īsi pēc tam Pīters un Deivids nobrauca no Triborovas tilta, bet viņi nevēlējās braukt tajā pašā virzienā, bet turpināja braukt pa Hārle-mas upes maģistrāli, tad pakratījās pa Bronksas krustojuma ātrceļu un beigās uzņēma kursu uz ziemeļiem pa Ņujorkas pavalsts šoseju. Pega un Fredijs, nedaudz tālāk uz ziemeļiem un mazliet uz austrumiem, bija uzbraukuši uz Bruknera lielceļa, kas viņus noveda līdz Bronksas upes alejai, un pameta īsto Ņujorkas pilsētu, šķērsojot neredzamo Bronksas un Jonkersas pilsētas robežu kādas piecdesmit minūtes pirms tam, kad Pīters un Deivids uz Ņujorkas pavalsts šosejas piedzīvoja to pašu, tikai nedaudz vairāk uz rietumiem.
Jonkersai paliekot no viņiem pa kreisi un Vemonhilzas pilsētiņai labajā pusē, Pega un Fredijs brauca uz ziemeļiem, un Bronksas upes aleja pārgāja Spreinbrūkas alejā ar tikko pamanāmām ceļa atšķirībām. Lai gan Spreins vispirms pagriezās uz ziemeļrietumiem un drīz vien kā tangents pieskārās Ņujorkas šosejai, tad atkal līkumoja uz ziemeļiem. Pēc desmit minūtēm — Pīters un Fords brauca nedaudz ātrāk par Pegu un busiņu — Pīters un Deivids sasniedza to pašu tangenti, kur viņi nobrauca no pavalsts šosejas, kas drīz šķērsos Hudzonas upi, un līdz ar to nebūs viņiem vairs vajadzīga, uz Spreinbrūkas aleju, tāpēc tagad abas mašīnas bija uz viena un tā paša ceļa, virzoties vienā un tai pašā virzienā.
Pega pagaidīja, kamēr viņi uzbrauc uz Spreina alejas, kur bija mierigāka satiksme, un tagad, kad viņi bija pietiekami tālu no pilsētas, bija laiks uzsākt baiso sarunu. — Fredij, — viņa sacīja, — mums jāparunā.
— Protams, — viņš atteica. Ajatolas seja nekā nenodeva.
— Tu zini, ka es tevi mīlu, Fredij.
— Aha, — viņš apstiprināja.
Tad nu arī iesākās pirmā, viņas izplānotās runas pusstunda. Riršķirot vairākas lapas savā prātā, jūtoties nožēlojami, ka bija uzsākusi, viņa teica:
— Es vairs tālāk tā nespēju dzīvot. Tu jau pats to zini, Fredij.
Fredijam nopūšoties, ajatolas vaigi piepūtās ar gaisu. Izskatījās, it kā viņš vai nu uzsāks lūgšanu, vai arī pieteiks svēto karu, grūti pateikt — kuru no tiem. — Zinu, ka tev ir bijis grūti, Peg, — teica viņa balss, kā parasti mazliet apslāpēta zem maskas, — bet esmu centies, cik nu mācēju, tavu dzīvi padarīt vieglāku.
— Zinu, ka tu to esi darījis, Fredij, un tas ir vienīgais, kas man licis dzīvot tā tik ilgi. Bet tas sasprindzinājums, vai saproti? Nu, saproti, es domāju, ka tu neesi patiesībā klāt, Fredij. Nu, ka tu, nu, saproti, tu esi un tu neesi.
— Vakariņas restorānā, — viņš sacīja.
— Tas ir viens, — viņa piekrita.
Viņš atkal nopūtās, izraisot ajatolā cūciņas, tad to atkal izveseļojot.
— Ļauj man par to padomāt, — viņš lūdza.
— Es jau esmu par to padomājusi, Fredij.
— Jā, bet ļauj arī man kādu minūti apdomāt, okei?
— Okei. Protams. Un viņa pievērsa visu savu uzmanību braukšanai. Sarkanajā Ford Taurus Deivids teica: — Zini, Pīter, savā ziņā, es
vairs vispār negribu atgriezties.
— Zinu, atbildēja Pīters.
— Tikai braukt un braukt, pat neiegriežoties pie Roberta un Mārtiņa, tikai doties uz priekšu, uz Kanādu un tikai… projām.
Pīters ironiski pasmaidīja. — Uz ziemeļu mežiem? Viņš iedziedājās:
— Esmu mežstrādnieks un man ir labi.
— Nu beidz, tu labi zini, ko es ar to domāju ?
— Nii, protams, ka zinu.
— Pirms visa šī, — Deivids skaidroja, lai gan Pīters zināja, ko viņš ar to domāja, — mums nemaz par tabaku nebija jādomā, vai ne?
— Čārlzs Lembs rakstīja, Pīters citēja, «tev par prieku, tabaka, / darītu es visu, tikai ne mirtu.»
— Nūja, bet tā jau, acīmredzot, arī mēs rīkosimies, Deivids ar rūgtumu balsī teicā. — Darītu es visu.
— Tikai ne tos draņķus smēķēt.
— Mēs no šiem draņķiem dzīvojam, Pīter. Pirms tam mums par to nebija jādomā, bet tagad mums ir par to jādomā. Amerikas Tabakas Pētniecības institūts ir ne mazāk, ne vairāk kā tikai nomaskēta NAABOR sabiedrisko attiecību daļa. Pirms šī visa, es par NAABOR vispār nedomāju, nekad nelikās, ka mums ar NAABOR ir kāda darīšana, ne jau pa īstam.
— Zinu, — atteica Pīters.
— Bet nu ar jauno paziņu, Merilu Apbedītāju vai kā nu viņu tur sauca.
— Fulertons, un tu pats to labi zini.
— Man viņš vienmēr būs Merils Apbedītājs. Pat ja viņam nespēsim sniegt to, ko viņš grib, Pīter, esam piekrituši izpildīt viņa pavēles. Mēs pārdodam viņam sevi.
— Baidos, Deivid, ja gribam būt patiesi, esam sevi jau sen pārdevuši.
— Bet mums tas nekad nebija jāievērol
— Deivid, sacīja Pīters, paliekot pavisam nedaudz aizkaitināts, -ko gan tu gribi darīt? Gribi samaksāt pilnu cenu par šo īrēto mašīnu?
— Nu, protams, ka nē. Vai nav vēl citu vietu, kur varētu iet, kāds cits, pie kā varētu strādāt?
— Varbūt valdībā, ieminējās Pīters, viltojot vēža pētniecības datus, kas atpūsti no atombumbas izmēģināšanas vietām. Vai izolatoru rūpniecībā, cenšoties nepierādīt azbesta iedarbību. Vai kādā ķīmijas fir…
— Pietiek! — spiedza Deivids, aizspiežot ar rokām ausis. — Vai šajā pasaulē nav neviena laba cilvēka?
— Tu, — Pīters viņam sacīja, — un es. Varbūt arī Roberts un Mārtiņš, lai gan neesmu pārliecināts.
Deivids skatījās ārā pa aizsargstiklu, cenšoties nedomāt, bet domāja.
Kādas astoņas jūdzes viņiem priekšā Fredijs pārtrauca garo klusuma brīdi busiņā: Tu mani gribi pamest, vai ne, Peg?
— Savā ziņā, — Pega atzina. — Apmēram.
— Pamanīju, ka šorit dzīvoklī ieslēdzi ledusskapi.
— Tiešām? Reizē saniknota un apmulsusi, viņa iekliedzās. — Nu, vai saproti ? Vai saproti, Fredij? Kā lai tā dzīvoju? Nekad nezinu, kur tu esi, un kad zinu, kur esi, tad tikai tāpēc, ka izskaties kā tie no tām šausmu filmām.
— Ej nu, tik traki jau nu gan nav, vai tad ir?
— Dažreiz. Fredij, man jāatzīst, no rītiem ir ļoti, ļoti grūti atvērt acis.
— Velna milti, domāju gan, sacīja Fredijs. Dieva vārds, Peg, reizēm es patiešām vēlos, lai tas, nu, tas, lai kas tas ir, neredzamība…
— Pazušanas akts, — viņa piepalīdzēja viņam.
— Izkūpēšana, viņš piekrita. Gribētu, lai tas reiz beidzas.
— Manu zēn, arī es to gribētu, Fredij.
— Man šķiet, — Fredijs apcerēja, — pietika ar vienu šļirci, ko man iespricēja, un pretlīdzekli, kas nebija necik nolādēti labs, bet cik gan ilgi tas iedarbosies? Ar simts tūkstošiem no Džoša un to, kas ievākts iepriekš, esam nodrošināti krietnam laikam, varētu atpūsties, ceļot, iziet kopā vakariņās, papriecāties.
— Ne jau ar tevi tādā izskatā, Fredij. Tici man.
— Zinu jau, zinu, — aj atola nodevās domām, veroties cauri aizsarg-stiklam, un tajā brīdī taisnā aleja zem viņu riteņiem atkal mainīja savu nosaukumu, šoreiz pārtopot Takonikas alejā.