Pega,braucot,samazināja nedaudz ātrumu, jo mēģināja domāt. Varam daudz sarunāties pa telefonu, viņa ieminējās. Tāpat dažreiz varu atbraukt, lai tevi satiktu. Pavērot, kā tu peldi. Palikt pa nakti un nākamajā rītā braukt mājās.
— Mājās, tas ir uz kurieni? prasīja Fredijs. Atpakaļ uz dzīvokli?
— Protams, Pega noteica. Kāpēc gan ne?
— Tāpēc ka tas kruķis mani vēl arvien meklē. Arī advokāts. Un viņi zina par šo dzīvokli.
— Un viņi zina arī to, ka mēs tur neesam, — iebilda Pega. — Viņi zina, ka esam pavalsts ziemeļos.
— Ja es būtu tas kruķis, Fredijs noteica, es reizēm uzmestu aci dzīvoklim, tikai katram gadījumam, vai viens no mums nav iegriezies pēc tīra krekla. Viņam vajadzētu zināt, ka tu vēl arvien maksā īri.
Pega šādu varbūtību nebija apsvērusi, bet to laboja tagad un nebija par to sajūsmā. Neatgriezties savā dzīvoklī? Ļaut, lai šie sliktie viņus vajā? Viņa teica: — Viņi taču nevar ik sekundi uzmanīt tukšu dzīvokli, Fredij. Esmu jau sarunājusi, ka iešu atpakaļ strādāt pie Dr. Lopakna.
— Ak tā gan?
— Esmu pārsteigta, ka nenoklausījies sarunu. Bet tad viņa saprata, ka abi uzbudinās, ko nevajadzētu pieļaut, un tāpēc sacīja: — la ir tikai pusslodze, tikai uz laiciņu, kamēr tieku skaidrībā, ko man darīt.
— Protams, — viņš noteica, piespiežot arī sevi būt sakarigam. — Tas ir loģiski.
— Tāpēc palikšu tur rīt pa nakti, tik daudz riska varu atļauties, un pirmdien iešu pie Dr. Lopakna, bet pēc tam atradīšu sev jaunu dzīvesvietu. Kā redzi, citur man nav kur rītdien pārlaist nakti.
— Ir jau gan, ja tā apdomā.
— Ej nu, Fredij, viņa teica. Man ir tas jāmaina. Vienkārši ir. Un man ritvakar jābūt pilsētā, lai pirmdien no rīta būtu pie Dr. Lopakna, un es jau apsolīju, ka es tur būšu.
— Ā-a.
— Paklau, — Pega ieminējās, — nebūs tik slikti, kā tu domā, tik tiešām nebūs. Viss nokārtosies, tu redzēsi.
— Es būšu ziemeļos un tu dienvidos.
— Galvenokārt. Tas padaris dzīvi daudz vieglāku, Fredij, tik tiešām. Ari tev. Ja gribēsi skraidīt tikai šortos un kedās, nebūs neviena, kas kliegs, kad ienāksi istabā. Varēsi atslābināties.
Izskatījās, ka Fredijs dažas minūtes to apsvēra un tad jautāja: — Vismaz tu negribi mūsu attiecības pārtraukt pilnīgi?
— Ak, nē, Fredij, pilnīgi noteikti nē. Mēs vēl arvien esam kopā, tikai vairs ne tik bieži.
— Zinu, ka centies, Peg, — teica Fredijs. — Zinu, ka darīji, ko varēji.
— Paldies, Fredij. Mums vajadzīga degviela.
— Nogriezies uz Piecdesmit piektā ceļa, tur būs lieliska degvielas uzpildes stacija.
Septiņas jūdzes uz dienvidiem Pīters un Deivids tagad brauca uzlikuši cepures galvās, nožēlodami, ka bija izvēlējušies mašīnu ar paceļamo jumtu. Deivids sacīja: — Pīter, vēl vairāk izslāpis es vairs nevarētu būt. Jūtos, kā no tām ārzemju leģiona filmām.
— Re, tur ir bodīte un degvielas uzpildes stacija, nobraucot uz Piecdesmit piektā ceļa, — atbildēja Pīters. — Pieturēšu tur.
— Vai nevajag uzpildīties?
— Nē, Hercs to piepilda līdz malām.
Pega un Fredijs vairs neapsprieda savu situāciju, kamēr sasniedza Piecdesmit piektā ceļa pagriezienu. Tur viņa nosvingoja lejā no Takonikas alejas un šķērsoja pavalsts ceļu līdz lielajai degvielas uzpildes stacijai. Esi tik laipns un atgāzies sēdeklī, lūdzu, viņa ieteica Fredijam un izkāpa no busiņa, lai ielietu degvielu.
Fredijs, atgāzies, pārdomāja dzīves sarežģītību. Labums un izdevīgums reizē ir arī posts un pamatīgs šķērslis. — Ja man būtu tas atkal jādara, viņš savā Homeinī galvā ņurdēja. Bet kādēļ gan? Viņam tas nebija atkal jādara.
Busiņā ielēja astoņpadsmit galonus degvielas. Pega nogaidīja, kamēr kāds sarkans Ford Taurus pabrauca viņai garām, tad pārgāja pāri un iegāja bodītē, lai samaksātu. Tur viņai bija jāuzgaiāa, jo pirms viņas stāvēja divi citi pircēji.
Deivids un Pīters izkāpa no Forda, izstaipīdamies un izlocīdamies. Deivids pameta acis uz veco vīru, kas bija atgūlies busiņa pasažieru sēdeklī pie uzpildes tvertnēm, bet viņu patiesībā nemaz neievēroja. Viņi iegāja bodītē, kur Pīters nopirka diētisko pepsikolu, kamēr Deivids citrona-laimas zelteri. Viņi iestājās rindā aiz jaunās sievietes, kas norēķinājās par degvielu, tad samaksāja par saviem dzērieniem.
Pega aizgāja līdz busiņam, iekāpa un ieslēdza motoru. — Būs labi, Peg, — Fredijs viņu mierināja. — Neuztraucies.
Viņa pasmaidīja uz saraukto ārprātīgā masku. Paldies, Fredij, -viņa aizkustināta teica un iedarbināja busiņu.
Pīters un Deivids iznāca no bodītes, atpakaļgaitā izbrauca Fordu no stāvvietas, tad viņi nogaidīja, līdz busiņš ar veco vīru un jauno sievieti pie stūres pabrauca garām viņiem pa priekšu. Viņi sekoja busiņam, izbraucot no uzpildes stacijas, nogriezās pa labi uz Takonikas aleju, tad vēlreiz pa labi. Pīters neiecietīgi vēlējās, lai busiņš brauktu nedaudz ātrāk. Abas mašīnas uzbrauca uz līkumotās estakādes, tad atkal uz Takonikas aleju, kas veda uz ziemeļiem, un satikšanās punktā busiņš ieslēdza kreiso virzienrādi, palēnināja gaitu tā, ka gandrīz vai vilkās, jo jaunā sieviete pārbaudīja pretimbraucošo satiksmi.
— Nu, brauc, taču, — ņurdēja Pīters.
Vispirms busiņš, tad Fords no jauna pievienojās nelielajai satiksmei, kas plūda uz ziemeļiem. Fords atpalika aiz busiņa kādas pāris jūdzes, bet tad Pīters to apdzina tieši brīdī, kad Pega atkal samazināja ātrumu, lai pateiktu: Fredij, vai drīkstu tev izstāstīt, ko mums vajadzētu darīt?
— Protams. Sāc vien.
Pega noskatījās, kā sarkanais Fords ieslīd labajā joslā. Viņa manīja, ka tas nemaz negrib braukt daudz ātrāk kā viņa. Viņa turpināja: — Kad būsim mājās, domāju, ka mums vajadzētu paņemt nedaudz naudas un tad iebraukt lietoto mašīnu tirdziņā, un nopirkt tev mašīnu. Varbūt kādu ar tumšiem sānu logiem.
— Jo tev paliks busiņš.
— Tāpēc, ka cilvēki par busiņu zina, sacīja Pega. — Kruķis, kas man sekoja līdz dzelzceļstacijai, un policijas priekšnieks Dadlejā. Domāju, ka tev būs daudz labāk, ja pa laukiem pārvietosies ar ko citu nevis busiņu.
— Tev varētu būt taisnība, — atzina Fredijs.
— Man šķiet, ka to vajadzētu nokārtot šajā pēcpusdienā, Pega turpināja. Tikko būsim klāt, viņi var sākt kārtot dokumentus, apdrošināšanu, mašīnas numuru un visu pārējo.
— Kāpēc? Pega? Kad tu gribi braukt prom?
— Jau… — viņa grasījās teikt jau šovakar, taču pēdējā brīdī sastostījās un tā vietā pateica, jau rītdien.
Vēl viena Fredija nopūta. Man tevis patiešām pietrūks, Peg.
— Arī man tevis pietrūks, Fredij, atbildēja Pega. Taču, ja jau gribam būt patiesi, man jau tu labu laiku esi pietrūcis.
Viņiem priekšā Deivids jautāja Pīteram: Pīter, kas notiks, ja viņi atradīs mūsu neredzamo cilvēku?
— Mūsu Frediju? Nu un tad?
— Viņi vēlas, lai mēs viņu sev pakļautu, vai tad ne? Ta, lai viņi to varētu izmantot saviem zemiskajiem nolūkiem?
— Nu, — Pīters norādīja, — arī viņš pats no sākta gala ir bijis visai negodīgs.
— Ne jau tāds kā viņi. Nedz arī tāds kā mēs.
Pīters uz viņu ilgi un nopietni skatījās, lai no jauna pievērstos ceļam priekšā. (Sānspogulī pamanīja, ka busiņš palika labi tālu aiz muguras). — Deivid, — viņš ļoti vēsi teica, — vai tu visu nedēļas nogali gatavojies būt piesūcies vainas maiss?