— Nē. Es esmu nolēmis savas nelaimes aizmirst tajā brīdī, kad tur ieradīsimies.
— Ar alkoholu?
— Es netaisos piesūkties, ja, Pīter?
— Paldies, — noteica Pīters.
Kādu minūti vai divas brauca klusēdami, tad Deivids ieminējās: — Un viņi grib, lai mēs viņam melojam.
— Nu, zini, Deivid, Pīters atbildēja, man jāatzīstas, ka arī es netaisos viņam izstāstīt patiesību.
Busiņā Fredijs jautāja: — Kā būtu, ja es piezvanītu ārstjem?
-Ko?
— Kad atbrauksim. Tu iesi uz lietoto mašīnu tirgu, tev tik un tā es nebūšu vajadzīgs, un tu jutīsies daudz ērtāk, ja es tur nebūšu…
— Esi pārliecināts? Pats negribi izvēlēties, ar ko brauksi?
— Tu taču zini manu gaumi, Pega. Tumši stikli, tie ir jauki, bet tad varbūt arī vairs neko uzkrītošu. Ne tādu, uz ko kruķi automātiski atskatās. Es tev uzticos, ka atradīsi piemērotāko, jo mēs taču viens otru jau tik labi pazīstam.
Pega apsvēra sacīto. — Okei, — viņa noteica. — Tad uz turieni varētu doties kopā ar busiņu vai nu vēlāk šodien, vai rīt, kad vien viņi to sagatavos. Izkāpšu no busiņa vienu vai divus kvartālus tālāk, to savākšu, braukšu ar to līdz mājai.
— Lieliski, — teica Fredijs. — Un šodien, tiklīdz tur nonāksim un kamēr tu būsi projām mašīnas meklējumos, es piezvanīšu ārstiem.
— Tu taču neteiksi, kur pašlaik atrodies?
Protams, ka nē. Tikai pateikšu, ka esmu ar mieru pārrunāt vienošanos, un vai viņi gadījumā nezina, kad tas beigs iedarboties. Un tālāk jau rīkošos pēc apstākļiem.
Kad vien es tev būšu vajadzīga, Fredij, vai kā varu palīdzēt — aizvest tevi, savākt kaut ko, vienalga ko…
Es zinu, Peg. Esmu par to pateicīgs.
Četras jūdzes tālāk Deivids pārtrauca ilgāku klusuma brīdi Fordā, sacīdams: — Kā smags akmens no pleciem nokritis.
Pīters ātri uz viņu pameta acis. — Labi.
-Tev nav ko uztraukties, Pīter, visu nedēļas nogali es jau nu nebūšu tas, kas citiem bojā garastāvokli. Nedz arī kādā citā nedēļas nogalē.
Ļoti labi.
Man tikai tas bija jāizsaka, un tas arī viss, jāizkrata sirds. Un tagad ir vieglāk. Paskaties, cik te ir skaisti.
Pīters skatījās. Zaļi koki, zila debess, pelēks ceļš. Tas bija skaisti. — Ta ir, — atteica Pīters.
Esmu pilsētas rūpes atstājis mājās, teica Deivids, kamēr viņi pabrauca garām Fredija un Pegas pagriezienam, jo viņu pašu pagrieziens uz Ziemeļdadleju bija vēl dažas jūdzes tālāk uz ziemeļiem.
Pēc piecām minūtēm Pega atkal palēnināja gaitu, lai nobrauktu no Takonikas alejas uz apgabalceļa. Izbraucot tā līkumus un pakalnus, viņa beidzot pēc astoņām minūtēm iegriezās savā mazajā slēptuvē. Viņi izkāpa no busiņa, iegāja mājā, kas viņiem abiem jau bija kļuvusi par mājvietu, tik pazīstama un nomierinoša.
Kamēr Pega vietējā tālruņu katalogā uzmeklēja lietoto mašīnu tirgotājus, Fredijs piezvanīja informācijas dienestam, lai uzzinātu Lūmisa-Heimhokera Pētniecības institūta numuru, tad piezvanīja uz šo numuru, kur jauna sieviete atbildēja, sacīdama: — Lūmisa-Heimhokera Pētniecības institūts, tiktāl viss bija kārtībā.
Viņš iesāka: — Es gribētu runāt ar vienu no ārstiem. Istabas otrā galā Pega, iespiedusi padusē divus tālruņa katalogus, pamāja, un Fredijs pamāja pretī.
Man žēl, bet ārsti ir devušies nedēļas nogales brīvdienās.
Uzticies nu ārstiem, kas jau agri piektdienā dodas projām. Pēkšņi,
norāvis karsto Homeinī galvu, Fredijs teica: — Tas ir ļoti steidzami.
— Steidzami? viņa izklausījās pilna aizdomu. Ārsti šeit nav parasti ārsti ar praksi.
— Jā, jā, to es zinu. Redzat, pirms mēneša viņi man iešļircināja vienu no savām eksperimentālajām formulām.
— Tik tiešām? Dziļš izbrīns.
— Vai par to nekā nezinājāt?
— Patiesību sakot, es… ir bijuši zināmi apstākļi, kas… Ar pēkšņām aizdomām, viņa iejautājās: Vai jums ir bijis kāds sakars ar mūsu aplaupīšanu?
— Nu… — tas bija tik pēkšņs apvainojums, ka viņam sākumā nebija pat īstķko atbildēt, bet tad sacīja: — Tas ir viens, par ko man ar ārstiem būtu jārunā. Vai jums ir kāds numurs, kur viņus varētu sazvanīt?
— Atstājiet man savu tālruņa numuru, un es pateikšu, lai viņi jums piezvana.
— Jaunkundz, — Fredijs neatkāpās, — es jums neatstāšu savu telefona numuru. Toties apsolu, ja vien iedosiet man viņu numuru, pa kuru es varētu viņus sazvanīt, viņi jums pateiksies. Goda vārds.
Ieilga gara pauze, kamēr jaunā sieviete pārdomāja, bet tad teica: — Labi, noriskēšu. Un tad nodiktēja viņam numuru ar apgabala kodu, kas sākās ar 518, kas bija tieši tāds pats, kā kods tālrunim, no kura zvanīja viņš.
Tas kaut ko nozīmēja, viņš domāja, beidzot tā bija laba zīme. Liels paldies, viņš teica, — es to ļoti augstu novērtēju, un tāpat arī ārsti novērtēs.
— M-m, — viņa piekrita.
Fredijs nolika klausuli, piezvanīja uz šo numuru, un vīrieša balss atbildēja, sacīdama: — Skīta rezidence. .
— Es gribētu runāt ar, iesāka Fredijs, Dr. Lūmisu vai Dr. Heim-hokeru, vienu vai otru. Nav svarīgi.
— A, viņi vēl nav atbraukuši, — atteica Skīts, ja tā viņu sauca. Fonā skanēja viesību trokšņi. — Mēs viņus drīz gaidām.
— Okei, teica Fredijs. Piezvanīšu vēlāk.
— Atstājiet savu numuru, un viņi varētu piezvanīt, kad ieradīsies.
— Nē, ir jau labi, es nebūšu mājās. Es piezvanīšu — kad? Pēc stundas?
— Ak, nē, man šķiet, ātrāk. Pēc pusstundas.
— Tad tā ari darīšu, sacīja Fredijs.
— Ko lai viņiem piesaku, kas zvanīja?
— Pasakiet viņiem… pasakiet, ka zvanīja Fredijs—tas no pagājušā mēneša.
— Fredijs no pagājušā mēneša, — ieinteresēts atkārtoja Roberts. — Es viņiem pateikšu, viņš atbildēja, nolika klausuli un atgriezās pie trokšņa dzīvojamā istabā.
Šī kompānija bija pāmakšņotāji, nedēļas nogales viesi. īstās viesības sāksies ap pieciem, kad ieradīsies pārējie pirmie viesi, normālo cilvēku un homoseksuālistu sajaukums, vairumā ņujorkieši, lai gan gaidīja dažus Rietumkrasta kino ļaudis, kuriem visiem bija lauku īpašumi stundas braucienā no šejienes.
Baseinā ies vaļā nemitīga jautrība, visur kur skaties — vieglprātība un vispārēja iedzeršana. Vakariņas bufetes stilā pasniegs astoņos vakarā, novāks desmitos, un apkalpojošais personāls savās lauku mājās, kas vairumā bija pārvietojamās, atgriezīsies ap vienpadsmitiem. Daži no pāmakšņotājiem, spriežot pēc tā, kā viņi tagad met, jau krietni pirms vakariņām būs bezsamaņā, kamēr daži no ballītes viesiem atradīs draugus vai vismaz mīkstas vietiņas, kur apgulties, būs vēl aizvien arī no rīta. Piektdienas vasaras vakari pie Roberta un Mārtiņa mēdza ievilkties, tik tiešām ieilgt, līdz kādiem septiņiem svētdienas vakarā, lai arī svētdienas pēcpusdienas patiešām reizēm izraisīja gaisotni, kas atgādināja klīstošas, nožēlas pilnas grupas Eiropā mēra laikā, šaustīdamas un nolemdamas sevi nāvei.
Pēc divdesmit minūtēm, pārtraucot vispārīgu sarunu par globālo sasilšanu izskatījās, ka konsenss ir piesardzīga piekrišana, Mārtiņš gar Roberta kreiso ausi paskatījās uz logiem, kas izgāja uz pagalmu, saukdams: Nu, tad beidzot, tiem vajadzētu būt Pīteram un Deividam.
Roberts pagriezās, lai paskatītos pa logu, un aiz četrām jau novietotajām mašīnām, pamazām tuvojoties, lai piepulcētos baram, ieraudzīja sarkanu Ford Taurus. Un kā tad, no mašīnas izkāpa Pīters un Deivids ar savām jaukajām jūrnieku cepurītēm, nesdami somas, nākdami uz mājas pusi.