Tas pārējiem istabā lika pacelt izbrīnā citam pret citu acis. īsajā klusuma brīdī canapй oficiants pasniedza Deividam vēl vienu Campari ar sodu, un Deivids klusi tajā birdināja asaras.
Tātad, nogriezieties pa labi uz Karantīnas ielas, tas ir grants ceļš, un aptuveni trīs jūdzes tālāk no jums pa kreisi redzēsiet ļoti gaumīgu izkaltu dzelzs arku ar savītiem «S» virs asfaltētā ceļa, kas ved uz… Pīters nemierīgi izelpoja. S, Fredij, burts S, un otrs burts S ačgārni, un tie savijas kopā kā vīnstīgas. Fredij, Karantīnas ielā tā ir vienīgā arka. Brauciet pa to tālāk kādu jūdzi…
— Septiņas desmitdaļas jūdzes, — precizēja Roberts.
— Septiņas desmitdaļas jūdzes, — caur sakostiem zobiem teica Pīters un izrādīja savu saspringtību vēl vairāk, dzēlīgi piebilzdams: Ja brauksiet veselu jūdzi, tad, saprotams, izbrauksiet cauri mājai, to neievērojot. Ko? Nekas, es tikai… — Pīters aizvēra acis, mazliet sašūpojās, satvēra klausuli, atvēra acis. — Es visiem atvainojos, — viņš sacīja klausulē un istabā. Man tikai pēdējā laikā bijusi tā kā spriedze.
— Ak Dievs, — novaidējās Deivids un sūca Campari.
— Tas jums prasīs… — Pīters teica, ieturēja pauzi un turpināja, — Jā, bet es taču nezinu, kur jūs esat, vai ne? Jums vajadzēs divas trоs stundas, lai te nokļūtu, atkarībā, no kurienes braucat. Vai izbrauksiet tūlīt? Pīters paskatījās savā pulkstenī. — Ir trīsdesmit piecas pāri divpadsmitiem.
— Aizmirsu par pusdienām, — murmināja Mārtiņš un atkal pamāja canapй oficiantam.
— Teiksim, — teica Pīters, — būsiet te apmēram ap trijiem. Labi? Ar ko brauksiet? Busiņu. Nedomāju, ka tur vēl ir mūsu laboratorijas aprīkojums.
— Pīter! — šņāca Deivids. — Nesanīsties ar viņu!
— Ta jau man likās, — Pīters sausi sacīja klausulē. — Jūs taču negribētu, vai arī gribētu, man atstāt savu numuru, lai es varētu piezvanīt, gadījumā, ja neparādāties? Nūja, tā jau man arī likās.
Pīters nolika klausuli un pāri telpai sardoniski pavērās Deividā. — Es lai ar viņu nesanīstos?
— Zēni un meitenes, pienācis laiks, — sacīja Roberts,\uc1— klasei noklausīties šodienas stāstu.
Pīters pārgāja pāri istabai un nostājās blakus Deividam, bet neapsēdās uz dīvāna. Deivids nepiecēlās, bet paskatījās uz augšu un, pusčukstus tā, it kā visi, kas stāvēja ap viņiem, nevarēja dzirdēt, jautāja: Ko nu lai darām?
— Nu gan izvēlējušies laiku, — piebilda Pīters.
— Pī-ter— kliedza Deivids un pamāja ar skaidro roku sev visapkārt uz spožacaino baru. — Mēs nevaram piespiest vienpadsmit cilvēkiem likt zvērēt, ka neizpaudīs noslēpumu!
Mārtiņš, laipnais Mārtiņš, laipni kā vienmēr, teica: — Deivid, vari gan, ja apsvērsi alternatīvu.
Deivids pamirkšķināja acis. Alternatīvu? Kādu alternatīvu?
— Tadas nav, — atteica Mārtiņš un līdzcietīgi pasmaidīja.
44
īstā reize, kad Pegai pazust ar busiņu, nenotveramai, un kas zināja, kad viņa atgriezīsies! Izklājis kartes uz ēdamistabas galda, Fredijs ar neredzamo pirkstu vilka pa krāsainajām ceļu līnijām, bet tā tik un tā nekam nevarēja izsekot, tāpēc aizgāja līdz virtuvei un atnesa karoti, un ar tās spalu atrada ceļu.
14. apgabalceļš bija tepat vien, nemaz tik tālu. Karantīnas iela — ā, te ir, šaura, melna, lokana līnija aizstiepjas tur. No šejienes piecpadsmit minūtes, ne vairāk, uz ziemeļiem un nedaudz uz austrumiem.
Piecpadsmit minūtes ar busiņu.
Cik nepatīkami. Viņš tur varētu būt pirms vieniem, varētu piebraukt divas stundas ātrāk, nekā viņi gaidīs, varētu pakavēties, paklausīties, apskatīt, noskaidrot, ko viņi domā darīt, vai viņi zvanīs policijai, un izpētīt apkaimi. Bet nē.
Fredijs aizgāja līdz virtuvei, uzvilka Playtex cimdus, lai varētu sev ātri pagatavot sviestmaizi. Viņš bija atklājis, ka virtuvē vieglāk strādāt, ja varēja redzēt savas rokas. Uzsmērējis sviestmaizi un ielējis glāzē tomātu sulu, Fredijs mēģināja apsvērt, ko darīt. Tad novilka cimdus, paņēma sviestmaizi, aizgāja līdz divvietīgajai garāžai, kas bija līdzās mājai, jo tuņ kā viņš atcerējās, atradās 1979. gada Cadillac kabriolets, bet tas vēl aizvien stāvēja uz koka bluķiem. Mašīna, un, nolādēts, nelietojama.
Ko? Ko? Ko?
Rādās, ka sviestmaize ielidoja pa atvērtajām garāžas durvīm, lēnām pārvēršot sevi putrā, sūkdamās divas pēdas uz leju. Beidzot sviestmaizes pārvēršanās putrā bija pabeigta, un Fredijs pagriezās, lai aizvērtu garāžas durvis un atgrieztos mājā, bet tad ieraudzīja divriteni.
Pīters, kas no abiem bija vismierīgākais, tika izraudzīts par stāstītāju. — Jās taču visi zināt, — viņš iesāka, — par Bufiju un Mufiju.
Bet tad izrādījās, ka nē, visi nezināja Bufiju un Mufiju. Septiņi no vienpadsmit cilvēkiem, kas atradās istabā, ieskaitot Robertu un Mārtiņu, zināja par caurspīdīgajiem kaķiem un bija redzējuši, kā tie rikšo pa Pītera un Deivida privātajām telpām pētniecības centra augšstāvā, taču pārējie četri to nezināja, un tāpēc Pīteram bija jāsāk no paša sākuma, jāizskaidro, kas ir melanoma, proti, zinātne, un pat to, kādas ir tabakas firmu sabiedriskās attiecības, visu, līdz beidzot nonāca pie Bufija un Mufija, bet līdz Fredijam vēl bija visai tālu.
Tas nu gan būtu dīvaini — kails cilvēks brauc ar divriteni!
— Viņš bija zaglis, — teica Pīters; tiktāl viņi beidzot bija tikuši. — Likās, ka viņš ir kā atbilde uz mūsu lūgšanām.
— Ja vien mēs būtu zinājuši, — piebilda Deivids.
—Jā, bet mēs nezinājām. Viņš piekrita, mums ar šo zelli bija vienošanās.
— Blēdis, — pārtrauca Roberts.
— Pareizi uztverts, — atzina Pīters. Tagad, kad to visu varēja novelt no saviem pleciem, milzīgais saspīlējums viņu bija atstājis. — Un nu, — viņš teica, — es baidos sekos visgrūtākā daļa, un man jāsaka, ka par to zināmā mērā jūtos atbildīgs. Patiesībā mēs abi. Mēs abi uzņemamies vainu.
— Paldies, Pīter, čukstēja Deivids.
Pīters atkal sēdēja uz dīvāna, notupies uz tā pašas malas, kamēr Deivids pēkšņi atkrita viņam līdzās. Pīters paņēma Deivida roku, to paspieda un tad grupai sacīja: — Mums bija divas formulas.
Tas bija divritenis ar trīsdesmit ātrumiem, virtuāls tēzaurs spēka. un ātruma iemiesojums, ko varēja piemērot ikvienā cilvēkam zināmā vidē; jādomā, ka bija pat pārnesums, kas ļautu šķērsot griestus. Kad Fredijs bija izprātojis, kā uz tā apsēsties bez sāpēm vai savainojumiem, tas tik tiešām gandrīz lidoja pa apmali.
Šie bija lauku ceļi, un te nebija visai bieža satiksme, bet dažas mašīnas tos izmantoja. Caurmērā ik pēc divām minūtēm vai vairāk kāda mašīna vai visbiežāk kravas furgoni aizbrauca vienā vai otrā virzienā, un pirmajās reizēs Fredijs ļoti saspringa, gaidīdams nezin ko, kas varētu notikt. Galu galā, ļaudīm, kas brauca mašīnās, bija jāredz, ka divritenis gluži viens brauc gar ceļa malu, turklāt diezgan lielā ātrumā. Divritenis pārvietojās pa labo pusi, lai ļautos līdzi satiksmes plūsmai, bet tas bija arī vienīgais, kas diezgan tālu bija pat no normas. (Sviestmaizes putra, kas izzuda, bija mazākais šajā ainā.)