Un tāpēc jau viņš bija gaidījis, ka mašīnas piepeši piebremzēs. Viņš bija paredzējis, ka pusi no darbības viņam nāksies laiku pa laikam drāzties uz mežu vai mesties kukurūzas laukā, kas bija pieres augstumā, vai citādi izbēgt no vajātājiem, lai varētu atkal miermīlīgi tuvoties savam mērķim. Bet viņa ceļojuma pirmajās desmit minūtēs pusducis mašīnu un kravas furgonu pabrauca garām vai nu uz ziemeļiem, vai dienvidiem, un neviens pat neapstājās, lai ari viņš logos pamanīja dažas pārsteigtas sejas, un pāris
reizes viņš patiešām manīja, ka īsi iedegās bremžu gaismas. Bet tad visas mašīnas vai furgoni devās tālāk, dažas pat vēl ātrāk, nekā pirms tam.
Var jau būt, domāja Fredijs, ka laucinieki ir mierīgāki par pilsētniekiem. Varbūt, ka dīvainas lietas viņi uztver bez sarežģījumiem, jo dzīvot laukos tas tāpat jau ir dīvains pasākums. Varbūt viņi nodomāja, ka tas ir divritenis — robots, ko kāds vada ar pulti, tāpat kā tālvadības robotu lidmašīnas, kas lido puf-puf-puf pāri katram Amerikas parkam vasarās, īpaši tad, kad kāds mēģina atpūsties, vai arī kā tās ar pulti vadāmās robotu automašīnas, ko ļaudis uzdāvina bērniem Ziemassvētkos, un pirmais, ko bērni ar tām izdara — iebrauc kokā un koku nogāž. Bet varbūt, ka tie bija tikai cilvēki, kas domāja tikai par sevi.
Taču tā nebija. Braucot tālāk, ceļš laidās uz leju un tad atkal uz augšu, un tālāk uz priekšu tur, kur tas apmeta līkumu. Un braucot tieši pa šo ceļu, līkumā parādījās policijas patruļmašīna, kāda tumša pavalsts policijas patruļmašīna. Bez sirēnām, bez gaismām vai kā cita, bet ātra gan.
Kāds varētu būtu piezvanījis.
No Fredija pa labi pletās kukurūzas lauks ar kādām piecām pēdām garu kukurūzu. Pavalsts policijas patruļmašīna nozuda ceļa galā. Fredijs iemina pa labi kukurūzas laukā tieši tad, kad pavalsts policijas patruļmašīna atkal parādījās, bet nu jau daudz tuvāk.
Viņi bija pamanījuši viņu, nolādēts; viņš dzirdēja, kā nokauc bremzes. Skaņas, atveroties un aizveroties mašīnas durvīm. Viņi nevarēja redzēt divriteni, jo tas bija zemāks par kukurūzu. Un viņi nevarēja redzēt Frediju tāpēc, ka nevarēja Frediju redzēt. Bet Fredijs toties viņus varēja redzēt — divus pavalsts policistus formās un Smoukija Lāča cepurēs3, kas īsi pie mašīnas apspriedās.
Fredijs, iebraucis piecpadsmit vai divdesmit pēdas dziļi kukurūzas laukā, bija nogriezies pa kreisi un tagad brauca starp ejām paralēli ceļam. Starp kukurūzas dēstu rindām bija gandrīz pietiekami daudz vietas divritenim, īpaši, ja stūri turēja tālāk no tās ārmalām. Zeme te bija cieta kā akmens, diezgan gluda un bez nezālēm; šie nu gan — kā labi saprotat — nebija zemnieki, kas izmantoja mākslīgo mēslojumu.
Fredijs izmēģināja visus ātrumus, līdz atrada piemērotāko kukurūzas laukiem, un tad sparigi mina pedāļus, paretam uzmetot acis uz policistiem. Viņi, acīmredzot, bija saskatījuši slieces, kur viņš cauri krūmājam bija iebraucis kukurūzas laikā, bet šoreiz gan te, cietajā, sausajā zemē, bija atstājis ļoti vājas pēdas; katrā ziņā ne tik dziļas, lai kāds viņam spētu izsekot. Pašlaik viņi bezmērķīgi staigāja šurp un turp, pētīdami zemi.
Ko policisti darīs tālāk? Viņi būs saņēmuši vairāk nekā vienu ziņojumu par divriteni, kas ripoja pats no sevis, jo viens ziņojums, ko varētu būt uztvēruši, bija dīvains. Šie divi policijas darbinieki tika nosūtīti, lai to pārbaudītu. Viņi bija redzējuši divriteni vai kaut ko tādu tālu projām un grūti atšķiramu un bija pamanījuši, kā tas iebrauc kukurūzas laukā. Tagad viņi kādu brīdi pavēros, tad pa radio paziņos, ka izlikās, ka to redz, bet pazaudējuši, un viņiem atbildēs, ka nav jēgas tur vazāties, paskatīsimies, vai būs vēl kādi citi zinpjumi, jo katrā ziņā divritenis, kas pats brauc, nepārkāpj nekādus cilvēka rakstītos likumus, tikai dabas dotos. Un tā viņi brauks prom.
Lai gan tā bija tikai Fredija teorija, tā viņam patika. Toties viņam nepatika tas, ka, izbraucot no zemes gabala, kukurūzas lauks atdūrās pret govju ganībām, kas bija norobežotas ar dzeloņdrāšu aploku.
Neatlika nekas cits, kā griezties pa kreisi un atkal uzbraukt uz apgabala 14. ceļa. Nu viņš bija lejā, un pavalsts policijas mašīna nebija redzama. Lai tad ari tā paliek ārpus redzesloka. Fredijs nobrauca līdz pašam galam, pārslēdza ātrumu, lai izrāptos no ielejas, un uzdeva ātrumu.
Nelaimīgā kārtā šim braucamrīkam nebija sānspoguļu. Tāpēc Fredijam visu laiku bija jāskatās atpakaļ pāri plecam. Izbraucis no ielejas, viņš aiz sevis atstāja ceļu, uz kura policijas patruļmašīna pie kukurūzas lauka aizvien vēl stāvēja. Tad līkumā nogriezās, pārslēdza ātrumu, kas paredzēts labam, gludam ceļam, pat nepārkarstot sasniedza četrdesmit jūdzes stundā.
Roberts teica: — Pīter, ja es nezinātu, ka tev nav humora izjūtas…
— Nu, liels paldies.
— Lūdzu. Un, ja nebūtu pats savām acīm redzējis tos divus spocīgos kaķus, domātu, ka tu mani mēģini izmuļķot, kad tu apgalvo, ka no pilsētas uz šo māju pašlaik dodas neredzams cilvēks.
— Robert, es pats jūtos kā muļķis, lai neteiktu vairāk, — atteica Deivids.
Viens no četriem, kas tikko bija noklausījies stāstu pirmo reizi, talantu aģents vārdā Džeralds, teica: — Pīter, es tikai nesaprotu vienu, ja jau jūs nekad nebijāt paredzējuši zāļu devas lietot kop…
— Formulas.
Džeralds nedaudz pavīpsnāja, taču pamāja. — Kā teiksi, mīļais. Ja jau nekad nebijāt tās abas sajaukuši laboratorijā, kā jūs varat būt tik pārliecināti par to iedarbību?
— Datorprogramas, — Deivids atteica.
— Baidos ari empīriski, — sacīja Pīters un skumji paskatījās. — Tikko pa telefonu Fredijs man prasīja, kad neredzamība pāries un viņš atkal kļūs redzams.
Deivids klusi ievaidējās. — Pusdienas, — paziņoja canapй oficiants.
Mārtiņš piecēlās. — Mums ir vismaz pusotra stunda, pirms šis zellis ieradīsies. Paēdīsim pusdienas, tad izlemsim, ko darit.
— Es zinu, ko darīt, sacīja Pīters, arī pieceļoties. Kad dabūsim Frediju rokā, es gribu viņu noturēt. Nevis tik stulbi pazaudēt kā pagājušajā reizē.
— Un nevis, piebilda Deivids, atdot viņu briesmīgajiem tabakas cilvēkiem.
— Nedz, sacīja Pīters, pat vēl sliktākajam policistam.
— 0! — atminoties Bāmiju Beileru, iesaucās Deivids. — Nekādā ziņā!
— Sagūstīsim viņu, — nolēma Roberts. — Mēs esam trīspadsmit, viņš ir viens. Nav svarīgi, cik viņš ir neredzams vai cik apķērīgs, mēs varam viņu aplenkt, sagūstīt un piesiet pie kāda mēbeļu gabala, ja tas būs nepieciešams.
— Milzīga mēbeļu gabala, — ieteica Pīters.
— Vispirms, — Mārtiņš atteica, — pusdienas.
Mašīna, kas, bremzēm nokaucot, apstājās ceļa vidū, bija pilna ar piedzērušiem tīņiem. Ta, mētājoties no vienas ceļa malas uz otru, brauca no ziemeļiem pa 14. ceļu Fredijam pa priekšu, piesārņojot gaisu ar ārprātīgu repa troksni, un tad apstājās tik piepeši, ka tās priekšējais bufers noskūpstīja asfaltu, pieci tīņi izlēca ārā, atstājot durvis vaļā, repam ķērcot, kamēr viņi ar apdzērušos spraigumu skrēja tieši uz Fredija pusi. Tas ir, uz divriteņa, kas viens pats brauca pa ceļa malu.