Nolādēts, nolādēts, divkārši nolādēts. Pēc Fredija aprēķiniem, Karantīnas ielai vajadzēja būt pavisam netālu vēl aiz nākamā līkuma; viņš bija gandrīz tik tuvu. Bet piedzērušies klauni arī bija tuvu un tuvojās pārāk ātri, lai Fredijs varētu izvairīties, pat ja viņam līdzās būtu draudzīgais kukurūzas lauks nevis paugurainais, klinšainais, krūmiem pieaugušais mežs. Nebija laika apgriezties un doties pretējā virzienā, nedz ari tam bija lielas jēgas, jo viņi to mašīnā viegli panāktu un droši vien pie viena arī sabrauktu.
Fredijs noleca no riteņa un to pagrūda uz meža pusi. Tas, lai, ari ar noteiktu svārstu, arvien vēl ripoja, kad pirmais no piedzērušajiem lempjiem to panāca un palēcās gaisā, saķēra to, kam vajadzēja būt sāpīgi.
Fredijs jau bija izspraucies cauri viņiem, skrienot uz viņu mašīnu ar karsto asfaltu zem viņa basajām pēdām. Mašīna bija vecais Ford LTD, kas, acīmredzot, gadiem ilgi bija lietots kā zirgu stallis. Šoferis nevien bija atstājis dārdošus repa mēslus un aizdedzē atslēgu, bet viņš bija arī atstājis ieslēgtu motoru, tikai pārslēdzot uz «stop», pirms bija izlecis, lai dzītos pakaļ ritenim. Aizslīdot aiz stūres, kas bija notīta ar pūkainu audumu un sudrabā apkaltu apļveidīgu pārslēgu, sajūtot, ka ķermenis tūlīt pat pielīp pie mākslīgās zebras ādas vinila sēdekļa, Fredijs ar vienu roku satvēra pārslēga sudrabā apdarināto galu, ar otru aizcirta šofera durvis, pārslēdza uz «braukt» un aizbrauca.
Sapulcējušies aunagalvas pacēla acis no izjukušā divriteņa, lai noskatītos, kā viņu bijusī kariete veic ātru zigzag apgriezienu, aizcēr-toties citām durvīm, kad LTD šāvās uz priekšu, riepām nokūpot, kā tā atpakaļgaitā pagriezās un, visai mašīnai drebot, kā kādās postīšanas sacīkstēs, drāzās projām uz ziemeļiem.
Kā viņi kauca! Kā hiēnas, kas atrautas no maitām. Fredijs viņus nevarēja dzirdēt, jo brauca pārāk ātri, un ari tāpēc, ka sākumā nespēja saprast, kā pārtraukt griezīgo troksni, kas nāca no LTD pārmēru milzīgajiem skaļruņiem. Tad viņš nonāca aiz tālākā pagrieziena, mežoņi vairs nebija redzami, un viņš palēnināja gaitu, lai atklātu, ka troksnis nenāca no radio, bet magnetofona. Viņš izvilka kaseti no magnetofona un tad izmeta no mašīnas.
CA
Karantīnas iela. Fredijs nogriezās, un uz šī šaurā, grantētā ceļa vispār nebija nekādas satiksmes. Ja vien būtu tik tālu ticis ar divriteni, viņš būtu pilnīgā drošībā.
No otras puses, lai gan netīrāks, LTD bija ātrāks. Fredijs brauca uz priekšu un pavisam drīz sasniedza arku ar dubultajiem «S». Asfaltētais ceļš tālāk izbrauca caur to, bet no šejienes mežos nevarēja redzēt nevienu celtni.
Fredijs turpināja braukt un vēlāk pēc ceturtdaļjūdzes uzgāja nezālēm aizaugušu taku, kas aiztecēja pa labi. Nogriezās, pabrauca pietiekami tālu, lai no Karantīnas ielas nevarētu viņu redzēt, un turpināja braukt, kamēr kāds pakalns norāva mašīnas apakšu. Tas nu bija par daudz.
Gandrīz visi viesi pusdienu laikā gribēja runāt par neredzamo cilvēku, bet Mārtiņš to kategoriski aizliedza. — Mūsu gremošana ir svarīgāka, — viņš sacīja. — Mēs varam pagaidīt, izmantot mūsu laiku un paēst jaukas pusdienas, un tad pie kafijas mēs visi varam pārrunāt, ko īsti darīt ar Pītera un Deivida neredzamo cilvēku.
Kā parasti žēlsirdīgajam brālim Mārtiņam bija pilnīga taisnība. Tāpēc visi domāja par neredzamo cilvēku, bet nesakarīgi runāja, ja vispār runāja, par citām lietām, kas nebūt nebija svarīgas.
Beidzot pusdienas bija paēstas, kafijas galds saklāts, šķīvji un kalpotāji aizsūtīti uz virtuvi. Roberts teica: Nu, vai kādam ir ko teikt tā, ka no tā varētu pat nomirt?
Sākās klaigāšana, taču to pārkliedza Kisindžeram līdzīgais Edmon-da bass, iepriekšējā dzīvē korporatīvais advokāts, kas teica: — Gribētu teikt kādu vārdu par bērnu nolaupīšanu.
Tas visus apklusināja. Visi skatījās uz Edmondu, lācim līdzīgo veci, kas savā kompānijā bija slavens ar to, ka viņam uz pleciem bija vairāk matu nekā uz galvas. Beidzot Viljams, antikvariāta īpašnieks, sacīja: Edmond, runa nav par bērnu nolaupīšanu. Runa ir par neredzamo cilvēku.
Edmonds izpleta savas ļumīgās rokas. — Vai ta’ neredzamam cilvēkam nav tiesību? Vai ta’ viņam nav roku, orgānu, dimensiju, sajūtu, mīlestības, kaislību, pat ja to visu nevarat redzēt? Ja viņam iedur, vai ta’ viņš neasiņo?
— Ne jau tā, ka varētu ievērot, — atbildēja Pīters.
Edmonds teica: — Es tikai domāju, ka jums būtu jāapsver sekas no juridiskā viedokļa, pirms kaut ko uzsākt.
— Labi, — sacīja Deivids. — Tikai tad turpināsim.
— Un tā nav bērnu nolaupīšana, — uzstāja Pīters. — Mums ar šo cilvēku bija vienošanās.
— Kuru viņš anulēja, — piebilda Edmonds, — pametot jūsu māju.
— Un kuru atkal atjaunoja, — sacīja Pīters, — kad viņš man piezvanīja. Viņš zvanīja man, Edmond, nevis…
— Mums, — piebilda Deivids.
— Tieši tā, — piekrita Pīters. — Viņš zvanīja mums, prasīja vienu vai otru no mums, tātad atgriezāg pie mūsu sākotnējās vienošanās un patiesībā to apstiprināja, piezvanīdams, piedāvājot atgriezties pie novērošanas grafika, par ko bijām jau pašā sākumā vienojušies.
— Interesants jautājums, — sacīja Edmonds. — Maz ticams, es tā domāju, ka tas nonāks tiesā.
— Fredijam ir lielas izredzes to atrisināt tiesā, — atbildēja Pīters, — taču diezin vai kā prasītājam.
Roberts iejaucās: — Es tikai zinu to, ka mums ir stunda laika vai mazliet vairāk, taču tagad padomāsim, ko iesāksim, kad viņš būs klāt.
— Kā gan mēs zināsim, ka viņš ir te, — jautāja Kērtiss, scenogrāfs. — Domāju, ja jau viņu nevaram redzēt?
Deivids teica: — Pieņemu, ka viņam ir kaut kāda mašīna, lai atbrauktu no pilsētas.
— Tam vajadzētu būt kaut kam, kas ir redzams, — sacīja arhitekts Daniels. — Tukša mašīna, kas drāžas pa šoseju.
Deivids teica: — Varbūt, ka viņam ir draugs, kas viņu var atvest, — un Pīters piebilda: — Vai varbūt ietin savu galvu marlē kā Klods Reins tajā filmā.
— Tas gan būtu spocīgi, — noteica Kērtiss.
Roberts apklusināja: — Nu, tātad, viņš atbrauc, mēs redzam mašīnu, vai arī viņš piezvana pie durvīm vai tamlīdzīgi. Pīter un Deivid, jūs abi pārrunājiet situāciju ar viņu, mēģiniet pārliecināt viņu sadarboties, bet ja kļūst skaidrs, ka viņš to nedarīs, mums vajadzētu sagatavot plānu.
Mārtiņš piebilda: — Darīsim, lūk, ko. Pīter, ja pamani, ka viņš atkal mēģinās nozust, sauc «Hārvej», it kā kādu no mums tā sauktu…
— Kāpēc «Hārvej»? jautāja Pīters.
— Tāpēc ka viņš bija sešas pēdas garš, neredzams trusis tāda paša nosaukuma lugā, — teica Mārtiņš. — Neuztraucies, Pīter, vienkārši kliedz «Hārvej», ja uzskati, ka šis zellis mums jānotur te par visu varu. Tad visi pieleksim kājās, nosprostosim izeju un ieslodzīsim viņu šajā istabā.
— Neesmu īsti sajūsmā par šo domu, sacīja Edmonds.
— Bet tu taču neiebildīsi, prasīja Roberts.
Edmunds paraustīja spalvainos plecus. Ja jau vajag. Bet, Pīter, ja tu vari panākt, ka viņš brīvprātīgi piekrīt un paliek, tas būtu daudz labāk nekā ieslodzījums.
— Viņš jau pagājušajā reizē bija piekritis, norādīja Pīters, un mēs redzējām, cik tā bija vērta.