— Turklāt, sacīja Deivids, kad uzzinās, viņš uz mums noskaitīsies.
— Baidos, ka tā būs, apstiprināja Pīters.
— Visticamāk, viņš bēgs, Deivids turpināja, tīri aiz spītības, un tad tas šausmīgais policists viņu sagūstīs.
— Vai tabakas kompāniju ļaudis, — piebalsoja Pīters.
— Kad viņš uzzinās — ko?
— Protams to, ka stāvoklis ir nemaināms, — atbildēja Pīters, tad savilktu pieri paskatījās uz visiem, lai redzētu, ka arī viņi skatījās norūpējušies. — Kas to teica? — viņš jautāja.
Visi turpināja uz viņu skatīties.
— Tas ir nemaināms ?
— Ak, mans Dievs, čukstēja Deivids. Viņš ir klāt.
— Neiespējami! — sauca Pīters.
— Pīter, — čukstēja Deivids, — vai viņš prot lidot ?
— Tatad nekad nebūšu tāds, kāds biju?
Visas sejas istabā tagad bija pelnu krāsā. Uz kakla sacēlās matiņi, rīkles izkalta, acis pavērās platas. Visi skatījās visapkārt, lai arī zināja, ka nebūs nekā saredzama.
Mārtiņš pieliecās pie Pītera. Runā ar viņu, viņš čukstēja.
Abi pirmie kliedzieni bija nākuši no kamīna puses, bet nākamais atskanēja no ārdurvju gaiteņa: — Jūs smirdīgie izdzimteņi! Jūs nespējat mani atgriezti
Visiem bija bail pakustēties. Ta kā nebija nekā cita, uz ko blenzt pavērtām mutēm, viņi blenza uz Pīteru un Deividu. Pagriezies, lai palūrētu uz izejas pusi, Pīters sacīja: Jums nevajadzēja dzert otru formulu, Fredij. Ja būtu ar mums bijis godīgs, nekas no…
— Kādu otru formulu? Skaļa, nikna balss tagad atskanēja no logu puses, kas izgāja uz pagalmu. Nekādu formulu neiedzēru! Viss, ko iedzēru, bija tas nolādētais un nevērtīgais pretlīdzeklis.
— Bet nekāda pretlīdzekļa nebijal
— Un tikai tagad jūs man to pasakāt? Jūs teicāt, ka tas ir pretlīdzeklis!
— Piedodiet, Fredij, — atvainojās Deivids, bet Pīters piebilda: — Mēs abi jums samelojām un abi to nožēlojam, bet mums ne prātā neienāca, ka jūs būsiet spējīgs iedzert otru formulu.
— Jūs teicāt, ka tas ir pretlīdzeklis.
— Lai jūs nomierinātu, — sacīja Deivids, bet Pīters atgādināja: — Jūs to sacījāt pirmais, atceraties? Ta bija jūsu ideja. «O, jā, formulu iespri-cēs, un pretlīdzeklis, ir tas, kas jānorij.» Atceraties?
— Jūs man melojāt.
— Mēs kļūdījāmies, Fredij, piekrita Pīters, bet arī jūs neuzvedāties labi. Apsolījāt palikt, bet nepalikāt.
— Un kas tad tas otrs bija, ja ne pretlīdzeklis?
— Mums bija divas formulas, — atteica Pīters, bet Deivids piebilda: — Jūs iedzērāt abas, taču Pīters paskaidroja: Ja būtu iedzēris tikai vienu, nekas tāds nebūtu atgadījies, — bet Deivids turpināja: — Būtu tagad tāds pats, kāds esat.
— Nespēju tam noticēt, — sacīja bezķermeņa balss. Likās, ka tā bez apstājas kursē apkārt istabai kā lauva krātiņā. — Mana meitene mani pamet, jo tāds es viņu dzenu izmisumā, un nu man viņai būs jāizstāsta, ka es vienmēr tāds būšu?
— Domāju, sacīja otrs Viljams, kinoscenārists, ka seksam ar tādu, kāds esat jūs, jābūt diezgan dīvainam. Viņš lavierēja starp līdzjūtību un neveselīgu interesi par seksu.
— Darām to tumsā.
— īpaši orālajam, — apcerēja otrs Viljams.
Pīters teica: — Fredij, ja brauksiet ar mums uz laboratoriju, mēs pie tā piestrādāsim, zvēru, ka strādāsim pie tā dienu un nakti. Mēs visu mūsu laboratorijas laiku veltīsim, lai atrastu pretlīdzekli. Esmu pārliecināts, ja vien dosiet mums mazliet laika…
Edmonds iejaucās: Es tūlīt pat varētu jums abiem sagatavot tādu kā priekšlīgumu. Tur būtu norādīta ari peļņa, protams, jums visiem. Filmu un televīzijas autortiesības, tādai super maģiskai skatuves uzstāšanās…
— Vai gatavojaties no manis izspiest to izdzimtenīgo šovu ?
— Nu, ne jau par katru cenu kaut ko tik bezgaumīgu, pārliecināja Edmonds.
— Rožu istaba bija jauka, vai ne? — prasīja Deivids. — Jums taču nebūtu nekas pretī atkal tur padzīvot, vai ne?
— Jūs varētu durvis ielikt atpakaļ eņģēs, noteica Pīters.
-Jūsu draudzene varētu apciemot jūs tik bieži, cik nu pats vēlētos, -
turpināja Deivids.
— Mēs jūs izpētīsim, teica Pīters, parādīsim zinātniskajai biedrībai, un mēs visi jūs pētīsim, sekosim pārmaiņām, un esmu pārliecināts, ka atradīsim pretlīdzekli pavisam driz.
— Ta ir, — piebilda Deivids, mirkšķinot acis, izskatīdamies nokaunējies.
— Jūs melojat, vai ne?
— Fredij, ko gan citu jūs darīsiet? — uzstāja Pīters.
— Palikšu tāds, kāds esmu. Bramanība, kas bija skaidri sadzirdama balsī, lika viņam piebilst: Man iet labi, nerūpējieties par mani.
Deivids sacīja: — Tas policists jūs notvers, tas patiesi riebīgais, — bet Pīters teica: — Viņi zina par jūsu laupīšanām.
— Kādām laupīšanām?
— Kažoki un dimantu biržas. Jūs nedrīkstat valkāt cimdus, Fredij, jo atstājat pirkstu nospiedumus, lai kur jūs ietu.
— Ko? — bezmiesiskā balss izklausījās vēl aizkaitinātāka kā iepriekš. Neredzamas rokas atstāj pirkstu nospiedumus ?
— Diemžēl, bet atstāj, sacīja Pīters.
— Nolādētsl
Šampanieša pudele pati pacēlās no ledus trauka, cēlās gaisā un pati sevi apgāza apkārt. Viņi visi dzirdēja glunkš, glunkš, glunkš, un ar lielu pārsteigumu viņi visi vēroja, kā dzintarkrāsas šķidrums pa līkumotu ceļu gaisā locījās uz leju un pats izveidoja trauku tris pēdu attālumā no zemes.
Pudele piezemējās un vicinājās apkārt. Iedzertais šampanietis viļņojās šurpu turpu kā jūra. Kuņas bērni! kliedza Fredijs, un pudele ar troksni iegāzās atpakaļ ledus traukā, turklāt, nesaplīstot. — Esat gan jūs nolādēti veči, — rēca Fredijs.
Pīters mierināja: Fredij, jūsu pašu labā, lūdzu, neejiet projām, -toties Deivids: — Esam jūsu pusē, goda vārds, esam.
Visi skatījās uz šampanieša pudeli.
-Ar tādiem draugiem kā jūs… atrauca asa balss. Pudele kustējās uz durvju pusi. — Ar Dievu.
— Pagaidiet! — sauca Deivids, bet Pīters kliedza: — Apturiet viņu!
— Hārvij! — kliedza Mārtiņš, — Hār… pagaidietl Ta ir ļoti, ļoti vērtīga.
Minu dinastijas vāze bija tikko pacēlusies no sava plaukta un karājās gaisā pie durvīm. Istabā redzamie cilvēki bija sastinguši dīvainās pozās, pustupus un pusstāvus. Mārtiņa roka lūdzoši bija izstiepta vāzes virzienā.
Šī dzīvā bilde ilga vienu sekundi, divas sekundes, un tad balss sauca: — Tad jau jūs to gribēsiet noķert! — un vāze apmeta lielu loku gaisā istabas vidū.
Visi skrēja pēc tās, rokas izstiepuši. Viens ar otru saskrējās, un vāze nokrita uz grīdas. Visi skatījās uz četrsimts tūkstošiem dolāru sīkās druskās, un ārdurvis aizcirtās.
45
Klejojot ap māju, kamēr trīspadsmit sekotāji, jozdami riņķī un apkārt vai dzīdamies pakaļ uz visām pusēm, turpināja cits uz citu riet, Fredijs sajuta dziļu un milzīgu sarūgtinājumu, kas pavisam atšķīrās no viņa parasti saulainās personības. Viņam bija sev jāatgādina, ka vardarbība nebija viņa MO. Tieši šobrīd viņš gribēja sadauzīt kaut ko vairāk nekā tikai kādu muļķīgu vāzi, kas nekam nebija noderīga kā vienīgi tikai tam, kurā varēja samest vecos, labos naudas gabalus centa vērtībā.