— Fredij? Fredij!
Tas bija viens no ārstiem, viņš atpazina balsi, tas blondais ar bērnu apaļumiem, Dr. Deivids Lūmiss. Fredijs tiktu nolādēts, ja viņš uzsāktu sarunu ar bastardu. Lai saglabātu spēku, viņš aizpeldēja uz baseina seklo galu, apsēdās uz zemākā pakāpiena, viņa galva bija tieši zem biezā pārklāja brezenta, un apsvēra situāciju.
Ne īpaši laba. Pārklājs gar abām baseina malām bija vaļīgāks, tikai galos savilkts cieši, bet izdzimteņi uzmanīja malas, viņi redzētu, kā pārklājs paceļas, ja viņš mēģinātu izkļūt, un turklāt viņi pamanīs slapjos kāju nospiedumus apkārt baseinam.
Sagūstīts. Un, būsim godīgi, smadzenes baseinu nesasildīs. Ta kā pāri bija pārklājs, saules siltums vairs nesasniedza ūdeni. Nebija ne vienas vietas, kur viņš te varēja atrasties, neesot ūdenī. Pēc brītiņa šī vairs nebūs patīkama vieta.
Mēsli. Fredijs atspieda slapjo elkoni uz slapjā ceļgala, atbalstīja slapjo zodu savā slapjajā plaukstā un gaidīja.
Mārtiņš nometās uz ceļiem baseina malā, pacēlis pārklāja malu, lai varētu redzēt ēnaino alu zem tā. Bija pagājušas kādas divas stundas, un neredzamais cilvēks bija pilnīgi atteicies atsaukties. Viņš nerunā, nekustas, nedara neko. Tikai sēž uz seklā gala kāpnēm.
Mārtiņš sauca: — Fredij? Vai negribat tagad kāpt ārā? Vai tur nesāk kļūt nedaudz auksti? Mēs jums varētu iedot dvieļus, halātu, mums ir burvīgs frotē halāts, pie kam viens lielums der visiem. Nē? Vai negribat tasi kafijas? Teju? Kaut ko citu dzeramu? Mums ir jauks spāņu sarkanvīns, kas jūs varētu sasildīt, ja jūtaties nedaudz vēsi. Fredij?
Piedodiet manu familiaritāti, bet es nezinu jūsu uzvārdu. Jūs saaukstēsieties, ja tur paliksiet vēl ilgāk, tā tik tiešām notiks. Uzticieties brālim Mārtiņam, lūdzu. Fredij? Pie velna, zināt, es jūs tur varu redzēt , dažas ķermeņa daļas, kas ir zem ūdens, es redzu, ka jūs sēžat uz tā pakāpiena, taču mazākais, ko jūs varētu, ņemot vērā, ka tas ir mūsu baseins, mazākais, ko jūs varētu laipni man atbildēt. Fredij? Nē? O, Fredij, tas jums nesagādās neko citu, kā tikai pamatīgu saaukstēšanos.
Negribīgi, noskumis, Mārtiņš palaida vaļā baseina pārklāja malu un piecēlās. Pret Pīteru, kas bija tuvumā, nogrozīja galvu. — Viņš ir tikai stūrgalvīgs, Pīter, ļoti, ļoti stūrgalvīgs.
Pīters bija nolēmis būt nelaipns; tas bija vienīgais viņam redzamais veids, kā tikt galā ar radušos situāciju. Viņš teica: Lai nu paliek tuņ cik ilgi grib. Lai tur lejā pamatīgi novārgst, un tad, kad beidzot izkāps, ar viņu būs daudz vieglāk kaut ko norunāt.
— Laikam jau tā ir, teica Mārtiņš, kam bija žēl izturēties tā pret līdzcilvēku, bet tad pelēks busiņš aizdrāzās ap mājas stūri, pāri mauriņam, cauri dzīvžogiem ar spalgu pēkšņu taures kliedzienu un taures signāliem.
— Mīļais Dievs, sauca Mārtiņš. Kas tad nu?
Taurei brēcot, busiņš metās tieši uz baseinu, nerēķinādamies ar to, kas trāpījās pa ceļam.
— Manas delfinijas! — kliedza Roberts.
Ļaudis metās uz busiņa pusi, bet tad apgriezās un bēga, jo tas nemainīja ceļa virzienu. Un taure tikai ķērca un ķērca, un ķērca.
— Tur viņš ir, — kliedza Pīters, norādot uz pēkšņo izliekumu, kas pacēlās baseina pārklāja malā, tad ūdens šalts pilieniem gaisā un piepešiem kāju pēdu nospiedumiem uz apmales.
— Apturiet viņu, — daudzi kliedza, bet daži mēģināja. Džeralds, talantu aģents, pagadījās būt vistuvāk slapjajam pēdu nospiedumu celiņam, kas aizvijās tālāk; rokas izpletis, metās, lai notvertu neredzamo cilvēku, bet pēkšņi iesēcās: Āāāāa, un saliecās, satverot vēderu.
Viljams, scenārists, izbāza kāju priekšā nospiedumiem, kas tuvojās, lai šo zelli nogāztu, bet tā vietā viņa kājas potīte tika sagrābta ar cietu roku, viņa kāja tika pārrauta pāri galvai un pakaļa tika pārcelta pāri paurim, un pārgāzts pār saliekamo krēslu, kas ap viņu tad salocījās kā Venēras mušu ķeramais.
Pīters apskrēja ap stūri, lai sastaptos ar pēdu nospiedumiem, kliedzot: Fredij, paklausieties! Fredij, paklausieties! līdz pēkšņi apmeta kūleni un nokrita uz muguras. Kad piecēlās sēdus, viņa deguns asiņoja. — Viņš man iesita, ar neticamu pārsteigumu Pīters paziņoja.
Tikmēr busiņš riņķoja apkārt un apkārt tik tuvu baseinam, cik spēja piebraukt, rupji samīdot visus stādījumus, kamēr jaunā sieviete ar bargo sejas izteiksmi nelaida nevienu busiņam pārāk tuvu. Tad viņa pēkšņi nobremzēja, kas mauriņam nodarīja tikai sliktu, atvērās pasažieru durvis, aizcirtās, un busiņš aizdrāzās projām, kas mauriņam nodarīja vēl lielāku kaitējumu.
Tas bija prom. Busiņš bija prom. Un, bez šaubām, prom bija arī neredzamais cilvēks. Baseins bija apklāts, mauriņš un dārzi izpostīti, viesi streipuļoja pa netīro nekārtību, saimnieki bija saniknoti, neviens nebija ievērojis busiņa numuru, un Pīteram asiņoja deguns.
Nedēļas nogale bija tikko sākusies.
1
Franču vai. «apmešanās vieta» (mazas istabiņas vai kāda cita māja, kas tiek izmantota vajadzības gadījumā).
2
7 hektāri.
3
ASV Mežu dienesta simbols (bieži atveido ar cepuri un ziliem džinsiem). Smoukija Lāča moto: «Tikai jūs varat novērst mežu ugunsgrēkus!»
46
— Kā tev klājas?
Pega nogaidīja, lai uzdotu šo jautājumu pēc tam, kad viņi bija izlēkājušies pa daudzajiem krūmājiem, apstādījumiem, dzelzceļa gulšņiem, oļainajiem japāņu dārziem un daudz kā cita līdz pat mājas fasādei, tad pa līkumoti asfaltēto ceļufīad, asi čīkstot, grabēdami, nogriezās pa labi un pa grantēto Karantīnas ielu, kamēr Fredijs visu laiku bija kaut kur mašīnā, nevarēja pateikt īsti kur. Iespējams, turēdamies pie savas dārgās dzīvības. Kā tev klājas, viņa prasīja, kad viņi iebrauca vairāk vai mazāk taisni un kaut cik pat pa Karantīnas ielas grantēto virsmu.
— Eeeeees sa-salstu nost\i0
— Ak, tu nabaga mazulīt!
Balss bija atskanējusi no pasažieru sēdekļa un izklausījās daudz trauslāka un vājāka nekā Fredija ierastā balss. Viņa pasniedzās un aizskāra kāju, un sajuta aukstu miesu. Aukstu un mitru. — Ko gan viņi tev nodarījuši ?
Baseinā, viņš atteica. Uz mūžu, Peg.
Es viņus tur redzēju, viņa teica. Te bija Karantīnas ielas gals; viņa nogriezās pa kreisi uz apgabala 14. ceļa. — Es atgriezos mājās, — viņa turpināja, atradu tavu zīmīti un nelielo karti, ko biji uzzīmējis, un braucu uz šejieni, cik ātri vien varēju.
Pa-pa-paldies.
Tur bija novietotas tās visas automašīnas. Sākumā es devos uz parādes durvīm, bet tad ievēroju, ka visi bija aiz mājas, tāpēc aizlavījos un ieraudzīju viņus, sastājušos ap baseinu, ieklausījos un, galu galā, sapratu, ka viņi tevi tur ieslodzījuši.
Mīlīt, un kā vēl.
Kad būsim mājās, tev jāieiet jaukā, karstā vannā, bet es pa to laiku uzcepšu hamburgerus, nu, kā izklausās?
Labāk kā jebkas cits, ko esmu šodien dzirdējis.
Pega nobrauca vēl kādu pusjūdzi vai vairāk, un beidzot tas pielēca. Kad tas bija noticis, viņa iejautājās. — Tiešām? Tātad tev bija iespēja runāt ar ārstiem.
Man bija jāklausās. Viņi nezināja, ka tur esmu.
Un ko viņi teica?
Nu, pats pirmais, ko uzzināju, viņš atbildēja, un, pat neredzot seju vai ķermeņa kustības vai ko citu, viņa zināja — viņš velk garumā, tāpēc ātrāk vai vēlāk sekos sliktas ziņas, pirmais, ko uzzināju, ja viņi ar mani runās, tad man melos. Viņi teica, ka tā darīs, to viņi teica tiem pārējiem večiem, kas tur bija.