Viņš saka, ka laiks ir… hei!
Fredijs apmetās apkārt, lai ieraudzītu citu nejaucēnu, kas stāvēja durvīs un blenza uz savu draugu bezsamaņā. Elle un nolādēts.
Vecis apgriezās un skriešus pameta durvis, kliedzot: Viņš ir te! Viņš ir te!
— Vēlāk, — Fredijs noteica bosam. Nometis steku, viņš izskrēja no biroja, pirms vēl tur tiktu ielenkts, un izmuka brfdī, kad durvju eja piepildījās ar visu viņu baru.
Policistam ātri pieleca. — Bosko! — viņš uzsauca vienam no nejaucēniem. — Uzmani to fidiņu! Mēs pārējie paskatīsimies, vai viņš vēl ir tepat. Fredij?
Viņi, trīs vīri, izplestām rokām saķērušies, iegāja istabā. — Vai jūs esat te, Fredij?
Fredija tur nebija. Fredijs tuvojās čalim, kas bija atstāts uzmanīt fidiņu.
Senajās dienās, kad cilvēki zināja, ko dara, nejaucēni nevalkāja kaklasaites. Nejaucēni nēsāja džemperus ar augstām apkaklēm, kā var redzēt vecajās fotogrāfijās, un nejaucēni arī zināja, kāpēc valkā džemperus ar augstām apkaklēm. Tas bija tāpēc, ka džemperiem ar augstām apkaklēm nav nekā tāda, pie kā ienaidnieks spētu pieķerties.
Kaklasaite ir rokturis. Fredijs sagrāba šo klaunu aiz kaklasaites, pilnā ātrumā skriešus rāva viņu apkārt priekšnamam un ietrieca viņu ar pieri kāpņu balstā ar tādu spēku, ka ieplīsa koks.
Klauns nobučoja paklāju.
Tūlīt pat biroja durvīs parādījās policists, blenžot uz veci, kas gulēja uz grīdas, nikni nopētot gaiteni, sacīdams: Fredij, Fredij, kāpēc tik nedraudzīgi? Vai gribat, lai jums piemēro likumu? Vai labāk gribētu izskaidrot savu kriminālo dzīvi bosam, kas tur iekšā?
Rīrāk vēlu Fredijs saprata, ka policists ne tikai runā, bet arī kustas; viņš pēkšņi metās uz ārdurvīm, Fredijs drāzās viņam pakaļ.
Par vēlu. Kad Fredijs ieskrēja verandā, policists bija pārliecies pār Pegu, pie viņas kakla bija piespiests liels nazis, un Pega izskatījās ļoti norūpējusies. — Paklausieties, Fredij, — policists, skatīdamies uz durvīm, teica. — Ja kaut ko jutīšu, viens pieskāriens, viņa ir beigta.
— Un tad jūs arī, — atbildēja Fredijs.
Policists pagrieza acis uz vietu, ko Fredijs bija tikko atklājis. Varbūt, -viņš sacīja. — Kā otrais. Bet viņa aizies pirmā. Esat gatavs runāties?
Kāpēc kāds garāmgājējs neredzēja, ka uz verandas ir vīrietis, kas piespiedis nazi pie sievietes kakla? Kāpēc cilvēki nebija daudz vērīgāki?
Policists teica: — Pega, tagad atsieniet mezglus, tie ir pavisam vāji, tikai pavelciet cilpas. Dariet to lēnām, Pega, tad visi iesim atkal iekšā.
Fredijs jau bija iekšpusē, kur advokāts un pēdējais nejaucēns stāvēja gaiteņa vidū, mirkšķinādami acis bez sava gala. Fredijs apgāja viņiem apkārt un iegāja birojā. Šoreiz atrada īsto, nolādēto atslēgu un atslēdza bosa labo rokasdzelzi. Iespiežot atslēgu bosa rokā, viņš čukstēja: — Dariet kaut ko, okei?
Boss pamāja, un Fredijs pagriezās, bet durvīs stāvēja advokāts. — Viņš ir birojā, Bāmij!
— Pietiek, — sacīja Fredijs, šķērsojot istabu, tuvojoties cepuru rindai pie sienas. — Man, draudziņ, nu ir diezgan. Viņš paņēma ugunsdzēsēju cirvi un virzījās uz advokāta pusi.
Tas sāka kliegt, mētādams rokas pa gaisu, un izdrāzās no istabas. Fredijs, izstiepis cirvi sev priekšā, sekoja gaitenī, kur atradās policists un Pega, viņš stāvēja aiz viņas, vienu roku aplicis ap viņas vidukli, ar otru roku arvien vēl turēja nazi pie rīkles, tikmēr viņi abi atmuguriski virzījās uz dzīvojamo istabu.
— Līt! — kliedza policists, aizmirstot piebilst «kungs», kad advokāts paskrēja tieši viņam garām, ārā pa ārdurvīm un no verandas, lejā pa celiņu un nozuda, acīmredzot, viņa kurpēm bija diezgan biezas zoles, lai piespraudes un kniepadatas viņu netraucētu. Vai arī tās viņam pinās pa kājām, bet viņš bija pārāk pārņemts ar bēgšanu, lai traucētu kaut kas, kas viņu jau traucē — arī tas bija iespējams.
— Līt! — kliedza policists. — Atgriezieties!
Bet Līts jau bija tālumā, un Pega satriekta blenza uz cirvi, kas karājās gaisā, un tad iekliedzās: — Fredij! Uzmanies!
Smaga masa viņam uzbruka no mugurpuses. Cirvis aizlidoja pa gaisu, un Frediju vispirms ar seju kāds iegrūda paklājā, ļoti tuvu ne-jaucēnam bezsamaņā.
Nolādētā kārtā viņš bija aizmirsis par trešo, un puisis bija pielavījies, vadoties pēc cirvja. Viņš, protams, Frediju nevarēja redzēt, bet tagad katrā ziņā sajuta viņu un turēja piespiestu pie grīdas.
Policists ar Pegu vēl arvien atmuguriski atkāpās dzīvojamajā istabā un sauca: — Ievediet viņu! Turieties pie viņa un ievediet viņu te! Dzīvu!
Fredijs locījās un grozījās, un atbrīvoja savu kreiso roku, pagrieza to uz augšu un atpakaļ, viņa elkonis aiz kaut kā — nezin kā aizķērās. Viņš atkārtoja atkal un iesita pa to pašu nezināmo, un tad vēlreiz. Ceturtā sitiena laikā svars virs viņa pacēlās, viņš pamanījās apgriezties un tagad atradās ar seju pret masīvo briesmoni, kas svārstījās virs viņa, mēģinādams turēties pie viņa ar abām rokām.
Fredijs iegāza vecim pa seju. Viņš atbildēja, atvēzējoties tur, kur vajadzētu būt Fredija galvai, un bija pilnīgi precīzs. Fredija galva sagriezās. Viņš akli iztaisnojās un viņa roka sataustīja veča kaklasaiti, to sažņaudza dūrē, apgrieza dūri otrādi, piespiezdams to zem veča zoda, tad satvēra dūri ar otru roku, lai radītu lielāku svaru, ko spieda veča ādamābolā, kamēr kaklasaite viņu tur piespieda, un tagad viņš šo kuņas bērnu žņaudza.
Tas, kas noliecās uz leju, ar pirkstiem grābstījās gar Fredija seju, sataustīja viņa kaklu, un nu šis kuņas bērns mēģināja nožņaugt Frediju. Ne viens, ne otrs nelaidās vaļā, un Fredijam nebija pārliecības, ka uzvarēs cīņā, bet tad šis kuņas bērns piepeši sauca: — Aā, — un ar seju uzkrita Fredijam virsū, un pāri ļenganajam plecam Fredijs redzēja bosu ar steku.
— Ahā, — sacīja Fredijs. — Tātad tomēr esat kaut kam derfgs. Novāciet šo veci no manis, ja?
Boss vilka, bet Fredijs izlīda no apakšas un paskatījās uz dzīvojamo istabu, kur tāpat kā pirmīt durvju ejā stāvēja policists un Pega.
— Piezvanīšu pavalsts puišiem, — sacīja Boss, kāpdamies atpakaļ sava biroja virzienā.
— Pagaidiet, — sacīja Fredijs, piestreipuļojot kājas. — Vēl ne.
Policists īgni iesmējās: — Jūs tāpat negribat tiesas procesu, Fredij, -
viņš teica, — ne vairāk kā es.
— Bos, — teica Fredijs, — kā būtu, ja jūs zēniem uzliktu rokudzelžus, pirms tie atjēdzas. Neaizmirstiet arī to, kas birojā.
— Laba doma.
Tuvojoties policistam un Pegai, kamēr boss iegāja savā birojā pēc rokudzelžiem, Fredijs klusi un ātri sacīja: — Ar jums ir cauri, policist, tas neiet cauri. Laidiet vaļā Pegu, un es jūs no šejienes dabūšu ārā. Pretējā gadījumā nav citas izejas, kamēr ieradīsies pavalsts policija, un ko tad? Tad ar mums visiem būs cauri. Negribu, lai es nonāktu tiesību sargātāju kontrolē, un jūs negribat, lai tiesību sargātāji arī jūs sāktu kontrolēt.
Boss iznāca gaitenī un notupās uz viena ceļgala, lai gulošajiem vājuļiem uzliktu rokudzelžus. Policists cieši raudzījās uz bosu, tikmēr viņš mēģināja izsvērt savas alternatīvas, un, protams, viena no alternatīvām vienkārši bija uzbrukt Pegai ar nazi, kas bija visu nelaimju cēlonis, atvedot viņu te — pie policijas priekšnieka; tad varbūt sajukuma brīdī pats varētu aizbēgt.
Fredijs negribēja, lai policists šo iespēju nopietni apsver, tāpēc viņš nedaudz ievirzīja domas citā gultnē, sacīdams: — Jums nav laika nedēļām ilgi izlemt, ko darīt. Atlaidiet Pegu, viņa izies ārā un iedarbinās busiņu, un tad mēs sekosim.