Kad viņi jāja tālāk, Mellers noprasīja:
— Kāds tad īsteni ir jūsu plāns? Es lāgā nesaprotu. Man sacīja, ka jāpavada jūs kalnos, un tas bija viss.
— Kāds plāns? . .. Nu, paklejot pa kalniem. Satikt cilvēkus — jo vairāk, jo labāk. Iepažī- lies ar otarkiem, ja izdosies. Vārdu sakot, izjust šejienes atmosfēru.
— Šķiet, šajā fermā jūs jau sākāt to sajust,
Betlijs paraustīja plecus.
Mežzinis piepeši apturēja zirgu.
— Klusāk …
Viņš ieklausījās.
— Mums kāds skrien pakaļ . . . Fermā kaut kas būs noticis.
Betlijs vēl nepaguva ne pabrīnīties par mežziņa dzirdi, kad aiz muguras atskanēja kliedziens:
— Ei, Meller, ei!
Viņi pagrieza zirgus. Aizelsies viņiem skriešus tuvojās fermeris. Viņš gandrīz pakrita, pieķerdamies pie Mellera seglu loka.
— Otarks nolaupīja Tīnu. Aizstiepa uz Briežu gravu.
Viņš aizgūtnēm tvēra elpu, no pieres viņam ritēja sviedru lāses.
Vienā rāvienā Mellers iecēla fermeri seglos. Viņa ērzelis sāka auļot, dubļi vien pašķīda gaisā zem tā pakaviem.
Nekad senāk Betlijs nebūtu domājis, ka var tādā ātrumā zirga mugurā joņot pa šķēršļotu apvidu. Bedres, sakrituši koku stumbri, krūmi, grāvji zibēt zibēja zem zirga kājām, saplūzdami it kā mozaīkas joslās. Kaut kur viņam zars norāva cepuri no galvas, viņš to pat nepamanīja.
Starp citu, no viņa ari vairs nekas nebija atkarīgs. Viņa zirgs iededzies centās nepalikt ērzelim iepakaļ. Betlijs cieši apķērās ķēvei ap kaklu. Ik mirkli viņam likās, ka teju teju nositīsies.
Viņi izauļoja cauri mežam, pāri pļavai, pāri kalna nogāzei, aizlēkšoja garām fermera sievai un iedrāzās lielā gravā.
Tur mežzinis nolēca no zirga un kopā ar fermeri pa šauru taciņu ieskrēja klajos priežu jaunaudzes brikšņos.
Arī žurnālists atstāja ķēvi, uzmetis tai pavadu uz kakla, un metās Melleram pakaļ. Viņš skrēja mežzinim aiz muguras, un viņa prāts automātiski konstatēja apbrīnojamo pārvērtību šai cilvēkā. No Mellera līdzšinējās nenoteiktības un apātijas vairs nebija ne vēsts. Viņa kustības bija vieglas un koncentrētas, ne mirkli nesvārstīdamies, viņš mainīja virzienu, lēca pāri bedrēm, līda pa zemāko zaru apakšu. Mežzinis devās uz priekšu tā, it kā otarka pēdas būtu ievilktas ar treknu krīta svītru.
Kādu brīdi Betlijs izturēja skrējiena tempu, tad palika iepakaļ. Sirds viņam vai lēca no krūtīm ārā, rīkle bija izkaltusi un žņaudzās ciet. Viņš sāka iet soļiem, brīdi klīda pa brikšņiem viens pats, tad priekšā izdzirda balsis.
Gravas visšaurākajā vietā mežzinis bija apstājies pie lazdu biezokņa, turēdams ieroci šaušanai gatavu. Turpat stāvēja arī meitenes tēvs.
Mežzinis, skaidri atdalīdams vārdus, sa-
cīja:
— Laid viņu vaļā! Ja ne, es tevi nogalināšu.
Viņš runāja uz kādu biezoknī.
Par atbildi atskanēja rēkoņa, kurai pa vidu jaucās bērna raudas.
Mežzinis atkārtoja:
— Es tevi nogalināšu. Es nežēlošu dzīvību, lai tev izsekotu un tevi nobeigtu. Tu mani pazīsti.
No jauna atskanēja rēkoņa, tad kāda balss — taču tā nebija cilvēka balsij līdzīga, bet likās drīzāk nākam no gramofona, jo nenodalīja vārdus citu no cita — jautāja:
— Bet, ja atlaidīšu, tu uz mani nešausi?
— Nē, — atteica Mellers. —- Tad atstāšu dzīvu.
Biezoknī iestājās klusums. Bija dzirdami vienīgi šņuksti.
Tad nobrīkšķēja zari, krūmājā pazibēja kaut kas balts. No biezokņa iznāca sīkā meitenīte. Viena roka viņai bija asiņaina, viņa to pieturēja ar otru.
Šņukstēdama meitenīte pagāja garām trim vīriem, pat galvu uz viņu pusi nepagriezusi, un grīļodamās sāka iet mājas virzienā.
Visi trīs pavadīja viņu ar skatienu.
Melnbārdainais fermeris paraudzījās uz Meliem un Betliju. Viņa plati ieplestajās acīs bija kaut kas tik naidīgs, ka žurnālists neizturēja un nodūra galvu.
— Ta, — fermeris noteica.
Nakti viņi apmetās kādā tukšā sargbūdiņā mežā. Līdz ezeram, kur uz salas atradās laboratorija, bija atlicis vairs tikai dažu stundu jājiens, bet Mellers atteicās tumsā jāt.
Tā bija jau viņu ceļojuma ceturtā diena, un žurnālists juta, ka viņa dzīvē pārbaudītais optimisms sāk ļodzīties. Senāk viņam katrā nepatīkamā gadījumā allaž bija gatavs teiciens: «Dzīve tomēr ir sasodīti jauka būšana.» Bet tagad viņš saprata, ka šī apdel- dētā frāze, kas lieti derēja, braucot komfortablā vagonā no vienas pilsētas uz otru vai pa stikla durvīm ieejot viesnīcas vestibilā, lai sastaptos ar kādu slavenu personu, ka šī frāze nepavisam nederēja, piemēram, notikumā ar Stegliku.
Likās, ka visu apkārtni pārņēmusi kāda sērga. Cilvēki bija apātiski un nerunīgi. Pat bērni nesmējās.
Reiz viņš ievaicājās Melleram, kādēļ cilvēki nebrauc no šejienes projām. Mellers paskaidroja, ka šā apvidus iedzīvotāju vienīgā manta ir zeme. Pašlaik nebūtu iespējams to pārdot. Otarku dēļ zeme zaudējusi vērtību.
Betlijs jautāja:
— Kādēļ jūs nebraucat projām?
Mežzinis padomāja. Iekodis lūpu zobos,
brīdi klusēja un tad atbildēja:
— Šeit es tomēr esmu kaut cik noderīgs. Otarki no manis baidās. Man te nekā nav. Ne ģimenes, ne mājas. Man neko nevar nodarīt. Ar mani var vienīgi kauties. Bet tas ir riskanti.
— Tātad otarki jūs cieni.
Mellers neizpratnē pacēla galvu.
— Otarki? … Nē, ko jūs melšat! Cienīt viņi nav spējīgi. Tie taču nav cilvēki. Viņi baidās. Turklāt pamatoti. Es viņus šauju nost.
Zināmā riskā otarki tomēr ielaidās. Tiklab mežzinis, kā žurnālists to juta. Bija tāda sajuta, it kā ap viņiem lēnām savilktos loks. Trīs reizes uz viņiem raidīja šāvienus. Viens šāviens atskanēja no pamestas mājas loga, bet divi — tieši no meža. Ik reizi pēc neveiksmīgā šāviena viņi uzgāja lāča pēdas. Un vispār — o.tarku pēdas viņiem gadījās ceļā ar katru dienu vairāk …
Sargbūdiņā, kur bija neliels no akmeņiem sakrauts pavards, viņi iekūra uguni un izvārīja vakariņas. Mežzinis aizkūpināja pīpi, skumji raudzīdamies grīdā.
Zirgus viņi bija atstājuši ārā, pretī būdas atvērtajām durvīm.
Žurnālists skatījās uz mežzini. Kopā pavadītajās dienās viņa cieņa pret šo cilvēku bija augusi ar katru dienu. Mellers bija neizglītots, visa viņa dzīve aizritēja mežos, viņš gandrīz neko nelasīja, ar viņu nevarēja ne divas minūtes sarunāties par mākslu. Un tomēr žurnālists juta, ka labāku draugu viņš sev nevēlētos. Mežziņa spriedumi allaž bija saprātīgi un patstāvīgi; ja nebija ko teikt, viņš klusēja. Sākumā viņš šķita žurnālistam tāds kā. izmocīts un nervozs, taču tagad Betlijs saprata, ka tā bija iesīkstējusi sāpe par plašā, pamestā
apvidus iedzīvotājiem, kam zinātnieki laipnā kārtā uzsūtījuši smagu postu.
Pēdējās divi dienas Mellers jutās savārdzis. Viņu mocīja purva drudzis. No augstās temperatūras viņa seja bija pārklājusies ar sarkaniem plankumiem.
Uguns pavardā izplēnēja, un mežzinis negaidot ievaicājās:
— Sakiet, vai viņš ir jauns?
— Kas?
— Tas zinātnieks. Fīdlers.
— Jauns, — žurnālists atbildēja. Gadu trīsdesmit būs. Ne vairāk. Bet kas tad ir?
— Tur jau tas ļaunums, ka jauns, — noteica mežzinis.
— Kādēļ?
Mellers brīdi klusēja.
— Tā ar tiem spējīgajiem notiek — viņus uzreiz novieto slēgtā vidē. Un sāk ar viņiem noņemties. Bet viņi nemaz nepazīst dzīvi. Tāl dēļ arī nejūt līdz cilvēkiem. — Viņš nopūtās. — Arī zinātniekam vispirms jābūt cilvēkam.