Viņš divreiz izšāva, tad aši pielādēja šauteni un šāva atkal.
Otarki metās projām.
Mellers nolēca no pavarda.
— Tagad jādabū zirgi. Citādi mums klāsies plāni.
Viņi aplūkoja trīs nošautos otarkus.
Viens no tiem, jauns, tiešām bija gandrīz
kailu ādu, ar vilnu bija apaudzis vienīgi kumbrs.
Betlijam apšķebinājās dūša, kad Mellers otarku zālē apvēla apkārt. Viņš tikko noturējās, aizšāvis plaukstu mutei priekšā.
Mežzinis sacīja:
— Neaizmirstiet, ka tie nav cilvēki. Kaut ari viņi runā. Viņi ēd cilvēkus. Un paši savējos arī.
Žurnālists paraudzījās visapkārt. Bija jau gaišs. Pļava, mežs, nogalinātie otarki — tas viss viņam šķita nereāls.
Vai tā var būt īstenība? … Un viņš, Donalds Betlijs, stāv šeit? . . .
— Lūk, šeit otarks aprija Kleinu, — Mellers sacīja. — To pastāstīja viens no mūsējiem, no šejieniešiem. Kad vēl darbojās laboratorija, viņš tur strādāja par apkopēju. Un lajā vakarā viņam nejauši gadījās atrasties blakus istabā. Viņš visu dzirdēja .. .
Žurnālists un mežzinis pašlaik bija uz salas, Zinātniskā centra galvenajā korpusā. No rīta viņi bija noņēmuši nogalinātajiem zirgiem seglus un pa dambi aizgājuši uz salu. Viņiem bija palikusi vairs tikai viena šautene, jo Betlija divstobreni otarki aizbēgdami bija paķēruši līdzi. Mellers bija paredzējis pirms krēslas iestāšanās nokļūt tuvākajā fermā un tur paņemt zirgus. Bet žurnālists izkaulēja no viņa pusstundu pamestās laboratorijas aplūkošanai.
— Viņš visu dzirdēja, — mežzinis turpināja stāstu. — Tas noticis vakarā ap pulksten desmitiem. Kleins jaucis ārā kaut kādu ierīci, noņemdamies ar elektrības vadiem, bet otarks sēdējis turpat uz grīdas, un viņi abi sarunājušies. Sprieduši kaut ko par fiziku. Tas bija viens no pirmajiem laboratorijā izaudzētajiem otarkiem un tika uzskatīts par visgudrāko. Viņš prata runāt pat svešvalodās … Mūsu puisis blakus istabā mazgāja grīdu un dzirdēja viņu sarunu. Pēc tam iestājies klusums, kaut kas apgāzies. Un pēkšņi apkopējs dzirdējis izsaucienu: «Ak dievs! …» Saucējs bijis Kleins, un viņa balsī skanējušas tādas šausmas, ka puisim saļodzījušās kājas. Pēc tam aizslāpis kliedziens: «Palīgā!» Apkopējs ielūkojies istabā un redzējis, ka Kleins sāpēs lokās uz grīdas, bet otarks viņu grauž. Puisis no izbailēm pilnīgi sastindzis un vienkārši klusēdams stāvējis. Tikai, kad otarks gribējis arī viņam mesties virsū, aizrāvis ciet durvis.
— Bet pēc tam?
— Pēc tam viņi nogalināja vēl divus laborantus un izmuka. Taču pieci vai seši palika, it kā nekas nebūtu noticis. Un, kad ieradās komisija no galvaspilsētas, viņi ar to sarunājās. Palikušos otarkus aizveda. Bet vēlāk dabūjām zināt, ka vilcienā viņi apēduši vēl vienu cilvēku . . .
Laboratorijas lielajā istabā viss bija atstāts kā bijis. Uz garajiem galdiem vēl stāvēja ar biezu putekļu kārtu klāti trauki, rent- gcna aparāta vados zirnekļi bija saauduši tiklus. Tikai logu stikli izdauzīti, un pa caurumiem spraucās iekšā akāciju krūmu zari.
Mellers un žurnālists izgāja no galvenā korpusa.
; Betlijam ļoti gribējās apskatīt apstarošanas ierīci, un viņš lūdza mežzini vēl piecas minūtes uzkavēties.
Pamestā ciemata galvenās ieliņas asfalta spraugās bija saaugusi zāle un jauni, spēcīgi krūmu dzinumi. Skaidrajā rudens gaisā varēja tālu redzēt. Smaržoja pēc kritušām lāpām un mikla koka.
Laukumā Mellers pēkšņi apstājās.
— Jūs neko nedzirdējāt?
— Nē, — atbildēja Betlijs.
— Es vēl visu laiku domāju, kā viņi visi kopā gribēja mūs aplenkt sargbūdiņā, — mežzinis prātoja. — Senāk nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņi vienmēr darbojās tikai pa vienam.
Viņš atkal vērīgi ieklausījās.
— Ja tikai viņi mūs nepārsteidz. Labāk vāksimies ātrāk no šejienes projām.
Viņi aizgāja līdz zemai, apaļai celtnei ar šauriem, režģotiem logiem. Masīvās durvis bija pievērtas, betona klonu pie sliekšņa klāja plāna meža gružu kārtiņa — rūsganas egļu skujas, putekļi un kukaiņu spārniņi.
Uzmanīgi viņi iegāja pirmajā telpā ar zemiem griestiem. Nākamās masīvās durvis veda zemā zalē.
Viņi ielūkojās tajā. Vāverite ar kuplu asti kā ruda liesmiņa šaudījās pa koka galdu un izlēca pa loga režģu starpu ārā.
īsu mirkli mežzinis nolūkojās tai pakaļ. Viņš atkal uzmanīgi ieklausījās, nervozi sažņaudzis rokās šauteni, un tad ieteicās:
— Nē, tā nevar.
Steigšus viņš metās atpakaļ.
Bet bija jau par vēlu.
Ārā atskanēja čaboņa, ieejas durvis nočīkstēdamas aizcirtās. Izklausījās, it kā no ārpuses tām aizveltu priekšā kaut ko smagu.
Mirkli Mellers un žurnālists raudzījās viens otrā, tad metās pie loga.
Betlijs palūkojās ārā un atrāvās atpakaļ.
Laukumā un izžuvušajā baseinā, kurš nezin kādēļ tur bija kādreiz ierīkots, pulcējās arvien vairāk otarku. Viņu tur bija jau vairāki desmiti, un aizvien jauni līda it kaļ no zemes laukā. Šajā ne īsti zvēru, ne cilvēku pūlī skanēja murdoņa, kliedzieni, rēkoņa.
Mežzinis un Betlijs satriekti klusēja.
Kāds jauns otarks netālu no viņiem pacēlās pakaļkājās. Priekšķetnās viņš turēja kaut ko apaļu.
— Akmens, — nočukstēja žurnālists, vēl joprojām nespēdams atjēgties. — Viņš taisās mest akmeni.
Taču tas nebija akmens.
Apaļais priekšmets nosvilpa gaisā, režģotā loga priekšā žilbinoši uzliesmoja uguns, izvēlās sūri dūmi.
Mežzinis atkāpās no loga. Viņa sejā bija neizpratne. Šautene viņam izkrita no rokām, un viņš tvēra pie krūtīm.
— Velns parāvis! — Mellers iesaucās un pacēla asiņaino roku. — Nešķīsteņi tādi! Nu man ir beigas.
Mežzinis kļuva bāls. Nedroši viņš paspēra pāris soļu, pietupās un pēc tam nosēdās zemē, atbalstīdamies pret sienu.
— Nu man ir beigas. — Nē! — iekliedzās Betlijs. — Nē! — Viņš drebēja kā drudzī.
Mellers, zobus sakodis, pacēla pret viņu gluži balto seju.
— Durvis!
Žurnālists metās uz izeju. Tur no ārpuses atkal stūma priekšā kaut ko smagu.
Betlijs aizgrūda priekšā vienu bultu, tad otru. Par laimi viss bija ierīkots tā, lai no iekšpuses varētu stingri ieslēgties. Viņš atgriezās pie mežziņa. Mellers jau gulēja zemē pie sienas, piespiedis rokas pie krūtīm. Uz viņa krekla pletās ^ mikls traips. Taču viņš neļāva sevi pārsiet.
— Viss vienalga, — viņš sacīja. — Es taču jūtu, ka beigas ir. Negribas mocīties. Neaiztieciet mani!
— Mums taču nāks palīgā! — iesaucās
Betlijs.
— Kas?
Jautajums izskanēja tik kaili, tik atklāti un bezcerīgi, ka žurnālistam pārskrēja saltas tirpas pār kauliem.
Brīdi viņi klusēja, tad mežzinis jautāja:
— Vai atceraties jātnieku, ko redzējām paši» pirmajā dienā?
— Jā.
— Jadoma, ka viņš steidzās brīdināt otar» kus par jūsu ierašanos. Viņiem ir savi sakari: pilsētas bandītiem un otarkiem. Tādēļ otarki apvienojās. Nemaz nebrīnieties. Man liekas, ja no Marsa pie mums atlidotu kaut kādi as- toņkāji, arī tad atrastos cilvēki, kas meklētu ar tiem kopēju valodu.
— Jā, — žurnālists čukstus atbildēja. !
Laiks līdz vakaram viņiem aizvilkās gausi,
bez pārmaiņām. Mellers strauji zaudēja spēkus. Asiņošana aprima. Taču viņš joprojām neļāva sevi aiztikt. Žurnālists sēdēja viņam līdzās uz akmens klona.
Otarki viņus pagaidām atstāja mierā. Viņi nemēģināja ne lauzties iekšā pa durvīm, nedz arī mest vēl kādu granātu. Balsu murdoņa aiz logiem brīžiem pieklusa, brīžiem pastiprinājās.