Tobrīd es šo savu nerakstīto uzvedības kodeksu pārkāpu. Sēdēju, čokurā sarāvies, vienās zeķēs — turklāt nevis kādā kabinetā, bet gan virtuvē — un kā uguns pielūdzējs jūsmīgi un kaisli stiepu pretī rokas plītī liesmojošām bērza šķilām. Pa kreisi no manis atradās apgāzts ktibliņš un uz tā mani zābaki, tiem līdzās gulēja gludi noplūkts gailis ar asiņainu kaklu un kaudze viņa raibo spalvu. Jo es, vēl gluži sastindzis, paguvu veikt virkni uzdevumu, kurus diktēja pati dzīve. Jegoriča sievai, smail- degunei Aksiņjai, uzticēju savas virējas pienākumus. Tāpēc ar viņas roku bija atņemta dzīvība gailim. To man vajadzēja apēst. Es ar visiem iepazinos. Feldšeri sauca Dem- jans Lukičs, vecmātes — Pelageja Ivanovna un Anna Nikolajevna. Paguvu apstaigāt slimnīcu un pilnīgi skaidri pārliecinājos par to, ka tajā ir ļoti bagāts instru- mentārijs. Turklāt man tikpat skaidri vajadzēja atzīt (protams, klusībā), ka ļoti daudzu nevainojami spožo instrumentu uzdevums man nemaz nav zināms. Atzīstos atklāti, es tādus nebiju pat redzējis, kur nu vēl turējis rokās.
— Hm, — visai daudznozīmīgi norūcu, — instrumentā- rijs jums tomēr ir lielisks. Hm …
— Kā nu ne, godātais, — saldā balsī ierunājās Dem- jans Lukičs, — tas jau jūsu priekšgājēja Leopolda Leopol- doviča nopelns. Viņš tak operēja no rīta līdz vakaram.
Te mani pārklāja auksti sviedri — un es grūtsirdīgi palūkojos uz skapīšiem, kas laistījās kā spoguļi.
Pēc tam mēs apstaigājām tukšās palātas, un es pārliecinājos, ka tajās var ērti novietot četrdesmit cilvēku.
— Leopoldam Leopoldovičam te reizēm gulēja arī piecdesmit, — mani iepriecināja Demjans Lukičs, bet Anna Nikolajevna, sieviete ar sirmu matu vainagu, nez kāpēc noteica:
— Jūs, dakter, liekaties tik jauniņš,tik jauniņš… Taisni brīnums. Jūs izskatāties pēc studenta.
«Piķis un zēvele,» es* nodomāju, «visi kā sazvērējušies, goda vārds!»
Un caur zobiem sausi atņurdēju;
— Hm … nē, es … tas ir… jā, es izskatos jauns …
Tad mēs nokāpām aptiekā, un es tūliņ ieraudzīju, ka
tajā trūkst vienīgi putna piena. Divas patumšas istabas stipri oda pēc zālēm, un plauktos atradās viss, ko var vēlēties. Bija arī patentēti ārzemju līdzekļi, un vai maz jāpiebilst, ka es savu mūžu par tiem nekā nebiju dzirdējis.
— Tos izrakstīja Leopolds Leopoldovičs, — lepni pavēstīja Pelageja Ivanovna.
«šis Leopolds nudien bijis ģeniāls cilvēks,» es nodomāju, un mani pārņēma cieņa pret šo noslēpumaino Leopoldu, kas pametis kluso Murjevu.
Cilvēkam vajadzīga ne tikai uguns, viņam ar visu vajag arī aprast. Gaili es jau sen biju notiesājis, Jegoričs piebāzis man cisu maisu un pārklājis ar palagu, manas rezidences kabinetā dega lampa. Es sēdēju un kā apburts vēros leģendārā Leopolda trešajā sasniegumā: skapis bija bāztin piebāzts ar grāmatām. Ķirurģijas rokasgrāmatas vien vācu un krievu valodā es ātrumā saskaitīju ap trīsdesmit sējumu. Kur vēl terapija! Un brīnišķi ādas slimību atlanti!
Tuvojās vakars, un es sāku aprast.
«Es ne pie kā neesmu vainīgs,» neatlaidīgi pūlējos sev iegalvot,^«man ir diploms, man ir piecpadsmit.piecnieki. Es taču jau tur, lielajā pilsētā, brīdināju, ka gribu strādāt par otro ārstu. Nē. Viņi pasmaidīja un atteica: «Gan pieradīsiet.» Pierodi nu! Bet ja atved kādu ar bruku? Sakiet man — pa kuru laiku es pie tās pieradīšu? Un, galvenais, kā jutīsies brukas slimnieks manās rokās? Varēs pierast viņpasaulē (te man pār muguru pārskrēja šermuļi)…
Un sastrutojis apendicīts? Ū! Un rīkles gala difterija sādžas bērniem? Kad nepieciešama traheotomija? Arī bez traheotomijas man neklāsies diez cik viegli… Un … un… dzemdības! Biju pavisam piemirsis dzemdības! Bērna nepareiza guļa. Ko gan es iesākšu? Ko gan? Cik es esmu vieglprātīgs! Vajadzēja atteikties no šī iecirkņa. Vajadzēja. Būtu atraduši sev kādu Leopoldu.»
Grūtsirdības mākts staigāju pa krēslaino kabinetu. Nokļuvis ieblakus lampai, es logā uz lauku bezgalīgās tumsas fona redzēju līdzās lampas uguntiņai pavīdam savas bālās sejas atspulgu.
«Esmu kā tāds Viltus Dmitrijs,» es piepeši muļķīgi nodomāju un atkal apsēdos pie loga.
Pāris stundu vientulībā sevi mocīju un nonācu tik tālu, ka mani nervi vairs nespēja izturēt paša radītās šausmas. Tad sāku nomierināties un pat kalt šādus tādus plānus.
Tā, godātais … Viņi stāsta, ka uz pieņemšanu tagad gandrīz neviens neierodas. Sādžās strādā pie linu mīstīšanas, ceļi neizbraucami… «Tieši tagad tev arī atvedīs "brukas slimnieku,» smadzenēs nogranda skarba balss, «jo iesnu dēļ (tā nav smaga kaite) neviens pa sliktu ceļu nebrauks, bet brukas slimnieku atšķūrēs, vari būt drošs, dārgais kolēģi dakter.»
Tas nebija muļķīgi sacīts, vai ne? Es nodrebēju.
«Ciet klusu,» es teicu balsij, «brukas slimnieku var arī neatvest. Kas tā par neirastēniju? Reiz esi ķēries pie arkla — atpakaļ neskaties!»
«Esi iejūdzies — velc!» dzēlīgi atsaucās balss.
Tā … no rokasgrāmatas nešķiršos … Ja kaut kas jāizraksta, var apdomāt, mazgājot rokas. Rokasgrāmata gulēs atvērta tieši uz žurnāla, kurā ieraksta slimniekus. Rakstīšu noderīgas, bet vienkāršas receptes. Nu, pieņemsim, natrii salicylici 0,5 pa vienam pulverim trīs reizes dienā …
«Var izrakstīt arī sodu!» nepārprotami ņirgādamies, atsaucās mans iekšējais sarunu biedrs.