— Hm… es… Es, vai zināt, esmu amputējis tikai divas reizes …
Kāpēc es samelojos? Tagad to nesaprotu.
Slimnīcā iestājās pilnīgs klusums? Pilnīgs.
— Kad nomirs, noteikti pasauciet mani, — pusbalsī pavēlēju feldšerim, un viņš nezin kāpēc nevis atteica «labi», bet gan godbijīgi atbildēja:
— Klausos …
Pēc dažām minūtēm atrados ārsta dzīvoklī, kabinetā pie zaļās lampas. Māja klusēja.
Melnajā loga rūtī atspoguļojās bāla seja.
«Nē, pēc Viltus Dmitrija es tomēr neizskatos un, vai zināt, esmu kļuvis tā kā vecāks… Starp uzacīm grumba … Tūliņ klauvēs … Pateiks: «Nomira …»
Jā, aiziešu un paskatīšos pēdējo reizi… tūliņ klauvēs …»
Pie durvīm pieklauvēja. Tas notika pēc divarpus mēnešiem. Logā mirdzēja viena no pirmajām ziemas dienām.
Ienāca viņš; es viņu apskatīju tikai tagad. Jā, patiešām, sejas vaibsti pareizi. Gadus četrdesmit piecus vecs. Acis dzirkstī.
Tad kaut kas nošvīkstēja … Uz kruķiem istabā ielēca apburoši daiļa meitene ar vienu kāju, ģērbusies kuplos svārkos ar sarkanu apmali.
Meitene paskatījās uz mani, un vaigos viņai iesitās sārtums.
— Maskavā… Maskavā … — Un es sāku rakstīt adresi. — Tur izgatavos protēzi, mākslīgu kāju.
— Nobučo dakterim roku, — te negaidot sacīja tēvs.
Es apjuku tā, ka noskūpstīju meiteni nevis uz lūpām,
bet uz deguna.
Tad viņa, kruķos iekārusies, atritināja vīstokli, un no tā izvēlās garš, sniegbalts dvielis ar vienkārši izšūtu sarkanu gaili. Tad to viņa apstaigu laikā slēpa no manis zem spilvena. Nu, protams, atceros, diegi atradās uz galdiņa.
— Neņemšu, — dzedri teicu un pat papurināju galvu. Bet meitenes seja un acis kļuva tādas, ka es tomēr paņēmu …
Un daudzus gadus dvielis karājās Murjevā manā guļamistabā un vēlāk cejoja man līdzi. Beidzot tas kļuva vecs, sadila, noplīsa un pazuda, 'kā sadilst un zūd atmiņas.
1926