Dzīvoklis bez numura
,
1
Gestapo Rīgas nodaļas priekšnieks Lange sēdēja pie galda un koncentrēti raudzījās vienā punktā. Tikai pēc laba brīža viņa skatiens atkal pievērsās oberšturmfīre- ram Haraldam Raup-Dīmensam, kas bija ērti atlaidies sēdeklī. «Kas par manierēm!» dusmojās Lange, jo ober- šturmfīrera vaļīgā poza neizrādīja ne mazākās cienības pret priekšnieku. Bet asā piezīme palika neizteikta. Ar šo Rūras miljonāra dēlu pat Langem negribējās ķildoties.
— Nu, ko jūs domājat par šo lietu?
Oberšturmfīrers sakustējās:
— Nododiet to manās rokās, un es triju mēnešu laikā likvidēšu spiestuvi.
— Vai jums ir kāds pieturas punkts?
— Nē, tikai nojauta. Taču nojautas mani reti pieviļ. Aiz spiestuves, manuprāt, stāv «Žanis». Notvert Žani nozīmē iznīcināt šo boļševistiskās propagandas perēkli.
— Tātad drīz viņš jau būs mūsu rokās? . . .
— Nē, es domāju, ka nedrīkstam pārsteigties. Galvenais ir spiestuve. Žanis nekur neizbēgs. Vienam no mūsu labākajiem aģentiem jau izdevies nodibināt kontaktu. Šovakar viņi satiksies pirmo reizi. Sākot ar šo brīdi, Žanis atradīsies mūsu pastāvīgā uzraudzībā.
Cilvēks, par kuru gestapo tā interesējās, pašreiz nopirka «Tēvijas» 1942. gada 23. oktobra numuru. īsajā ceļa gabalā līdz nākošajam stūrim pagadījās vismaz pieci seši vīrieši tādos pašos mēteļos. Arī izskata ziņā viņš maz atšķīrās no gājējiem, kas šai stundā pildīja ielu. Vidēja auguma, gaišmatis, plecīgs, bet ne pārāk drukns, rūpīgi sasukātiem matiem un gludi skūtu seju Jānis Daugavietis likās caurmēra pilsoņa iemiesojums. Uzlūkojot šo cilvēku, šķita viegli noteikt viņa paražas — tramvajā tas droši vien piedāvāja sievietēm vietu, ieradās darbā un gāja projām tieši laikā, vilcienā lasīja avīzi un pēc tam žāvājās . . .
Ierāvis galvu paceltajā apkaklē, Daugavietis iejaucās gājēju straumē — neuzkrītošs, neviena neievērots. Pats turpretī ievēroja visu: katrs sīkums varēja kļūt liktenīgs viņa gaitām. Gestapo neredzamais zirnekļa tīkls ietina ielas, namus, cilvēkus. Izlīst caur smalkā tīkla acīm, palikt nepamanītam, lūk, pastāvīgais uzdevums. Katrs solis saistīts ar briesmām. Bet, tāpat kā karavīrs, kas, ilgāku laiku atrodoties priekšējās līnijās, pierod pie nāves tuvuma, Jānis bija apradis ar šīm briesmām. Tikai sapņos viņu vēl vajāja bailes no iekrišanas. Nomodā viņš tās vairs neizjūta. Līdzīgi galdniekam pie ēvelsola, grāmatvedim pie kantora pults, zemniekam pie arkla, Daugavietis veica savu ikdienas darbu, kas viņam nemaz vairs nelikās ārkārtējs. Starpība tikai tā, ka viņa darbs grūtāks par jebkuru citu. Jāņa raksturīgākā īpašība bija neatslābstoša modrība. Veselus sešus gadus viņš darbojies pagrīdē, ne reizi nekrītot Ulmaņa polit- pārvaldes rokās, — lūk, viens no iemesliem, kāpēc partija atstāja Daugavieti okupētajā Rīgā.
Aiz muguras atskanēja nevienmērīgu soļu troksnis. Ļaudis uz ietves palēnināja gaitu. Daži novērsās, citi apstājās un nogaidīja kolonas tuvošanos. Tur droši vien šucmaņi atkal dzen nelaimīgos ebrejus, karagūstekņus vai apcietinātos. Sirds sažņaudzās, taču kavēties nedrīkstēja. Tūlīt kāds mēģinās iedot tiem maizi, aprunāties, iejauksies esesieši, izcelsies tracis. Lai izvairītos no tā, Daugavietis iegriezās tuvākā nama vārtos.
Tikko ienācis četrstūrainajā pagalmā, Jānis pazina šo ēku. Viņš bija viens no tiem, kas to cēluši. Nevilšus Daugavietis paskatījās uz savām spēcīgajām rokām, nāsīs iesitās kaļķu javas kodīgā smaka, zem kājām juta sašūpojamies līganās sastatņu laipas, pa kurām viņa kailā, brūni nosvilinātā, sūrstošā mugura uznesusi tūkstošiem un tūkstošiem ķieģeļu. Tur, kur mājas fasādi tagad greznoja mazs balkons, viņš kādreiz mūra caurumā bija slēpis nelegālus uzsaukumus. Pulksten septiņos vecais meistars, braucīdams sirmās ūsas, mēdza svinīgi pasludināt «feierabendu». Mūrnieki noņēma savas aptašķītās papīra micītes un, pārspriezdami kara darbību Polijā un Latvijas ārlietu ministra Muntera braucienu uz Vāciju, devās mājās. Arī Jānis steidzās uz Mazo Kalna ielu, kur viņš kādā vecticībnieku ģimenē īrēja gultas vietu. Pārģērbies un samērcējis galvu aukstā ūdenī, viņš, nevērodams stindzinošo nogurumu, gāja uz «javkām», iznēsāja skrejlapas, aģitēja. Vēlā naktī, pārnācis mājās, Daugavietis nedomāja par atpūtu, bet, nolicis priekšā glāzi ļoti stipras, kafijai līdzīgas tējas, sāka mācīties — mācījās, līdz burti pārvērtās nesalasāmos hieroglifos. Vienīgi svētdienās viņš sev atļāva nekā nedarīt. Viņam patika vienam pašam klaiņot pa Maskavas priekšpilsētas smilšainajām ieliņām, kur kazas plūca putekļaino zāli, iejaukties šķietami bezbēdīgajā pūlī, kas čaloja mirdzošajos bulvāros, iesēsties uz labu laimi kādā tramvajā un aizbraukt līdz fabriku nomalei, kur dūmi klāja debesis saviem izplūdušajiem, dzeltenīgi pelēkajiem rakstiem. Viņš mēdza ieskatīties katrā pagalmā, neatstājot neizpētītu nevienu šķērsieliņu, un drīz vien viņš — iebraucējs no Liepājas — pazina pilsētu labāk nekā vairums rīdzinieku. Pēc pusgada partija atkal aizsūtīja Daugavieti uz provinci, kur viņš bija piedzimis un uzaudzis.
Tas viss tagad Jānim lieti noderēja: mūrnieka amata prasme — lai izbūvētu slēptuvi pagrīdes tipogrāfijai, Rīgas pazīšana — lai vajadzības gadījumā sajauktu pēdas, līkumojot pa šķērsielām un izmantojot caurstaigājamus pagalmus, īsais Rīgā pavadītais laiks — lai varētu dzīvot šeit, neviena nepazīts.