— Ei, Daugavieti! Vai atkal Rīgā? — pēkšņi aiz sevis Jānis izdzirdēja saucienu.
Tikai labs novērotājs pamanītu, ka Jānis saduga un paātrināja soli, it kā taisīdamies bēgt, bet tad savaldījās un pat nepagrieza galvu. Atspulgojums skatlogā tāpat ļāva saredzēt saucēju. Daugavietis tūdaļ pazina
veco meistaru, ko viņi būvdarbos dēvēja par «Feier- abendu». Lieliem soļiem tas centās viņu panākt.
— Kur nu tik lepns kļuvis? Ar veciem draugiem vairs negribi aprunāties?
Daugavietis mierīgi apgriezās. Ar vēsu skatienu nomērījis Feierabendu no galvas līdz kājām, viņš pieklājīgi pacēla platmali un noprasīja:
— Ko jūs vēlaties, kungs?
Vecais apjuka. Nez kādēļ viņam bija licies, ka sastapis to pašu simpātisko puisi, kas kādreiz strādāja pie viņa par mūrnieka palīgu. Tam taču arī bija gaiši mati, — bet vai maz tādu skraida pa pasauli? īstenībā meistars nevarēja lāgā atcerēties, kāds tas Daugavietis izskatījās.
— Būšu sajaucis. Neņemiet ļaunā!
— Nekas, tas jau katram var gadīties, — vienaldzīgi atteica Jānis un, atkal pacēlis platmali, turpināja ceļu.
Vecā meistara svārstīšanās lieku reizi pierādīja Daugavietim, ka viņa āriene reti kādam iespiežas atmiņā. Šis apstāklis jau daudzkārt bija glābis viņu no apcietināšanas, palīdzējis iziet sveikā no kļūmīgām situācijām. Nejaušs paziņa nākošajā dienā vairs neatcerējās Jāņa izskatu un, politpārvaldē pratināts, tikai mācēja pastāstīt, ka tas bijis «savs cilvēks» vai «lāga puisis».
Un tomēr piere bija norasojusi. Meklējot mutautiņu, Jānis iebāza roku bikšu kabatā. Tur kaut kas ieskanējās — kādreizējā dzīvokļa slēdzene, kuru viņš arvien vēl nēsāja līdzi. Interesanti, kas tur tagad apmeties.
Toreiz, pēc telefona sarunas ar rajona komitejas sekretāru Avotu, Daugavietis vēl nezināja, ka uz visiem laikiem atstāj savu istabu. Uz visiem laikiem? Nē, viņš vēl kādreiz atgriezīsies. Šī slēdzene bija vienīgais, kas saistīja ar veco pirmskara dzīvi. Visas pārējās saites pārtrūkušas, varmācīgi sarautas. Tūkstošiem kilometru garajā frontē dun lielgabali, liesmās grūst ciemi, pilsētu laukumos rēgojas karātavas, un viņš — Jānis Daugavietis — staigā pa okupēto Rīgu ar savu naidu un savām cerībām.
Cik gan Rīga būtu skaista ar rudenīgu dārzu raibajām krāsām, ar zeltainajām dūmakām, kas lidinājās virs Daugavas spoguļa, ar vēso, dzidro sauli, kas izcēla namu daiļās līnijas! Cik gan skaista būtu pilsēta, ja to nesmacētu nāves elpa! Ja uz katra soļa neredzētu svešos formas tērpus ar ienīstajiem kāšu krustiem un miroņgalvām, ja nedzirdētu fašistu nagloto zābaku klaudzēšanu un viņu derdzīgo maršu skaņas! Taču tagad — pietika uztvert garāmgājēju skatienus, lai zinātu, ka Rīgu piemeklējis brūnais mēris.
Daudziem cilvēkiem bija pelēcīgas, it kā saburzītas sejas, kas liecināja par negulētu nakti. Jānis to labi saprata. Viņam pašam gandrīz katru nakti rādījās viens un tas pats sapnis: viņš slēpjas no ienaidniekiem, bēguļo, mūk, rāpjas pa jumtiem, krīt. Pēc kritiena ik reizes seko pēkšņa pamošanās, un tad ir tik labi apzināties, ka esi vēl dzīvs, ka blakus istabā mierīgi tikšķ pulkstenis, ka dzīvoklī bez numura turpinās darbs.
Pie maizes veikala stiepās gara rinda. Pēcpusdienas saulē virs durvīm zeltojās metala kliņģeris, bet tā bija rudens saule un nespēja sasildīt cilvēkus, kuri te jau vairākas stundas mīņājās uz vietas. Vairums stāvētāju bija sievietes. Dažas apmainījās piezīmēm, kurās izskanēja dienišķas rūpes par dzīvi, citas, atbalstījušas muguru pret drēgno mūri, adīja zeķes vai cimdus. Kāda meitene ar ģimnāzistes cepuri galvā cītīgi pētīja skolas grāmatu.
Lai tiktu garām, Daugavietim nācās nokāpt no ietves. Bet ielas vidu pēkšņi aizsprostoja vairākas mašīnas un pie veikala strauji nobremzēja. No tām izlēca šuc- maņi un, pirms kāds paguva aizmukt, aplenca rindu. Daugavieti kopā ar pārējiem ieslēdza automātu loks.
— Veicīgāk! Iekāpt mašīnās! — vāciski nokomandēja leitnants.
Atskanēja sieviešu vaimanas, kurnoši saucieni.
— Ko jūs no mums gribat? Mēs nekā neesam darījušas!
— Atkal paliksim bez maizes!
— Nelieši! . . . Nekur vairs nav glābiņa.
Vecīte ar degungalā noslīdējušām acenēm mēģināja izspraukties starp diviem policistiem. Viens no tiem viņu rupji atgrūda. Vecā sieviete pakrita, aceņu stikli ar vieglu šķindoņu saplīsa uz akmeņiem. Leitnants samulsa, jo, acīm redzot, pirmo reizi vadīja tādu akciju. Viņš izrāva pistoli.
— Mieru! — tas kliedza. —- Uztraukums te nevietā. Nekur tālu mēs jūs nevedīsim. Izkrausiet vagonus un varēsiet iet mājās!
— Man pēc pusstundas jābaro bērns, — ar asarām acīs lūdzās kāda jauna sieviete. — Divus mēnešus vecs . . . Virsnieka kungs, atlaidiet mani uz mājām!
Pats gan būdams latvietis, šucmaņu komandieris izlikās nesaprotam savu mātes valodu un kliedza vāciski:
— Muti turēt! Vai runājiet cilvēciskā valodā! Bērns jābaro . . . vai nezināt, ka kara laikā visiem bez vecuma izšķirības pārtikas devas samazinātas, — un, apmierināts par savu asprātību, viņš turpināja dzīt ļaudis mašīnās. Beidzot tās bija pilnas. Varēja doties ceļā.
— Necilvēki! Tādiem nav vietas virs zemes, — ar sašutumu teica vecīte, dusmīgi raugoties caur tukšajiem aceņu ietvariem. Viņas deguns vēl asiņoja, un tumšas lāses ritēja pār drebošo zodu.
Vecītei atsaucās cits:
— Nošaut, vairāk nekā! Ar vaimanām nevienam nebūs līdzēts.
Daži atzinīgi piebalsoja. Vīrietis, kas visu laiku bija drūmi klusējis, apsauca pārdrošo:
— Vai jums dzīvot apnicis? Manu sievu par dažiem vārdiem nomocīja Salaspili . . .
Daugavietis neteica nekā. Klusēdams viņš uztvēra katru naida izpausmi, katru vārdu, kas domās virknējās sakarīgos teikumos, žults un kvēles pilnos cīņas aicinājumos. Tautas sarunas deva viņam mūžam neizsīkstošu vielu partijas uzsaukumiem. Un, lasot šos uzsaukumus, tauta savukārt smēla spēkus grūtajai cīņai pret okupantiem Viņš, Komunistiskās partijas biedrs, bija avangarda gājējs, kam jāved masas. Bet vai viņš spētu tik droši soļot uz priekšu, ja nejustu aiz sevis šos vienkāršo ļaužu tūkstošus, kas postā un ciešanās rūdījās par organizētu cīnītāju pulku . . .