— Kas tur rakstīts? — jautāja Indriķis, nespēdams sagaidīt, kad tēvs beigs lasīt.
— Še, skaties pats! Esi jau pietiekoši liels, lai sāktu saprast dzīvi.
Aizturētu elpu zēns lasīja uzsaukumu. Likās, ka viņš to gribētu iemācīties no galvas.
— Tēv, es aiznesīšu šo lapiņu uz skolu un parādīšu zēniem, — Indriķis teica. — Nesen mums visos gaiteņos bija izkaisītas sarkanas zvaigznes.
— Tā, tā. Iznāk, ka jūs arī neguļat… Bet uzsaukumu uz skolu labāk gan nenes, tur kāds vēl var tevi nodot. Iztsāsti draugiem tāpat visu, kas te rakstīts.
Kad tēvs aizgāja uz darbu, Indriķis iebāza saritināto skrejlapu kabatā un paņēma tūbiņu ar baltlīmi. Viņam bija savs nodoms. Tikai — kur lai to pielīmē?
Uz ielas pie kaimiņu mājām piestāja «Opel-Admirālis». Šoferis izkāpa un pazuda namā. Aizmirsis uz brīdi savu nodomu, zēns apbrīnoja skaisto mašīnu. Un te pēkšņi viņam iešāvās prātā, kā būtu, ja …
Zēns paskatījās, vai kāds viņu nenovēro, un, atspiedies ar muguru pret mašīnu, pielīmēja uzsaukumu. Pēc brīža Indriķis jau bija pazudis pagalmā un līksmu sirdi joņoja pa kāpnēm.
Tikpat daudz laika vajadzēja Baueram, lai uzkāptu otrajā stāvā un uzzinātu, ka ģenerālis Hartmuts licis piebraukt pie gestapo ēkas Reimersa ielā. Šī iestāde Baueram bija visantipātiskākā. Savā īgnumā nemaz neievērojis, ka ap mašīnu sastājušies ļaudis, šoferis apsēdās pie stūres. Laikam būs atkal jāgaida vairākas stundas — nav kur steigties. Bauers brauca tik lēnām, ka pat riteņbraucēji viņu panāca. Spogulī varēja redzēt garām slīdošās mājas, cilvēkus. Dīvainā kārtā garāmgājēji apstājās un ilgi ar skatieniem pavadīja mašīnu. «Vai kas noticis ar pakaļējām riepām?» brīnījās Bauers. Viņš nogriezās klusā šķērsielā un apstādināja mašīnu. Ļūk, kāpēc ļaudis tā skatījušies! Uzsaukums uz ģenerāļa Hart- muta lepnā limuzīna — tas tik ir joks! Līme vēl bija gluži svaiga, un Baueram izdevās noņemt skrejlapiņu nesaplēstu.
Vārdi Komunistiskā partija visās valodās nozīmēja to pašu.
Bauers atcerējās lielo Tedi, kā Vedingas strādnieki bija iesaukuši savu iemīļoto Ernstu Tēlmani. Atmiņā uzpeldēja jaunības dienas ar vētrainiem mītiņiem, kautiņi ar brūnkrekliem, streika piketi pie Borsiga vārtiem, jau sen nomocītie biedri Dahavā. Kur tas laiks, kad Bauers sažņaugtām dūrēm un valgām acīm klausījās Tēlmaņa liesmaino runu Pirmā Maija demonstrācijā? Kur tas laiks, kad viņš pats iznēsāja uzsaukumus un piedalījās vēlēšanu kampaņā? Tad nāca Hitlera apvērsums, terora gadi, masu aresti…
Bauers vēl nebija paguvis iestāties partijā, bet sirdī viņš sevi uzskatīja par komunistu un stājās slepeno cīnītāju rindās. Hitleriskā terora apstākļos tas nebija viegli. Pretestības straume pamazām izsīka. Daži, bendes cirvja iebiedēti, paši nolika ieročus, citus vienu pēc otra apcietināja, un kādā dienā Baueram pārtrūka pēdējie sakari.
Te, okupētajā Latvijā, viņš stiprāk nekā jebkad vēlējās atkratīties no pazemojošās bezdarbības un saistīties ar partiju. Bet trijos mēnešos kopš Bauera pārcelšanas uz austrumiem tas nebija izdevies — vietējie iedzīvotāji saskatīja viņā tikai ienīstu okupantu.
17
Apmierināti smaidīdams, Ķīsis spoguļa priekšā sasukāja matus un sakārtoja kaklasaiti. Tad nepieklauvējis iegāja Melsiņas guļamistabā.
— Ja tu zinātu, kā es tevi gaidīju! — čukstēja gaišmate, maigi lūkodamās mīļākā acīs. — Kā man pukstēja sirds — kā meitenei…
— Arī es ilgojos pēc mirkļa, kad beidzot tevi satikšu, — Ķīsis noskūpstīja viņas roku. — Saki, — vai uzzināji kaut ko jaunu par šo Zemīti?
Melsiņa nopūtās:
— Zini, Arnold, — un viņa noglāstīja Ķīša roku, — mīla mani laikam padarījusi aklu. Es nepamanīju nekā, it nekā pretvalstiska. Viņi runā tikai par zobu pulveri.
— Tikai? — ausījās aģents.
— Jā, un tikai par «Illorodontu».
Ķīsis brīdi padomāja.
— Mh!… Bet es tavā vietā paskatītos, kas tas īsti ir par pulveri.
Atgriezusies savā veikalā, Melsiņa nolēma vēl šodien sekot Ķīša norādījumiem. Un vakarā, kad viņa aizies pie mīļotā, to varbūt jau varēs iepriecināt. Ar sievietes instinktu viņa bija sapratusi, ka Ķīsis piešķir Zemītes lietai lielu nozīmi.
Ienākusi savā privāttelpā, Melsiņa apsēdās tā, lai caur durvju spraugu spētu novērot vecāko pārdevēju. Viņai veicās. Pašreiz ieradās kāds zēns no Zemītes pastāvīgajiem pircējiem. Sarunu gan nevarēja sadzirdēt, bet, lūk, pārdevēja sniedza tam kārbu ar zobu pulveri.
«Tur patiešām kaut kas slēpjas,» nosprieda Melsiņa un, ilgi nedomādama, devās pie Zemītes. Medainā balsī, kādā pēdējā laikā mēdza runāt ar savu kalpotāju, viņa teica:
— Jūs šodien izskatāties tāda nogurusi, mīļā Zemītes jaunkundz… Man liekas, svaigs gaiss jums nāktu par labu … Te būs pasūtījums, aizbrauciet uz noliktavu pēc precēm.
— Bet tagad tik daudz pircēju, Melsiņa kundze, — iebilda Zemīte. — Mēs jau tā netiekam galā.
— Nekas, nekas … Pastāvēšu jūsu vietā. — Un veikala īpašniece iespieda pārdevējai rokā preču sarakstu.
Tikko Zemīte bija izgājusi, Melsiņa ķērās pie darba. Citu pēc citas atvēra visas «Illorodonta» kārbas. Nekā! Tajās bija tikai tīrs, balts pulveris. Pārbaudīja zem letes sakrautās tukšās kastes. Tikpat veltīgi. Izvandīja naudas lādi, bet vācu bankas izdotās kredītzīmes jau nekādā ziņā nevarēja uzskatīt par pretvalstiskām. Gribēja jau aizvērt atvilktni. Un te notika viena no tām mazajām nejaušībām, kurām bieži vien ir lielas sekas. Saburzīta, taukaina desmit marku zīme nokrita uz grīdas. Melsiņa pieliecās, pacēla to un… ieraudzīja zem letes plātnes vairākas «Illorodonta» kārbas. Sākumā nevarēja aptvert, kā tās piestiprinātas… Skaties vien, pielīmētas ar ziepēm! Drebošiem pirkstiem viņa atvēra vienu, izrāva četrkārt salocīto papīru un uztraukumā gandrīz saplēsa. «…Viņu vārdus zina desmitiem tūkstošu nomocītu cilvēku…» bija tur rakstīts.