Melsiņas seja no dusmām pietvīka asins sarkana — boļševiku aģitācija! Un kur? Viņas veikalā! Kaut Zemīte būtu tuvumā — acis viņa tai izskrāpētu!
— Man, lūdzami, zobu pulveri, — šai mirklī atskanēja balss.
Pārliecināta, ka tas ir viens no šiem komunistiem, Melsiņa apsviedās un nezināja, vai ticēt savām acīm — viņas priekšā ar naudas maku rokā stāvēja privātdocents Grāve.
— Kāda jūs izskatāties, Melsiņa kundze?! Vai tik neesat slima? — tas norūpējies vaicāja.
— Ja jūs zinātu, ko es nupat atklāju! Komun…
— Klusāk, klusāk, — Grāve pielika pirkstu pie lūpām un vilka Melsiņu uz viņas kabinetu.
Izlasījis uzsaukumu, privātdocents uzbudinājās vēl vairāk nekā veikala īpašniece:
— Tūlīt jāzvana uz gestapo! Tūlīt, tūlīt, — viņš drudžaini šķirstīja tālruņa abonentu grāmatu.
— Bet es apsolīju savam draugam… Man vispirms jāaprunājas ar Ķīsi, — šaubījās Melsiņa.
— Ko tas Ķīsis? Ko viņš jēdz tādās lietās?… Te katrs mirklis ir dārgs. — Un Grāve enerģiski uzgrieza numuru.
.. . Vakarā, kārtējās Graudnieku viesībās, privātdocents bija dienas varonis. Grāvi sumināja tā. it kā viņš būtu izglābis no nāves biesmām visu sabiedrību.
18
Oberšturmfīrers Raup-Dīmenss piespieda zvanu. Ieveda apcietināto. Tā bija gadus trīsdesmit veca, gaišmataina sieviete pārdevējas uzsvārcī. Uz pelēki zilā audekla maize bija atstājusi baltus miltu traipus.
— Vai jūs jau ilgi strādājat pārtikas veikalā Ādolfa Hitlera ielā 178?
— Trešo gadu.
— Ja nemaldos, boļševiki izvirzīja jūs par vecāko pārdevēju?
Apcietinātā klusēja.
— Tam jau arī nav nozīmes… — it kā nevērīgi piezīmēja Raup-Dīmenss un turpināja daudz laipnākā tonī: — Nepārprotiet mani, Zemītes jaunkundz, es jūs nebūt neuzskatu par komunisti. Jūs tikai esat uzķērusies uz āķa un padevusies boļševiku demagoģijai. Vēl nav par vēlu atjēgties. Es esmu gatavs skatīties caur pirkstiem uz to, ka pie jums atrasti uzsaukumi. Tikai pasakiet, kas jums tos iedevis glabāšanai!
— Neviens… Šos papīrus atradu uz ielas, domāju, noderēs veikalā, un paņēmu līdzi. Jūs taču pats zināt, kungs, ka papīrs dārga manta. Ar «Tēviju» vien nepietiek, lai iesaiņotu preci.
Oberšturmfīrers pasmīnēja:
— Ak tā … Un tad jūs pircējiem pasniedzat preci, ietītu pretvalstiskā uzsaukumā? Nav slikts propagandas paņēmiens.
Pārdevēja izmisumā lauzīja pirkstus:
— Bet es taču nemaz nezinu, kas tur rakstīts.
Oberšturmfīrers, kā domās nogrimis, parotaļājās ar
zīmuli:
— Jā, jā, tas viss skan ļoti ticami. Jūs laikam vajadzēs atbrīvot… — un tad negaidīti asā balsī, kas skanēja kā pātagas cirtieni: — Bet kāpēc jūs manam darbiniekam ietināt preci brūnā iesaiņojamā papīrā?
Apcietinātā nobālēja. «Tūlīt viņa atzīsies,» nodomāja Raup-Dīmenss. Un, kad viņa sacīja: «Vai es drīkstu jums ko jautāt?» — gestapietis laipni atteica:
— Lūdzu, lūdzu!
— Ko tad pirka jūsu draugs?
— Kilogramu putraimu.
— Nu, padomājiet pats, kungs, vai tad var veselu kilogramu putraimu iebērt tik mazā papīrītī?
«Ko? Šī vēl zobosies par mani! Nu, labi, es viņai parādīšu, kas smiesies pēdējais.» Viņš piespieda zem galda piestiprināto pogu un aizdedzināja cigareti. Pašapzinīgā gaitā ienāca veikala īpašniece. Sākot ar koši krāsotajām lūpām un beidzot ar spilgti sarkanajām kurpēm ar dubultām pazolēm, viss viņā bija pārspīlēts. Ieraudzījusi Zemīti, viņa atrāvās atpakaļ pie durvīm:
— Bet, oberšturmfīrera kungs, jūs taču man apsolījāt, ka …
— Nomierinieties! Kas reiz baudījis manu viesmīlību, tam vairs nebūs izdevības pļāpāt. Nu, klāstiet vaļā… Visu, ko zināt!
Melsiņa apsēdās, uzraujot savus jau tā īsos brunčus vēl augstāk.
— Šo Zemīti es jau vienmēr turēju par komunisti. Viņa runāja, ka boļševiku laikā esot bijis labāk …
Raup-Dīmenss strupi pārtrauca viņu:
— To es jau esmu dzirdējis! Stāstiet tikai par lietu!
— Zemīte man jau ilgāku laiku likās šaubīga. Ar dažiem pircējiem viņa mēdza aizdomīgi sačukstēties, un katru reizi tie pirka zobu pulveri. Tai dienā, kad zvanīju jums, steidzīgi aizsūtīju Zemīti pēc precēm. Es tikmēr parakņājos viņas nodalījumā un atradu vairākas tukšas «Illorodonta» kārbas ar uzsaukumiem…
— Paldies! Pagaidām jūs man vairs neesat vajadzīga. Varat iet.
Oberšturmfīrers aizdedzināja jaunu cigareti un, ērti atgāzies krēslā, brīdi klusējot vēroja Zemīti. Šo cigareti viņš smēķēja ar neparastu baudu. Tā garšoja daudz labāk nekā pirmais dūms no rīta vai cigārs pēc labas maltītes. Raup-Dīmenss baudīja savu varu pār šo sievieti. Viņš to turēja savās rokās kā trīcošu spāri, kas izmisumā velti sit spārnus. Viens paraksts, un rīt šī pārdevēja trūdēs kapā. Bet vispirms vajadzēja izvilkt no viņas visu, ko tā zināja.
— Nu, rakstīsim protokolu… Kad jūs sākāt izplatīt uzsaukumus? Kas jums pienesa tos? Kam jūs tos nodevāt?
Sieviete klusēja.
Oberšturmfīrers pietiekami pazina šādas stingras acis un cieši sakniebtas lūpas, lai neatkārtotu savu jautājumu. Ar labu te nekā nevarēs panākt — kādēļ lieki bojāt nervus.