Daugavietis pielēca kājās.
— Jā, tā ir mūsu Skaidrīte, kas Ml mūsu Ēriku, — apstiprināja Cvetkova.
— Vai viņa zina, ka Ēriks šeit?
— Protams, nezina. Skaidrīte domā, ka viņš apcie- tināts. Žēl viņas… Varbūt tomēr pateikt?
— Nē, nē, nekādā ziņā! — un Jānis sāka soļot ap galdu. — Mēs nedrīkstam taisīt izņēmumu tāpēc vien, ka Skaidrīte mums ir mīļa. Un arī Ērikam tāda žēlastība nav vajadzīga. Es taču redzēju, kādu smagu cīņu viņš izcīnīja toreiz, kad vajadzēja no meitenes šķirties, kas zina, uz visiem laikiem … Komunists nedrīkst būt mīkstčaulis. Mūsu laime, Nadja, nav lēta laime, tā jāizcīna … Ja nepieciešams, ar upuriem, ar mokām, ar sirdsasinīm …
Cvetkova satvēra viņa roku:
— Tev taisnība, Jāni! Pilnīga taisnība! Vai zini, kādēļ Skaidrīte šodien atnāca pie manis? Viņa grib aiziet pie partizāņiem.
— Pie partizāņiem?! — Jānis ievilka pēdējo dziļo dūmu un nometa papirosu. — Skaidrīte paliks Rīgā!
20
Tonakt Kurenbergs dežurēja uz peldošajā dokā novietotā kuģa. Ja to atstātu bez uzraudzības, nākamajā rītā neatrastu nevienas skrūvītes. Jā, pat vienkārša seš- collīga nagla bija kļuvusi dārga manta.
Ap pulksten divdesmit četriem viņu iztraucēja dīvains troksnis. Pacēlis apkakli, Cīzes kuģu remontu rūpnīcas meistars izlīda no siltās mašīntelpas. No jūras pūta četras balles stiprs ziemeļrietumu vējš. Melnie viļņi smagi atsitās pret bortu. Baseina viņā krastā tik tikko iezīmējās liels korpuss — bijušais Ziemeļvācijas Loida pasažieru tvaikonis «Fredericus Rex», kas tagad pārvadāja ievainotos vērmahta karavīrus. Spēcīga dūmu strūkla liecināja, ka tas taisās drīzumā atraisīt galus.
Kurenbergs vēlreiz ieklausījās troksnī, kas atplūda pāri tumšajiem ūdeņiem. Nē, tie nebija ievainoto vaidi. Kliedzieni, kuriem atbildēja lamas, kritiena blīkšķis un atkal lamas, sieviešu sāpju saucieni, kas izraisīja vēl niknākas lamas, neskaitāmu kāju dipoņa uz «Fredericus Rex» ietnes un kuģa virsnieka lietišķā balss:
— Simt četrdesmit seši, simt četrdesmit septiņi . . .
simt piecdesmit, stop! Pietiek, leitnant, pagaidiet, kamēr pirmo partiju sadzenam telpās.
Kurenbergs saprata visu — tur civiliedzīvotājus aizveda uz verdzību Vācijā … Fašisti to mēdza apzīmēt ar skanīgo vārdu «Arbeitsdienst», bet no tā nevienam vieglāk nekļuva. Pakratījis dūri, viņš grasījās atgriezties mašīntelpā, kad skaļo trokšņu jūklī saklausīja šļakstienu. Nevarēja būt šaubu — kāds iekritis vai ielēcis ūdenī. Baidīdamies nokavēt, Kurenbergs norāva tuvāko glābšanas apli un drudžainā steigā iesēja tauvas galā. Pārliecās pār bortu, atvēzējās un uz labu laimi aizmeta tai virzienā, kur uz ūdens virsmas parādījās kāds tumšs plankums …
Nākošajā rītā kādā mazā, līdz pēdējai iespējai sakurināta virtuvē sēdēja divi cilvēki — sieviete vecā karavīra mētelī un zilās biksēs, kas bija pārāk platas tās trauslajam augumam, un pats dzīvokļa saimnieks Kurenbergs. Neveikliem pirkstiem vadot smaili noasināto zīmuli, Kurenbergs uz zīdpapīra izzīmēja sīkus, gandrīz mikroskopiskus burtus. Kamēr viņš rakstīja ziņojumu pagrīdes presei, izglābtā sieviete jau kuru reizi atmiņā pārcilāja pārdzīvoto.
Klausoties stāstītājā, Kurenbergs jo dzīvi iztēlojās, kā uz ielām ķēra cilvēkus, sabāza kravas mašīnās un aiztransportēja uz ostu. Viņš pats vēl labi atcerējās līdzīgu gadījumu. Toreiz viņu kopā ar daudziem citiem aizveda uz staciju, kur lika izkraut vagonus. Tas viss bija aprakstīts uzsaukumā, ko Kurenbergs pēc dažām dienām saņēma no darba biedra. Un pareizi tur bija teikts, ka tas tikai sākums — šodien ved uz Preču staciju, bet rīt uz Vāciju. Tam, kas to rakstījis, vajadzēja būt galviņai uz pleciem. Pag, pag! Remontu rūpnīcas meistars brīdi pārtrauca rakstīšanu, lai varētu līdz galam izdomāt šo piepešo domu. Vai tik gaišmatis, kuram viņš toreiz bija palīdzējis noslēpt papīra rulli, nav pielicis roku arī pie uzsaukuma sastādīšanas?! Šodien tas šķita ļoti ticami. Kurenbergs pūlējās atcerēties šā cilvēka ārieni, bet velti. Izņemot gaišos matus, nekas nenāca prātā. Vienalga, nieki vien. Svarīgi ir tikai tas, ka šis gadījums palīdzējis viņam atkal nostāties uz pareizā ceļa.
Sievas nobendēšana Salaspils nometnē Kurenbergu bija pilnīgi satriekusi. Sakarus ar pagrīdi viņš gan nepārtrauca, bet aktīvā cīņā vairs nepiedalījās. Taču naids pret okupantiem nedeva miera, kremta, plosīja, lauzās uz āru — mudināja aizdedzināt papīra rulli. Paldies biedram, kas toreiz atturēja! Iznīcinot papīru, viņš būtu tikai pazudinājis sevi, bet panācis gaužām maz. Toties tie cilvēki, kas rakstīja, salika, iespieda un izplatīja uzsaukumus, tāpat devās nāves briesmās, bet ar savu organizēto cīņu sasniedza neizmērojami vairāk. Redzēdams, kādām sejām darba biedri lasa skrejlapu, Kurenbergs pa īstam apjēdza lielo patiesību — jebkurš varmācības akts, kļuvis zināms tautai visā savā neģēlībā, palīdz vairot aktīvo cīnītāju rindas. Arī viņu šī skrejlapa bija atgriezusi pagrīdnieku pulkā.
Pagājušās nakts traģēdija ir tikpat laba viela uzsaukumam. Kurenbergs juta dziļu gandarījumu, ka tieši viņš pados šo ziņu tālāk. Stindzinošās bailes Kurenbergs bija laimīgi pārvarējis. Pat tad, kad pārdevēja Zemīte krita gestapo nagos un biedrs paguva viņu brīdināt tikai dažus soļus no veikala, viņš tās nejuta.
— … Noķēra kā peli slazdā, — stāstīja izglābtā sieviete. — Kur tu muksi, kur tu spruksi, kad visapkārt šucmaņi. «Jūsu darba apliecība,» saka. Bet, mīlīši, kur lai es ņemu apliecību, ja man tikai pēc trim dienām jāstājas darbā. Šie tikai ņirdz. Bet tā ir tīrā patiesība, tikpat kā es te sēžu. Biju sarunājusi ar savu radagabalu — viņam kāda tur teikšana par avīžu kioskiem. Vispārīgi mēs ar viņu esam naidā, paši zināt, kā ir ar tiem lepnajiem radiem. Bet šoreiz viņš man tomēr izpalīdzēja … Laikam biju nojautusi, kas mani sagaida, bet es uz šo Vāciju — neparko! Labāk padarīt sev galu… Ko tagad darīt? …