Kurenbergs vilcinājās ar atbildi. Divi vārdi — avīžu kiosks — bija iespiedušies viņa apziņā. Labāku sadales centru uzsaukumiem taču nemaz nevarēja vēlēties! Ja tur iedabūtu savu cilvēku!… Kurenbergs jau cīnījās ar kārdinājumu iestāstīt šai sievietei, ka viņai jāpazūd no Rīgas… ar vilinājumu izkārtot, lai viņa ieteiktu savā vietā kādu citu … Bet nē, melot viņš negribēja.
— Kas jums ko uztraukties? Nekādas briesmas vairs nedraud. Pēc dažām dienām sāksiet strādāt, dabūsiet darba apliecību, un viss būs kārtībā. Bet tikmēr varat slēpties pie manis.
— Lai es paliktu Rīgā? — sašuta sieviete. — Nemūžam! Kas zina, kādu dienu es vēl aizmirsīšu darba apliecību mājās, un tad šie mani atkal grābs ciet. Lai domā, ka esmu noslīkusi!… Labāk braukšu uz laukiem, strādāšu kaut par vēderu, bet Rīgā nepalikšu … Te man viss atgādinās šo šausmīgo nakti … Kad es jums saku, nepalikšu! …
Tagad meistars varēja ar tīru sirdsapziņu izklāstīt savu lūgumu.
Pagādāt šo vietu tā radiniecei? Kāpēc gan ne? Kurenbergs taču bija izglābis viņai dzīvību …
Priecīgs par panākumiem, Kurenbergs noskrēja pa čīkstošajām kāpnēm. Pagalmā vējš, kas tagad pūta ar divkāršu spēku, izrāva no iemutes cigareti. Kādu gabaliņu viņam nācās dzīties tai pakaļ, kamēr izdevās notvert. Bet tā bija savārtījusies, slapja. Kurenbergs sirdīgi nospļāvās — nevajadzēja dežūras laikā tik daudz pīpēt, atliktu arī šim brīdim kāds dūms.
Ieraudzījis drūzmu autobusa pieturas vietā, Kurenbergs nolēma iet kājām. Laika pilnīgi pietika, bez tam viņš cerēja, ka pastaiga saltajā rīta vējā pēc satraucošās nakts izvēdinās nogurumu. Pacēlis mēteļa apkakli, sabāzis rokas dziļi kabatās, viņš paātrināja soli un sasniedza rūpnīcas vārtus tieši tai mirklī, kad pa tiem vēlās laukā brīvā maiņa. Pēc dažām minūtēm salocītais zīdpapīrs nemanot ieslīdēja biedra plaukstā.
Stundu vēlāk šis biedrs jau iegriezās klusā sānielā un no sētas puses pieklauvēja pie vienstāva mājas loga. Viņu ielaida drūma izskata vīrietis ar brandmajora ūsām. Ne vārda nesacīdams, tas saņēma ziņojumu un rūpīgi atkal aizslēdza durvis.
21
Visvaldim Burtniekam naktī uznāca sirdslēkme. Pēc tam viņš ilgi nevarēja aizmigt, jo iešļircinātais kampars bija nikns miega ienaidnieks. Kaut ātrāk beigtos šis karš!
Tad viņš sāktu nopietni ārstēties. Bet pagaidām viss gāja pa vecam. Dumpīgo sirdi Visvaldis mierināja ar klasisko sakāmvārdu: «In tenebris lucet lux.» Jau senie romieši ticēja, ka tumsā aust gaisma.
Kad Burtnieks piecēlās, lai stātos pie dienas darba, viņš jutās galīgi salauzts. Taču ap pulksten vienpadsmitiem atnāca vīrietis ar kuplajām ūsām, un tumsā patiešām iezīmējās gaismas stars. Sakarnieka atnestā ziņa tūdaļ padzina nogurumu un drūmo noskaņu. Burtnieku sagrāba drudžaina dziņa darboties. Gribējās nekavējoties skriet lejā, bet konspirācija liedza to darīt. Un nebija arī nekādas vajadzības, jo nākošais apmeklētājs izrādījās pats Jānis.
— Nācu pēc padoma… — iesāka Jānis, taču aprāvās, ieraudzījis zilās ēnas zem drauga bezmiegā iekaisušajām acīm. — Atkal sirds? — viņš drīzāk apgalvoja nekā vaicāja.
— Nieki vien, — Visvaldis atmeta ar roku.
— Kāpēc izlikties, veco zēn? — un Jānis apķēra biedra plecus. — No manis tu nenoslēpsi, — drauga acis redz visu. Nu, atzīsties, atkal niķojas? — viņa balsī nebija ne vēsts no parastā skarbuma.
Daugavieša vārdi aizkustināja draugu. Pēc būtības viņi taču atradās kaujaslaukā, kur mēdz iztikt l>ez skaļiem līdzjūtības apliecinājumiem. Ja biedrs ievainots, pārsien viņu un iet tālāk… Un tomēr Jānis, uz kura pleciem gūlās raizes par tipogrāfiju, par papīra un iespiedkrāsas sagādi, par sakariem ar ziņu sniedzējiem, par nelegālās literatūras izplatīšanu, par visu šo cilvēku dzīvību, vienmēr atrada laiku, lai pateiktu kādu siltu vārdu. Bet ej nu pamēģini parūpēties par viņu pašu — tūlīt saslej spuras kā tāds ezis.
— Rau, rau, viens slimnieks apjautājas par otra veselību, — izvairoties no tiešas atbildes, pajokoja Visvaldis.
— Tu par mani? — pārsteigts pārjautāja Jānis. — Es taču esmu vesels?!
Visvaldis bija izmetis šo teikumu tāpat vien, bez noteikta nodoma, taču tagad vairs nevēlējās atkāpties:
— Un sirds? Nemēģini tik man iestāstīt, ka ar to viss kārtībā, — viņš runāja sirsnīgi un nopietni. — It kā es neredzētu… Kāpēc nepasaki Nadjai atklāti?
Jānis nosarka, atrāva roku no drauga pleca. — Nerunā muļķības! — viņš asi pārtrauca Visvaldi. Tomēr arī pašam gribējās reiz atvieglināt sirdi, un viņš pusbalsī turpināja: — Nadjai ir vīrs… Bez tam… Tu pats saproti, un … vispār — nieki vien! — viņš strupi nobeidza un, neļaudams Visvaldim izvērst šo sarunu, atkal apskāva to:
— Tu jau man braši turies!… Nekas, veco zēn, pacieties vēl kādu gadiņu… Beigsies karš, un mēs abi aizbrauksim uz siltām zemēm … Nadja man stāstīja par Kaukāzu — viņa tur atpūtusies kopā ar vīru … Vai vari iedomāties ko jaukāku — visapkārt palmas, īstas palmas, saules, cik uziet, un neviena fašista! Lūk, tur mēs abi paārstēsimies, — Jānis jautri stāstīja, tad ar klusu nopūtu piebilda, — un aizmirsīsim visas bijušās likstas …
— Ar mieru! — pasmaidīja Burtnieks. — Kopā ar tevi un Nadju! — viņš uzsvēra.
— Ja viņas vīram nekas nebūs pretī, kāpēc gan ne?
Burtnieks atkal kļuva nopietns: