— Klausies, Jāni, tu tici, ka viņš vēl dzīvs?
— Taisnību sakot, ne. Mēs taču apvaicājamies ik reizes, kad sūtām centram atskaites. Biedri tur Maskavā ir darījuši visu, lai uzmeklētu viņu… Ko darīt? «Mūsu planēta nav laimei lāgā ierīkota, prieks no nākamības jāatkaro mums.»
— Prieks?… Šonakt, piemēram, dzīve man nešķita vis rožu dārzs. Bet nupat saņēmu labu ziņu un jūtos brīnišķīgi. Se, paskaties pats — vai tas nav prieks?
Daugavietis izlasīja Kurenberga ziņojumu. Nonācis līdz pēdējām rindiņām, pēkšņi atdzīvojās:
— Brīnišķīgi! Tas taču atrisina visas mūsu grūtības. Avīžu kiosks ir daudz labāks par veikalu. Kas man var liegt pirkt divas «Tēvijas» dienā… Nē, divas būtu jau uzkrītoši, — viņš ironizēja. — To nedarītu pat visstulbākais nacionālpatriots. Tad jau labāk vienu «Tēviju» un vienu «Deutsche Zeitung im Ostland» … Sucmaņiem būs gandarījums par apzinīgo «jaunās kārtības» cēlāju, bet man -— uzsaukums!
— Tik jautru es tevi sen neesmu redzējis, — nopriecājās Burtnieks. — Bet tagad padomāsim, ko likt kioskā.
Patiešām, kuru likt? Daugavietis domās pārcilāja pagrīdnieku vārdus — nē, tie visi jau tā bija pārslogoti. Un tomēr robs, kuru situsi Zemītes apcietināšana, jāaizpilda.
Domās nogrimis, Jānis apstājās pie loga. Lejā, novākdams pirmo sniegu, no kura bija palikušas tikai peļķes, cītīgi rosījās Donats. Daugavietis zināja, ka uz šo veco vīru var droši paļauties — briesmu gadījumā tas nekavējoties brīdinātu biedrus. Kaut tādu cilvēku būtu vairāk! Tiesa, fašisma ienaidnieku Rīgā bija atliku likām. Jānis nešaubījās, ka starp gājējiem, kas šai mirklī steidzās pa ielu, jo daudzi dzīvoja vienīgi cerībās uz atbrīvošanu. Bet uzņemties nelegālo darbu, par ko fašistiskā terora apstākļos ik mirkli draud nāve, — to spēj tikai retais. Uzticamu palīgu bija samērā maz, taču uzdevumi arvien paplašinājās, tādēļ Daugavietim brīžiem nācās sastapties ar gandrīz nepārvaramām grūtībām, tādēļ viņš tā priecājās par katru jaunpienākušo cīnītāju.
— Jā, kurš katrs šim uzdevumam nav piemērots, — Jānis beidzot ierunājās.
— Varbūt to pašu Kurenbergu? — ieminējās Burtnieks.
— Nekas neiznāks. Padomā pats! Zaļoksnējs vīrietis spēka gados, kurā jau pa gabalu var pazīt strādnieku, tāds nu sēdēs avīžu kioskā!… Tas taču arī būtu aizdomīgi! Šķiet, tik viegli šo jautājumu nevarēsim atrisināt… Vispirms izlemsim, ko iesākt ar Skaidrīti. Tieši viņas dēļ nācu pie tevis.
Noklausījies Daugavieša stāstu, Burtnieks iesvilpās:
— Tas gan būs pārsteigums Donatam un Elizei! Viņi taču Skaidrīti vēl uzskata par tīro bērnu.
— Mēs abi neesam daudz labāki. Nemaz neredzējām, ka tepat mūsmājās aug jaunā maiņa.
— O tempora, o mores! [2] — filozofēja Burtnieks. — Citos laikos Skaidrīte postos uz pirmo universitātes balli, bet tagad… ko viņa tagad darīs? Varbūt sēdēs kioskā un izplatīs mūsu uzsaukumus …
— Tu to nopietni? — vaicāja Daugavietis. — Un kāpēc gan ne? …
— Protams! Skaidrīte ir droša, atjautīga meitene, kā radīta avīžu pārdošanai. Tu pats teici, ka pēc sastapšanās ar Ēriku viņa kļuvusi par pilnīgi apzinīgu cilvēku. Un meitēns taču ir no vecas revolucionāru ģimenes, tam arī sava nozīme …
— Man pat runāt par to grūti, bet… ja nu mūsu Skaidrītei gadītos iekrist, — Daugavietis arvien vēl šaubījās. — Mums jārēķinās ar visām iespējamībām …
— Es nešaubos par to, ka Skaidrīte klusēs, — droši apgalvoja Burtnieks.
— Bet gestapo var rasties aizdomas pret Elizi un Donatu, un tad visa māja būs apdraudēta…
— Un ja meitēns pārceltos uz dzīvi citur?
— Tad gan, — piekrita Daugavietis. — Labāk, ja viņa pagaidām atradīsies tālāk no dzīvokļa bez numura. Par mums visiem viņai nekas nav jāzina.
— Kas tādā gadījumā pateiks Skaidrītei?
Daugavietis brīdi padomāja:
— Kurenbergs. Bez viņa starpniecības šā vai tā neiztiksim.
— Vai Skaidrīte uzticēsies svešam cilvēkam?
— Pareizi! Par to nemaz nebiju padomājis… Ir tikai viena izeja… Ēriks bija tas, kas parādīja Skaidrītei ceļu, un viņa vārds …
— Skaidrs! — pārtrauca Burtnieks. — Rīt pat tikšos ar Kurenbergu un visu sarunāšu.
Visas šīs pēdējās dienas Skaidrīti vajāja viena vienīga doma — tikt pie partizāņiem! Turēt savā rokā ieroci un cīnīties pret nolādētajiem fašistiem! Viņa apzinājās, ka šai cīņā pati var iet bojā, bet tas viņu nebiedēja.
Skaidrītei bija jau gatavs plāns — vispirms aizbraukt uz Rēzekni, kuras tuvumā darbojas drosmīgie mežabrāļi, tad, it kā darbu meklējot, apstaigāt apkārtnes ciemus, izklaušināt zemniekus. Visgrūtākais likās pēdējais solis — vienai pašai doties meža biezoknī, iet tik tālu un tik ilgi, kamēr sasniegs savu mērķi.
Bet, lai nokļūtu Rēzeknē, nepieciešama braukšanas atļauja. Un Skaidrīte izgāja no mājām ar ciešu apņēmību neatgriezties bez tās.
— Vienu mirkli, meitenīti — aiz viņas muguras atskanēja balss.
Nepagriezusi galvu, Skaidrīte izmeta pāri plecam:
— Ar svešiem vīriešiem es uz ielas neiepazīstos!
Taču teikums nemaz neskanēja draiski — viņa šai
mirklī atcerējās, kā bija iepazinusies ar Ēriku. Sastapusi, lai tik drīz atkal pazaudētu! . . .
Vīrietis neļāva sevi noraidīt. Panācis Skaidrīti, viņš jau soļoja tai blakus: . — Jūs esat Skaidrīte Svempa?
Meitene pagrieza galvu. Runātājs izrādījās gadus piecdesmit vecs, vienkārši ģērbies cilvēks.
— Jā, un tad?
— Man jums jānodod sveiciens no Ērika, — viņš klusi teica.
Skaidrīte apstājās un, dziļi ievilkusi elpu. iesaucās:
— Ēriks! . . . Kur viņš ir?
Kurenbergs paņēma meiteni zem rokas un piespieda turpināt ceļu.