Un, ja viņš nesatiks to Ziedoņa dārzā, viņš ies tālāk, kamēr atradīs. Viņš krustām šķērsām izstaigās šo lielo pilsētu, kur tūkstošiem namu slēpj tūkstošiem cilvēku. Vienā no šīm mājām, varbūt tai ķieģeļu celtnē ar daudzajiem skursteņiem vai arī tai mazajā Pārdaugavas mājelē, kuras logi noputējuši no garāmbraucošo vilcienu dūmiem, kaut kur taču dzīvo Skaidrīte . . . Viņš to atradīs, noteikti atradīs!
Tai pašā laikā, kad Ēriks, novilcis pēdējo uzsaukumu, beidzot apgūlās, Skaidrīte piecēlās. Viņa patiešām dzīvoja mazā mājelē, tikai ne Pārdaugavā, bet Mīlgrāvī. Jau agrā rītā tanī ielauzās upes trokšņi — zvejnieku motorlaivu tarkšķi, prāmja zvans un tvaikoņu sirēnu kaucieni. Šajā gadā, ko meitene bija pavadījusi pie Kurenberga darba biedra, viņa bija iemācījusies atšķirt šīs skaņas — vācu kara kuģiem tās bija citādas, griezīgākas nekā tirdzniecības tvaikoņiem. Kad tuvumā valdīja klusums, līdz šejienei atlidoja ostas celtņu signāli, cementfabrikas klinkerkrāšņu nepārtrauktā dunoņa. Tā
neapklusa pat naktī, jo fašisti ar pilnu jaudu ražoja betona bunkurus. Apaļi, zemi, drūmi, ar četrām šaurām spraugām ložmetēju stobriem — šie bunkuri bija izkaisīti visur, no Tālajiem Ziemeļiem līdz Melnajai jūrai, un visur tie krita uzbrūkošās Sarkanās Armijas rokās.
Tāpat kailiem stilbiem, tikai uzmetusi plecos mēteli, Skaidrīte aizskrēja uz šķūnīti pēc malkas. Tumsā zvīļoja Daugavas rāmie ūdeņi. Tagad tie bija melni un spīdīgi, dienā — brūni un nespodri. Nekā ievērojama tur nebija. Taču Skaidrīte mīlēja savu upi, un doma vien, ka tajā šūpojas vācu zemūdenes, sāpināja.
Iepriekšējā vakarā viņas saimnieks, kā parasti, bija izlicis nakts āķus. Gandrīz katrs mīlgrāvietis tādā veidā mēģināja dabūt savā katlā kaut ko barojošāku. Pārliekdamās pār ūdeni, Skaidrīte nodrebēja no aukstuma. Caur kurpju plānajām pazolēm juta sasalušo zemi, caur plāno drānu spiedās upes un tuvās jūras valgais dzestrums. Citu pēc citas viņa pārcilāja auklas un vīlusies ielaida tās atpakaļ. Žēl! Tā gribējās pārsteigt biedru ar gardu mielastu, un, godīgi sakot, arī pati jau sen nebija kārtīgi paēdusi.
Nenovilkusi mēteli, jo istabas termometrs rādīja tikai dažus grādus virs nulles, meitene iekurināja uguni. Malku aizvietoja satrunējuša kuģa dēlīši, kurus saimnieks ik dienas nesa no rūpnīcas. Lai taupītu kurināmo, Skaidrīte čuguna katlu ar kartupeļiem iebāza krāsnī. Kamēr tie vārījās, viņa uzposa dzīvokli, lai biedram, pārnākot no nakts maiņas, nebūtu vēl jāņemas ar mājas darbiem.
Autobuss aizveda Skaidrīti tieši līdz avīžu kioskam. Sākās kārtējā darba diena, kādu aizritējis jau gandrīz četri simti. Pirmajās nedēļās meitene uztraucās, katrā pircējā redzēja špiku. Dzirdot paroles vārdus, ikreiz pamira sirds un tikai ar piepūli izdevās vienaldzīgi un vēsi pasniegt uzsaukumus. Bija tā, it kā viņa atrastos pastāvīgā ielenkumā, vientuļā salā, kurai apkārt bango naidīga jūra. Pēdējā laikā šī briesmu sajūta bija mazinājusies un tai vietā stājusies gaišā apziņa, ka viņa palīdz izplatīt tautā patiesības vārdus.
Ar mājiņas saimnieku Skaidrīte sadzīvoja itin labi. Vakaros mēdza pārrunāt pēdējās ziņas par Sarkanās
Armijas uzvarām, kopā priecāties par partizāņu panākumiem, kopā uztraukties par fašistu jauniem varas darbiem. Pēc tam viņa ilgi nespēja aizmigt. Nezin kāpēc viņa šādās reizēs vienmēr atcerējās Ēriku. Ko gan tas dara, kur atrodas? Arī Kurenbergs nezināja to pateikt. Bet Skaidrīte bija pārliecināta, ka draugs dzīvs, ka viņa to satiks, tiklīdz okupanti būs padzīti. Tā jautājums par personīgo laimi saplūda ar cīņu par kopējo laimi, un tieši tas iedvesa ticību nākotnei. Tikai žēl, ka Ēriks, kas palīdzējis viņai kļūt par kaujinieci, neredz tagad viņu, jauno Skaidrīti, kas vairs nebēg no esesiešu virsnieka, bet gestapo deguna priekšā mierīgi un drosmīgi veic atbildīgu darbu . . .
Ierastām kustībām Skaidrīte atslēdza kiosku, atvēra logu un aizdedzināja petrolejas lampu. Ierastā kārtībā izklāja uz letes raibos vācu žurnālus un laikrakstus un, gaidot avīžu puiku, apsēdās savā vietā, no kurienes varēja pārredzēt visu ielu.
Jau no tālienes viņa ieraudzīja veco sieviņu, ko bija parasts dēvēt par «partijas māmuļu»,un sataustīja kaktā paslēpto tirgus somu. Tieši tādu pašu somu vecīte novietoja uz letes, kad meklēja naudu, lai samaksātu par ilustrēto žurnālu «Die Woche». Pagriezusi kioskam muguru, viņa izlikās neievērojam, ka Skaidrīte aizstājās priekšā gaismai un veikli apmainīja somas. To pie labākās gribas nepamanītu arī nejauši gājēji, jo iela bija tumša, kioska logs mazs un tirgus somas patiešām ļoti līdzīgas.
—- Naudas nepietiek, — beidzot pateica vecā pircēja.
Vai jūs nevarētu paglabāt šo žurnālu? Atnākšu pēc trim dienām.
— Labi, gaidīšu, — atbildēja Skaidrīte.
Vairāk viņas nekad nerunāja. Kurenbergs jau pašā sākumā bija brīdinājis Skaidrīti, ka konspirācija neciešot liekvārdību. Meitene paklausīja bez iebildumiem. Un tomēr tā gribējās apjautāties vecītei, kāpēc somā blakus uzsaukumiem gandrīz vienmēr atrodas kāda sviestmaize, ābols un reiz — tas bija tieši Skaidrītes divdesmitajā dzimšanas dienā — pat pīrāgs ar ievārījumu.
Kad spiestuves zēns ar divriteni atveda jaunākos dienas laikrakstus, Skaidrīte aizslēdza kiosku, lai, neviena netraucēta, sakārtotu avīzes. Divdesmit «Tēvijas», ievīstījusi katrā pa pieciem uzsaukumiem, viņa nolika plauktā. Tā, tagad biedri varēja nākt.