Lūk, jau tuvojas pirmais. Skaidrīte nezināja, kā sauc šo plecīgo vīrieti, kas ziemu un vasaru staigāja brezenta vējjakā, tikai nojauta, ka viņš strādā ostā.
— Vai šodien avīzē kaut kas jauns? — tas jautāja.
— Skatoties, kas jūs interesē, — arī miegā meitene nesajauktu paroles vārdus.
— Tikai labas ziņas.
Saņēmis «Tēviju», viņš to noglabāja krūšu kabatā un, draudzīgi uzsmaidījis Skaidrītei, sparīgi aizsoļoja.
Ziemas dienas ir īsas. Skaidrīte jau atkal bija iededzinājusi petrolejas lampu, bet plauktā joprojām gulēja vientuļa «Tēvija». Ieradušies visi biedri, tikai pēdējais kā nenāca, tā nenāca. Trūka viņas pastāvīgā pircēja, viena no tiem, kuriem meitene arī bez paroles būtu izsniegusi uzsaukumus.
Šis šoferis bieži piebrauca ar smago mašīnu un strauji bremzēja pie paša kioska. Motoru viņš nekad neizslēdza, taču pie letes mēdza kavēties ilgāk nekā pārējie. Viņš bija vienīgais, kas šad tad patērzēja ar Skaidrīti, apjautājās par dzīvi, pat pastāstīja par strādnieku noskaņojumu savā rūpnīcā.
Meitene sāka uztraukties. Drīz vajadzēs slēgt kiosku, bet no šofera ne vēsts. Ko tagad? Atstāt šeit uzsaukumus līdz rītam nedrīkstēja, tad jau labāk ņemt tos uz mājām. Bet viņa taču bija gribējusi šodien pēc darba apraudzīt māti, aprunāties ar Nadeždu . . . Nekā nevar darīt, apciemojums jāatliek!
Skaidrīte jau bija novākusi no letes visus žurnālus, kad aiz stūra iznira kravas mašīna. Ieraudzījusi savā priekšā šofera pazīstamo seju, meitene saprata, ka visu laiku bija bažījusies par tā likteni.
— Mūsu rūpnīcā naktī atklāja lielu sabotāžu, — uztraukti paskaidroja šoferis, — četras stundas mūs pratināja, labi, ka vispār tiku . . .
Skaidrītei šī ziņa sagādāja trīskāršu prieku — tātad strādnieki atkal devuši vācu kara mašīnai triecienu, neviens no biedriem nav iekritis un viņa pati tagad varēja ar mierīgu sirdsapziņu aizslēgt kiosku un doties pie māj- niekiem.
Skaidrīte parasti izvēlējās ceļu pa Valdemāra ielu. Viņa pat neapzinājās, ka to dara Ērika ietekmē — viņam šī platā gatve ar īpatnējiem, laika putekļu klātajiem namiem, kurus rotāja dīvaini tornīši, statujas un bareljefi, patika daudz vairāk nekā Brīvības iela. Bulvāra stūrī molberta priekšā tupēja gleznotājs un, vadīdams ar zili nosalušiem pirkstiem otu, atveidoja uz audekla Mākslas akadēmijas gotisko daili. Tagad ieeja tās gaišajās zālēs viņam bija liegta. Te atradās okupantu iestāde, bet mākslas studenti mitinājās šaurās pagraba telpās. Skaidrīte saprata gleznotāja mīlu uz dzimto Rīgu, bet nesaprata, kā cilvēks tādos laikos var ņemties ar idiliskām ainavām.
Viņa tīšām apmeta mazu līkumu. Te, uz Bastejkalna tiltiņa, viņa kādreiz tika stāvējusi kopā ar Ēriku. Toreiz no kokiem pie katras vēja brāzmas raisījās pēdējās lapas, tagad apsarmotie zari bija gluži kaili, kanālu sedza ledus.
Skaidrīte iegriezās vecpilsētā, kur bija piedzimusi un uzaugusi. Decembra vakara krēsla sabiezēja arvien vairāk. Nevarēja vairs saredzēt Pulvertorņa mūros iestrēgušās akmens bumbas, tikai jumta cepure vēl tvēra pēdējo nedrošo gaismu. Ik solis pa šauro ieliņu labirintu bija saistīts ar atmiņām par Ēriku. Te viņai bija paslīdējusi kāja un Ēriks pirmo reizi satvēris viņu savās rokās; šajā namā viņš to bija ievilcis, kad pēkšņi uznāca lietus, — atsizdamies pret zemo dzegu, šalcošais ūdens izveidoja durvīs sudrabainu pavedienu aizkaru, bet viņi apskāvušies sēdēja uz nodilušām akmens kāpnēm un ilgi neievēroja, ka ārā sen jau atkal spīd saule.
Taču Skaidrīte nedzīvoja atmiņās vien. Viņa ne mirkli neaizmirsa šodienu un pagrīdes darbu. Gada laikā meitenei bija kļuvis par paradumu uzmanīt savus ceļus. Lai pārliecinātos, vai kāds neseko, viņa arī tagad gāja nevis tieši pa drūzmaino Smilšu ielu, bet izvēlējās tālāku ceļu. Klusajā Torņa ielā Skaidrīte apstājās, kā sasiedama kurpju auklu, un neuzkrītoši paskatījās pāri plecam — neviena! Ienirstot pilsētas senajā valnī izcirstajos Zviedru vārtos, viņa satrūkās. Tur, atspiedies pret velves gaišo šūnakmeni, rēgojās kāds nekustīgs stāvs. Tā bija sieviete . . . Pie mēteļa atloka blāvoja fosfores- cējoša kaija, zobos gailēja cigarete, pretī sitās lēta. izšķērdīgi laistīta odekolona smarža. Gurdenā, bezcerīgā stāja liecināja, ka tā jau kuru vakaru nāk šurp.
Skaidrīte iznāca uz liela laukuma, kur bruģis skaļi atbalsoja soļus. Pāri, gandrīz saplūstot ar tumšajām debesīm, slējās Doma baznīcas smagnējais tornis. Te 18. novembrī bija atradusies tribīne, no kuras Ostlandes varasvīriem vajadzēja pieņemt pašu organizēto pretpa- domju demonstrāciju. Bumba, ko nezināmi varoņi bija paslēpuši zem tribīnes, diemžēl sprāga par agru, bet arī tāpat skaļi apliecināja latviešu darba tautas īstās jūtas.
Lūk, Doma muzeja sarkanais ķieģeļu mūris ar pilsētas ģerboni un nesaprotamu uzrakstu latīņu valodā. Tas notika te — aušīga meitene toreiz aicināja savu mīļoto braukt pie partizāņiem. Pie partizāņiem Skaidrīte nebija tikusi un tomēr nokļuvusi tur, kur gribēja, — kur cilvēki cīnās un uzvar . . . Varbūt, ja pēc kara atkal gadīsies kopā ar Ēriku iegriezties šai muzejā, blakus bronzas lielgabaliem, ar kuriem rīdzinieki kādreiz sargājuši savu pilsētu no poļu un zviedru iebrucējiem, būs izstādīti arī uzsaukumi ar lozungu «Nāvi vācu okupantiem!» . . .
23
Jau kāpņu telpās Skaidrīte izdzirdēja mātes balsi:
— Donat, liekas, tur kāds pie durvīm. Ej paskaties! Tuvojās šļūcoši soļi, nograbēja ķēde, tad atskanēja
priecīgs izsauciens:
— Elli, Elli, Skaidrīte atnākusi!
Aizmirstot ārsta norādījumus, vecā Svempa piecēlās no gultas, bet pēc dažiem soļiem bija spiesta atsēsties krēslā.