Uzdevums bija steidzams, tāpēc vajadzēja pašam sacerēt tekstu. Jānis apspriedās ar Nadeždu un stājās pie rakstīšanas.
«Liepājnieki ! Kopš hitlerieši nopostījuši daudzus mūsu pilsētas kvartālus, nošāvuši un nomocījuši vairāk par 20 000 cilvēku, mēs esam pieraduši pie tā, ka ik dienas no Liepājas ostas aizved uz badīgo fāter- landi mūsu labību, mūsu sviestu, mūsu gaļu, visu, ko atrauj mūsu mutēm.
Taču hitleriskajiem laupītājiem ar to vien nepietiek. 17. decembra naktī tumsas aizsegā ziemas ostu atstāja transports ar dzīvu kravu — 800 upuriem Vācijas darba katorgai. Nedaudzie aculiecinieki pieredzēja satricinošas ainas. Tikai izsaucot šucmaņiem palīgā esesiešu vadu, izdevās sadzīt nelaimīgos uz kuģa.
Ko tas mums rāda?
Tas rāda, ka hitleriskā Vācija atrodas savas katastrofas priekšvakarā. No Latvijas izvestajiem darba vergiem jāaizvieto tie veči un pusaudži, ar kuriem izmisušie fašisti mēģina aizlāpīt milzīgos robus Austrumu frontē.
Pagājušajā gadā vien varonīgā Sarkanā Armija pavirzījās uz priekšu no 500 kilometriem frontes centrālajā daļā līdz 1300 kilometriem dienvidos, atbrīvojot ap 1 miljonu kvadrātkilometru, tas ir, gandrīz ap divi trešdaļas okupētās padomju teritorijas. Gada laikā fašisti kaujās padomju un vācu frontē zaudējuši vairāk nekā 4 000 000 kareivju un oficieru.
Ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, ka astoņsimt nelaimīgajiem upuriem Vācijas darba katorgai neizbēgami sekos arvien jauni un jauni. Šodien tu varbūt vēl jūties drošībā, bet jau rīt arī tevi dzīs uz Vāciju hitleriskā fašisma vergu jūgā. Tev būs jāvergo kādā munīcijas fabrikā Drēzdenē vai akmeņlauztuvēs Bonnā, kur tevi sagaida nepanesams darbs, pazemojumi, sitieni un galu galā — nāve svešumā.
Kas tev jādara?
Ja gribi saglabāt savu dzīvību, nedodies rokā fašistiskajiem neģēļiem, ej uz mežu un pievienojies partizāņiem, slēpies pie radiem vai paziņām. Jau pirms mēneša Maskavas radio paziņoja, ka nav tālu laiks, kad no vācu iebrucējiem atbrīvos Krimu, Moldāvijas, Karēļu-Somu, Lietuvas, Igaunijas republikas un arī tavu Latviju.
No tevis ir atkarīgs, vai tu sagaidīsi uzvaras stundu!»
24
Daugavietis vēl nebija pielicis pēdējo punktu, kad pie Burtnieka ieradās partizāņu sakarnieks ar vēstuli. Atvēris aploksni, lai paskatītos, vai tur kas steidzīgs, Burtnieks ieraudzīja, ka ziņa šifrēta. Viņš jau grasījās aiznest to Daugavietim, kad lejā atskanēja trīs spalgi autotaures signāli, ar kuriem aģentūras pastāvīgais apmeklētājs šoferis Bauers parasti pavēstīja savu ierašanos.
— Diemžēl ģenerālim Hartmutam nekā neesmu pagādājis, — paziņoja Visvaldis, sniegdams šoferim roku.
— Es atbraucu nevis tādēļ, — atteica Bauers.
— Gribēju atdot jūsu grāmatas.
— Vai tāpēc vien speciāli jātērē benzīns un laiks? Tās jūs varējāt atdot pie reizes.
— Drošs paliek drošs, — Bauers dīvaini pasmīnēja.
— Varbūt mēs šodien tiekamies pēdējo reizi. Es neesmu no tiem, kas uzskata par sportu papildināt savu bibliotēku ar svešām grāmatām.
— Tas ir jauki, — teica Burtnieks, kam Bauers ar katru sarunu likās simpātiskāks. — Bet kādēļ jūs šodien tik pesimistiski noskaņots? Vai paģiras?
— Jā, paģiras, tikai morāliskas. Bet par tām negribas runāt. Es taisos aizbraukt.
— Uz ilgu laiku?
— To nevar zināt, — atbildēja Bauers. — Mans ģenerālis tuvākajās dienās dodas inspekcijas braucienā uz Latgali. Runā, ka tur pēdējā laikā kļuvis nemierīgi. Un tur, kur partizāni, viss var atgadīties . . .
Burtnieks tūdaļ uzķēra, ka šoferis nesauca partizānus par «bandītiem», kā pārējie hitlerieši. «Šim cilvēkam nu gan nepiestāv pasaules iekarotāja formas tērps,» nodomāja viņš. «Tas ir viens no tiem, kas nav zaudējis cilvēcisko seju. Derētu par viņu aprunāties ar Žani.» Bet skaļi Visvaldis tikai vaicāja:
— Nu, un jums bail no viņiem?
— Man ne. Bet ģenerālis jau trīs dienas uzdzer sev dūšu . . . Man izšķirošā brīdī drosmes gan netrūks .. . Tātad vēlreiz paldies par grāmatām un uz redzēšanos…
vai arī uz neredzēšanos! — Un ar to pašu dīvaino smaidu vācietis aizgāja.
Visu ceļu līdz gestapo ēkai Reimersa ielā, kur viņam bija jāgaida ģenerālis, no Bauera lūpām nenozuda smaids. Tas pauda reizē sarūgtinājumu un prieku. Rūgtumu par sevi, ka visu šo laiku nebija pratis uzņemt sakarus ar vietējiem komunistiem, nebija pratis atrast domu biedrus vērmahta kareivju rindās, prieku tāpēc, ka beidzot atradis ceļu, kā saistīties ar partiju, un cieši nolēmis to izmēģināt. Ģenerāļa Ilartmuta braucienam uz Latgali jāizšķir viss. Ja plāns izdosies, Rūdolfs Bauers jau pēc nedēļas atradīsies cīnītāju ierindā.
Ģenerālim Hartmutam nācās gaidīt. Raup-Dīmenss pašlaik nodeva tekošās lietas savam aizvietotājam Vege- zakam. Tas bija nogurdinošs darbs, jo visu nācās sīksīki skaidrot. Sevišķi neomulīga sajūta pārņēma oberšturm- fīreru, kad Vegezaks atšķīra aktu vākus ar ierakstu «Žanis. Iesākts 15. X 42. — Pabeigts…» Jā, šo uzdevumu līdz šim nav izdevies atrisināt.
— Varbūt jums laimēsies … — pieklājības pēc novēlēja Raup-Dīmenss.
— Gan jau būs labi, — pašapzinīgi mierināja Vegezaks. — Kā es jūs apskaužu! Jūs braucat uz mājām, veselas desmit dienas varēsiet darīt, kas jums tīk!
Sīs divas stundas nebija no patīkamajām, un tādēļ Raup-Dīmenss priecājās, kad viņam pieteica ģenerāļa apciemojumu. Hartmuts kādreiz bija studējis Bonnā kopā ar viņa tēvu, un par savu karjeru tam lielā mērā bija jāpateicas vecajam Raup-Dīmensam.
Durvīs parādījās ģenerāļa smaidošā, apaļā seja. Neievērodams reglamentu, Raup-Dīmenss nepiecēlās. Lai gan Hartmuts bija ģenerālis, bet viņš tikai kapteinis, viņš tomēr uzskatīja, ka viņa sabiedriskais stāvoklis paceļ to augstāk par jebkuru ģenerāli. — Kas jūs atvedis pie manis, ģenerāļa kungs? — viņš vēlīgi teica, laižot gaisā dūmu gredzenus.