— Vai viņš brauc ar lielu apsardzi?
— Ģenerāli pavada tikai divi esesieši. Bet jūs laikam zināt, ka ciema garnizons pastiprināts.
Jansons brīdi domīgi klusēja. Viņam pirmo reizi iznāca darīšana ar vācu pārbēdzēju, taču vēl nesen Krišs stāstīja, ka pie Kurzemes partizāņiem cīnoties divi vācu antifašisti. Nebūtu nekāds brīnums, ja šis šoferis tiešām izrādītos nacionālsociālisma pretinieks. Bet ja nu fašisti to tīšām iesūtījuši mežā, lai ievilinātu partizānus lamatās? .. . Risks likās pārāk liels — Jansons atbildēja par
savu vīru dzīvībām. Bet, no otras puses, kādas viņam tiesības liegt godīgam cilvēkam iespēju piedalīties cīņā pret fašismu? . . . Un pie tam šis vācietis varētu izdarīt partizāņiem krietnus pakalpojumus . . . Labi. Viņš jāpārbauda, un tad redzēs tālāk.
— Sakiet, — vai ģenerālim jūsu prombūtne liksies aizdomīga?
— Nē. Es nebiju drošs, ka man izdosies jūs mežā atrast. Tāpēc teicu, ka eju sagādāt šņabi.
— Uzklausiet mani uzmanīgi! Jums aizsies acis un izvedīs uz lielceļa, pa kuru divās stundās nokļūsiet ciemā. Kad iesēdināsiet ģenerāli mašīnā, vediet viņu pa šoseju uz dienvidiem. Brauciet lēnām. Pie pirmā šāviena apstādiniet mašīnu. Ņemiet vērā, mums ģenerālis jādabū rokā dzīvs. Vai viss skaidrs?
— Jā, — atbildēja Bauers.
— Lai nerastos aizdomas, iedosim jums divas pudeles spirta. Pats arī iedzeriet kādu malku un izliecieties iereibis . . . Biedri Labrenci, uz lielceļa atdodiet viņam automātu, bet patronas katram gadījumam atstāsim sev par piemiņu. Novēlu sekmes.
26
Balle bija pilnā sparā. Dejoja pagasta vecākā lielajā, skujām izrotātajā šķūnī. Vecākais nebija taupījis nedz pūļu, nedz pašbrūvētās «dzimtenes». Šim ģenerālim Hartmutam jāprot izdabāt, citādi tas vēl pašam aplauzīs sprandu. Ap pulksten desmitiem dzeramā tomēr pietrūka. Bet ģenerālis neap juka. Apķērīgs kā allaž, viņš sapulcināja tos garnizona kareivjus, kas vēl nebija galīgi apdzērušies:
— Klausīt manu komandu! Apstaigāt sādžā visas mājas un atbrīvot zemniekus no lieka degvīna un alus. Ja kāds liegsies, rekvizēt ar varu! Pie viena paķert meičas! Pa mājām — izklīst!
Garnizona karavīri labprāt izpildīja šo pavēli. Uzlauza skapjus un pūra lādes, netīriem zābakiem bradāja pa apcirkņiem, izdzina no kūtīm pārbiedētos lopus, klētīs, šķūņos un ratnīcās visu apgrieza ačgārni. Šņabi gan
reti kur atrada, toties šur tur sienā slēpās meitenes, kas negribēja piedalīties okupantu dzīrēs. Velti tās mēģināja pretoties — piedzērušie kareivji auroja un, rupji ņirgādamies, ar varu viņas stiepa uz balli. Nesmādēja arī sievas, un drīz vien šķūnis bija pilns.
Muziķi spēlēja vācu grāvēju «Bijām mēs uz pļavas skūpstīties zem kļavas». Tikai klarnetists, iereibis vairāk par citiem, stūrgalvīgi turpināja pūst: «Heute gehort uns Deutschland und morgen die ganze\Velt.» [3] pasaules iekarotāji lēkāja un gorījās, cieši piespieduši meitenes, kuras meta izmisušus skatienus uz šķūņa durvju pusi. Sad tad kādai izdevās atbrīvoties un aizskriet. Tad vesels ducis dzinās pakaļ, un nelaimīga tā meitene, kuru viņi noķēra.
— Jautra balle, — sprieda Hartmuts un pacēla lielo ozolkoka kausu, no kura, — tā apgalvoja pagasta vecākais, — kādreiz dzēris ģenerālis fon der Golcs. Bet tūdaļ neapmierināti saviebās — kauss bija tukšs, tāpat kā visi pārējie trauki, kas atradās uz garā mielasta galda.
Lūk, tā gadījās, ka Bauera atnestais degvīns patiešām lieti noderēja.
Nākamajā rītā nebija nemaz tik viegli uzmodināt ģenerāli. Arī paģirainie esesiešu virsnieki labprāt būtu tepat izgulējuši savu dzērumu. Tikai Bauera solījums pa ceļam iegriezties sādžā, kur vakar viņam iedevuši spirtu, beidzot izkustināja miegaino priekšniecību.
Mašīnā ģenerālis ietinās zvērādu kažokā, dziļi iespiedās stūrī un tūdaļ atkal aizsnaudās. Bet eskorta virsnieki, kuru smagajās galvās sāpīgi atbalsojās katrs ceļa nelīdzenums, bija sevišķi īgni un neskopojās ar piezīmēm par šofera braukšanas prasmi.
Bauers neatbildēja. Viņš pat īsti nedzirdēja esesiešu runas, jo prātu visu laiku nodarbināja viena vienīga doma: rīt sāksies jauna dzīve, bet šodien jāpierāda, ka esmu tās cienīgs. Ar tikko valdāmu satraukumu šoferis lūkojās mežā, kas mēms un varens stiepās gar lielceļa abām pusēm. Varbūt aiz šā pagrieziena gaida viņa jaunie draugi, varbūt tie slēpjas šajā krūmu biezoknī… Varbūt
nākamajā mirklī klusumu šķels signālšāviens un būs pienācis laiks darboties …
Bauers tik bieži savās domās bija atkārtojis naktī izgudroto rīcības plānu, ka šķita, it kā viņš visu to kādreiz jau būtu pastrādājis. Tūdaļ apstādināt mašīnu, protams, nedrīkstēja. Tieši otrādi, jākāpina ātrums, kā to šādos gadījumos prasa instrukcija. Tad jāizliekas, it kā lode būtu ķērusi motoru un kaut ko sabojājusi. Granātas detonators, ko viņš īpaši šim nolūkam bija savienojis ar gāzes pedāli, palīdzēs tēlot defektu. Un tālāk? … Kā tikt galā ar esesiešiem, kamēr tie nav paguvuši atklāt uguni? Par to Baueram vēl nebija nekādas skaidrības, viņš tikai zināja, ka nepieļaus tiem ievainot nevienu partizāni! Laikam būs jāizlec no mašīnas un pirmajam jāšauj …
Viņa domas pēkšņi pārtrauca šāviens. Nē, tas nebija atsevišķs šāviens, bet vesela automāta kārta. Viss nākamais jau risinājās tādā ātrumā, ka Bauers nespēja pat atjēgties. Viņš nospieda akseleratoru, mašīna parāvās uz priekšu, tad pamina izraisīja īssavienojumu. Sekoja dobjš sprādziens, motors iesprauslojās un apklusa. Un, pirms šoferis paguva izlēkt no mašīnas, no koku biezokņa trakā skrējienā izlauzās vācu kareivji — «meža attīrītāji».