Tas bija hitleriešu iecienītais cīņas paņēmiens. Ielenkuši silu, kur, pēc viņu domām, varēja atrasties bīstamais ienaidnieks, tie izvērsās garā ķēdē un, virzoties uz priekšu, atklāja aklu uguni. Ja gadījās tādā reizē nošaut miermīlīgu zemnieku, kas lasīja žagarus, to apzīmēja par partizāni, un — lieta bija darīta.
Ieraudzījis ģenerāli, viņu komandieris — izstīdzējis virsleitnants, kas iepriekšējā vakarā bija aurojis skaļāk par visiem, - piesteidzās klāt un aizelsies jautāja:
— Lūdzu piedošanu, ģenerāļa kungs, kas noticis?
Vajadzētu kaut ko sacīt, glābt stāvokli… Bet negaidītais pārpratums bija satriecis Baueru. Ko tagad uzsākt, ko izgudrot?
Pēkšņi gluži necerētu palīdzību sniedza ģenerālis:
— Mums uzbruka bandīti, gandrīz mani sašāva! — tas kliedza. — Ko jūs gaidāt, velns nolāpīts ar ārā?!
— Tūlīt pārmeklēsim arī otro pusi, ģenerāļa kungs!
Atļaujiet tikai brīdināt: jāvēl dzirdēsiet šāvienus,nekādā ziņā neapstājieties! Un virsleitnants, pat aizmirsis sveicināt, ienira mežā, kur jau skanēja viņa padoto juceklīgie, bezmērķīgie šāvieni.
Bauers šoreiz bija glābts. Un tomēr mašīnas apturēšana bija radījusi aizdomas.
— Ja tu vēlreiz apstāsies, es tev sešas lodes ietriekšu ribās! — paziņoja Baueram blakus sēdošais esesietis un uzlika cimdoto roku uz revolvera maksts.
— Jāapskata, kas ar motoru, — mierīgi atbildēja šoferis un izkāpa.
Viņa miers bi ja tikai šķietams. Skaidrs, ka apstādināt mašīnu esesieši vairs neļaus. Pie pirmā mēģinājuma nošaus kā suni… Neapstāties? Jā, tā viņš varbūt izglābs savu dzīvību, tikai šī dzīvība tad vairs nebūs nekā vērta. Nekad viņš sev nepiedos, ka nav izpildījis partijas pirmo kaujas uzdevumu … Šoferi sagrāba negants niknums uz savu nevarību, uz tiem, kas aizsprostoja ceļu uz brīvību. Un šajās dusmās dzima vienīgais pareizais lēmums: no «sesiešiem jātiek vaļā — un uz vietas! Soda ekspedīcijai ļaudis jau gabalā, kamēr tie atsteigsies, mašīna būs kilometriem tālu.
Savienojis notrūkušos vadus, šoferis pagriezās pret esesiešiem:
— Akumulatorā nav sprieguma … Mašīnu vajadzēs iestumt.
Pavadoņi nekustējās no vietas. Acīm redzot, viņi automobilī jutās drošāk nekā uz atklāta lielceļa, kur ik mirkli varēja uzbrukt partizāni. Un atkal tas bija panikas pārņemtais ģenerālis, kas nāca Baueram talkā:
— Vai jūs nedzirdējāt, ka mašīna jāstumj? Izkāpt!
Pavadoņi paklausīja. Bauers pagaidām pat neieslēdza
aizdedzi. Viņš gribēja nogurdināt stūmējus, notrulināt to uzmanību. Pēc pāris desmitiem metru esesieši apstājās un, sviedrus slaucīdami, atvilka elpu. Bija pienācis īstais brīdis rīkoties.
Bauers iedarbināja motoru, ieslēdza sajūgu, un mašīna jau trauc pa apsnigušo ceļu. Apjukušie pavadoņi pirmajā mirklī nemaz neaptvēra notikušo — vicinādami rokas, tie dzinās pakaļ un aicināja apstāties. Arī ģenerālis attapās tikai tad, kad viņi jau bija labā gabalā.
— Stāt! — brēca Hartmuts un no mugurpuses ieķērās Bauera kreisajā elkoni.
Atbildes vietā jefreitors atvēzējās un ar visu spēku ietrieca dūri ģenerāļa sejā.
Hartmuts kunkstēdams atkrita sēdeklī. Baueram vajadzētu pārliecināties, vai tas tiešām zaudējis samaņu, taču lodes, kas tagad atsitās pret mašīnu, neļāva domāt par Hartmutu.
Bauers labi zināja, ka esesieši neuzdrīkstēsies tēmēt logā, jo baidīsies ievainot ģenerāli. Bet viņi varēja sašaut riepu, un tad vairs glābiņa nebūs. Saudzēt ienaidnieku būtu ne tikai muļķība, tā būtu pašnāvība.
Šoferis strauji sagrieza mašīnu, cieši satvēra automātu un raidīja kārtu pēc kārtas tai virzienā, kur, iestigdami kupenās, skrēja abi esesieši.
Pēc dažiem acumirkļiem aina krasi pārmainījās. Uz baltā sniega, ko sārtoja liels asins plankums, nekustīgi gulēja divi melni slāvi, kas, mašīnai attālinoties, kļuva arvien mazāki. Bet šoferim blakus jau sēdēja sasietais ģenerālis.
Viss bija norisinājies neprātīgā ātrumā. Bauers nepaguva vēl īsti atjēgties, kad ceļu krustojumā parādījās vērmahta motorizēta patruļa.
— Viens vārds, un es jūs aizraidīšu viņpasaulē! — čukstēja šoferis un, vērsdams stobru pret ģenerāli, nolika automātu uz ceļgaliem. — Jūs pats saprotat, ka man nav ko zaudēt!
Hartmuts, kas jau bija atvēris muti kliedzienam, atkal saļima sēdeklī. Nē, viņš, kas bez mazākām šaubām vai sirdsapziņas pārmetumiem bija sūtījis nāvē tūkstošiem cilvēku, tomēr neuzdrošinājās likt uz spēles savu dārgo dzīvību.
Mašīna pilnā gaitā aizdrāzās garām kareivjiem, kas, ieraudzījuši ģenerāļa uzplečus, gobijīgi sveicināja, un nobremzēja tikai pēc desmit kilometriem, kad atskanēja vairāki šāvieni un ceļmalā parādījās Garā Augusta varenais stāvs.
Rūdolfs Bauers gan nesaprata, ko teica partizāņu izlūks, bet ciešais, biedriskais rokas spiediens viņam nozīmēja vairāk nekā visskanīgākie uzslavas vārdi.
27
Pa apsnigušo ceļu soļoja kāds cilvēks. Ģērbies pelēkas vadmalas puskažokā, garos zābakos, brūnā jērenē ar ādas nagu, viņš atgādināja laucinieku, kas dodas kādās darīšanās. Tikai gaita bija viegla un elastīga, ne tik smagnēja kā zemniekam, kas pieradis staigāt aiz arkla. Ieraudzījis sādžas ugunis, viņš nogriezās no ceļa un ar prāvu līkumu no mugurpuses tuvojās savrup stāvošai mājai.
— Dievs palīdz, — iegājis istabā, sveicināja vientuļais gājējs un kvēpenes vājajā gaismā mēģināja saskatīt sēdošos cilvēkus. Visi bija pašu māju ļaudis.