— Tā jau būtu laba lieta, — viņš atbildēja, — bet man ar tipogrāfiju nav nekādas darīšanas, — un pie sevis nodomāja: «Apse nemaz nezina, ka man sakari ar slepeno spiestuvi; kāpēc tad šis tieši man piedāvā papīru ?»
Daugavietis sāka svešo uzmanīgi iztaujāt. Jo vairāk viņš vaicāja, jo apšaubāmāka likās Slokas grupas pastāvēšana. Kaut kas te nebija kārtībā. Vajadzēja uzdot Apsēm aizbraukt uz Sloku un pārbaudīt šo cilvēku. Tikai tad drīkstēja uzņemt sakarus. Bet tagad x ātrāk jātiek vaļā.
Nopratis no Daugavieša vārdiem, ka saruna beigusies, svešais apstājās.
— Aizpīpēsim uz šķiršanos, — un, nenogaidījis Jāņa atbildi, viņš uzrāva sērkociņu. Bet Jānis bija veiklāks. It kā spējā uzliesmojuma apžilbināts, viņš ar plaukstu aizsedza seju.
Aizdomas apstiprinājušās. Šis cilvēks gribēja ieskatīties viņam sejā, lai pēc tam spētu uzzīmēt pēc ārienes. Bet provokators nedrīkstēja manīt, ka ir atklāts. Kas var zināt — varbūt spiegam nāca līdzi gestapiešu aste. Tādā gadījumā Daugavieti apcietinātu uz vietas. Jāizliekas, jānorunā nākošā tikšanās, provokatoram jādod cerības uzzināt kaut ko par tipogrāfiju. Un, paņēmis viņu draudzīgi zem rokas, Jānis teica:
— Mums katrā ziņā jāsatiekas. Teiksim, otrdien šai pašā vietā. Vai varēsiet atbraukt?
— Protams. Es varētu pat ātrāk.
— Nē, ātrāk nav nozīmes. Gribu līdz tam laikam nodibināt sakarus ar tipogrāfiju.
Viņi izšķīrās. Neatskatīdamies Daugavietis izgāja uz Dzirnavu ielas. Jau pēc dažiem kvartāliem viņš pārliecinājās, ka provokators seko. Nu vajadzēja jaukt pēdas. Iegājis kādā sētā, kura savienoja divas ielas, Jānis paslēpās aiz puspievērtajiem vārtiem. Pēc brīža parādījās provokators un steigšus metās uz otru izeju, kas, acīm redzot, arī viņam bija pazīstama. Daugavietis atstāja paslēptuvi un, drošības pēc līkumojot pa Vecrīgas labirintu, devās .uz māju pusi. Kad viņš atslēdza dzīvokļa durvis, tuvējās baznīcas tornī nozvanīja desmit — stundu, pēc kuras okupētajā Rīgā uz ielas drīkstēja rādīties tikai ar īpašu atļauju.
3
1942. gada rudens Rīgā ar agrajām salnām un biežajām miglām Haraldam Raup-Dīmensam mazliet atgādināja Angliju. Jau septembra beigās vajadzēja sākt kurināt. Centrālās apkures baterijas viņa kabinetā Reimersa ielā izšķērdīgi izstrāvoja siltumu. Tomēr Raup-Dīmenss ne vienreiz vien ilgojās pēc lielā kamīna, kas viņa studiju istabai Kembridžā bija piešķīris dižciltīgu nokrāsu 1111 omulību. Jā, šos trīs gadus senajā angļu universitātes pilsētiņā viņš uzskatīja par jaukāko posmu savā mūžā. Toreiz, saņēmis telegrāfisku aicinājumu pārtraukt studijas un nekavējoties atgriezties, Raup-Dīmenss nelabprāt bija paklausījis tēvam. Viņam, kas Anglijā bija juties kā savās mājās, nemaz negribējās braukt uz Vāciju, kur tas pēdējo gadu laikā bija ciemojies tikai divi reizes.
Rūras lielrūpnieka dēlam, kas Kembridžas universitātē bija guvis kosmopolītisku izglītību, derdzās aklā nacionālisma bungas, kas Vācijā tika rībinātas katrā laukumā, katrā krogā, katrā «Stālhelma» un brūnkreklu
sapulcē. Šīm banālajām, aprobežotajām frāzēm par vācu tautas ģēnija pārākumu viņš stādīja pretī visas pasaules lieluzņēmēju interešu kopību. Cilvēku, kuram bankā miljons reihsmarku, angļu mārciņas dzimtenē uzņēma tikpat vēlīgi kā Berlīnes labākā sabiedrība šahtu īpašnieku no Birmingemas. Šo uzskatu tēvs viņam bija iepotējis jau no pašas bērnības. Ne velti divdesmit procentu tēraud- lietuvju «Raup-Dīmens A/S» akciju piederēja Morgana banku namam Ņujorkā. Tas tika darīts ar gudru ziņu. Laikā, kad citas, mazāk tālredzīgas firmas atradās tuvu kraham, Bodo Raup-Dīmensa uzņēmums, pateicoties amerikāņu kredītiem, arvien paplašinājās.
Jo lielāks bija Haralda izbrīns, kad tēvs bez liekas vārdu tērēšanas pavēlēja viņam iestāties nacionālsociālistiskajā partijā. Tikai pēc laba brīža dēls saprata, ka vecais, ierosinādams Rūras lielrūpniekus saistīties ar Hitleru un pats iemaksādams trīs miljonus fīrera personīgajā kontā, atkal vadījies no reālpolitikas principiem. Sociāldemokrāti, zaudējuši tautas uzticību, vairs nederēja kapitālisma aizsargvaļņa lomai. Hitlers turpretī nozīmēja komunistu nežēlīgu iznīcināšanu, plašu bruņoša- nos un karu pret Padomju Krieviju.
Sekodams sava vecākā brāļa Zigfrīda piemēram, Haralds iestājās hitleriešu motorizētajā korpusā, kuru komandēja pats ekskroņprincis. Ar angļu augstskolā apgūto izlikšanās māku viņam izdevās slēpt savu nicināšanu pret sīkajiem bodniekiem un miesniekzeļļiem, kas, uzvilkuši melno formu ar kāšu krustu, iedomājās, ka tiem pieder visa pasaule. Viņa pūles tika bagātīgi atalgotas. Jauno Raup-Dīmensu izraudzīja speciālai misijai Anglijā, kur viņam vajadzēja uzņemt sakarus ar valdošajām aprindām un panākt labvēlīgu noskaņu nacionālsociālistu režīmam un tā agresīvajiem nodomiem.
Šo uzdevumu Bodo Raup-Dīmensa cienīgais pēctecis veica spīdoši, jo Tcmzas krastos Hitleram bija daudz atklātu un vēl vairāk slepenu piekritēju. Nauda, kas gāja caur Raup-Dīmensa rokām, deva Mosleja fašistiem iespēju rīkot mītiņus visgreznākajās Londonas koncertzālēs. Raup-Dīmenss pavadīja Velsas princi Eduardu tā svētceļojumā pie Hitlera, Raup-Dīmenss devīgi izdalīja sajūsminātajiem lordiem un lēdijām fīrera ģīmetnes ar