Bonds klausījās tikai ar vienu apziņas daļu. Otra jau kala plānus. Džeimss juta Solitēras klātbūtni, taču centās uz meiteni neskatīties. Viņš stingi lūkojās lielajā, pelēkajā sejā, kuras zeltainās acis pat nepamirkšķinājās.
Klusā balss turpināja.
- Mister Bond. tagad es gūstu prieku vienīgi meistarībā, elegancē un izsmalcinātībā, ka arī dažos paņēmienos, ar kuriem padaru sarežģītākas pats savas operācijas. Es gandrīz vai maniakāli cenšos sasniegt pilnīgu patiesīgumu un maksimālo eleganci. Katru dienu, mister Bond, es cenšos un izdomāju sev arvien augstākus izsmalcinātības un tehniskas pilnības mērķus, tā, lai ikviena rīcība kļūtu par mākslas darbu, kuru rotā mans paraksts. Es esmu vienīgais savas rīcības soģis, tomēr no visas sirds ticu, mister Bond, ka mana tieksme pēc pilnības beigu beigās tiks atzīta mūslaiku vēsturē.
Misters Bigs apklusa. Bonds ievēroja, ka lielās, dzeltenās acis ir plati ieplestas, it kā skatītu kādu vīzijas. "Šis vīrs slimo ar lielummāniju," nodomāja aģents. Un tādēļ viņš likās vēl bīstamāks. Lielākajai daļai noziedznieku galvenais dzinulis ir alkatība. Uzmācīgas idejas pārņemts prāts darbojas pavisam savādāk. Šis vīrs nebija parasts gangsteris. No viņa teju vai izstaroja draudīgums. Bonds bija apburts un sāka izjust gandrīz vai godbijību.
- Es izvēlējos anonimitāti divu iemeslu dēļ, - turpināja zemā balss. - Tādēļ, ka to pieprasa manu operāciju būtība, un tādēļ, ka es apbrīnoju nezināmu mākslinieku spēju noliegt sevi. Ja piedosiet augstprātību, es dažkārt iedomājos, ka esmu viens no tiem lielajiem ēģiptiešu fresku gleznotājiem, kas savu dzīvi pavadīja, radot gleznojumus kapenēs, kaut ari apzinājās, ka neviena dzīva dvēsele tos neieraudzīs.
Lielās acis uz mirkli aizvērās.
- Tomēr atgriezīsimies pie galvenā. Iemesls. kādēļ es jūs šorīt nenogalinu, mister Bond, ir tāds, ka cauruma izsišana jūsu vēderā man nesagādātu estētisku baudījumu. Ar šo ierīci, - viņš norādīja uz ieroci galda apakšā, - esmu iztaisījis daudzus caurumus daudzos vēderos un jūtos apmierināts, ka mana mazā rotaļlieta izrādījusies īsts tehnikas brīnums. Turklāt, ka pirmīt pareizi atzīmējāt, man tas būtu tikai lieks traucēklis, ja te apkārt vandītos bariņš aģentu, uzdodot jautājumus par jūsu un Leitera kunga nozušanu. Ne vairāk kā traucēklis. tomēr šobrīd man ir daudz citu lietu, par ko domāt.
- Tātad, - misters Bigs palūkojās pulksteni, - esmu nolēmis šoreiz atļaut jums abiem aiziet, pirms tam izsakot ļoti nopietnu brīdinājumu. Jums šodien pat jāatstāj valsts, un misteram Leiteram nāksies nodarboties ar kādu citu lietu. Man pietiek jau ar vietējiem darboņiem un nav ne mazākās vēlēšanās noņemties vēl ari ar Eiropas aģentiem.
- Tas ari viss, - viņš pabeidza. - Ja es jūs vēlreiz ieraudzīšu, jūs mirsiet ārkārtīgi asprātīgā un manam tās dienas noskaņojumam atbilstošā veidā. Tī-Hi, aizved misteru Bondu uz garāžu. Pasaki, lai viri aizgādā viņu uz Centralparku un iemet ūdenī. Ja pretojas, drīkst sist. bet ne nogalināt. Saprati?
- Jjā, bos, - atbildēja Ti-IIi, spiedzīgi ķiķinādams.
Viņš atsaitēja Bonda potītes, tad roku locītavas. Pēc tam saņēma sakropļoto roku un spēcīgi atlieca aiz muguras. Ar otru roku nēģeris atraisīja pārējās virves un raušus uzrāva Bondu kājās.
- Eimam, - noteica Tī-Hī.
Bonds vēlreiz ielūkojās milzīgajā, pelē- kajā sejā.
- Tas, kurš ir pelnījis nāvi, - viņš ieturēja pauzi, - mirst tādā nāvē, kādu pelni jis. Pierakstiet to, - Džeimss piebilda. - Tā ir oriģināla doma.
Tad viņš paskatījās uz Solitēru. Meite ne raudzījās uz klēpī saliktajām rokām un nepacēla skatienu.
Kustas nu, - uzsauca Tī-Hī un, pagriezis Bondu pret sienu, pagrūda uz priekšu, tik stipri sagriezdams plaukstas locītavu, ka gandrīz to izmežģīja. Bonds izdvesa klusu vaidu un viegli sagrīļojās. Aģents gribēja, lai Tī-Hī notic, ka gūsteknis ir iebiedēts un paklausīgs. Bija jāpanāk, lai nēģeris atslābina tvērienu, pirms nav salauzis viņa roku.
Tī-IIi pasniedzās Bondam pār plecu un piespieda vienu no grāmatām. Atvērās plata eja. Pagrūdis Bondu uz priekšu, nēģeris iebīdīja smago plauktu vieta. Aiz abiem vīriem noklikšķēja atslēgas mēlīte. Novērtējis durvju biezumu, Džeimss saprata, ka tām jābūt skaņas necaurlaidīgam. Viņi atradās īsā gaitenī, kura otrā galā vīdēja lejupejošas kāpnes. Bonds atkal ievaidējās.
- Tu man salauzīsi roku, - viņš dvesa. - Esi uzmanīgs. Es tūlīt zaudēšu samaņu.
Džeimss vēlreiz paklupa, mēģinādams noteikt nēģera atrašanās vietu. Viņš atcerējās Leitera teikto: "Apakšstilbi, cirkšņi, vēders, rīkle. Ja sitīsi kur citur, salauzīsi roku."
- Turi muti, - uzbrēca vīrs, tomēr palaida Bonda roku sprīdi zemāk.
Neko citu arī nevajadzēja.
Viņi bija nonākuši gaiteņa vidū. Līdz kāpņu galam atlika vairs tikai pāris pēdu. 007 atkal paklupa, un nēģeris ietriecās viņam mugurā. Šis manevrs deva Bondam nepieciešamo attālumu un rīcības brīvību.
Viņš nedaudz saliecās un, griezdamies pats ap savu asi, ar labo roku raidīja spēju sitienu atpakaļ. Ar smagu būkšķi tas sasniedza mērķi, Tī-Hī iespiedzās kā ievainots trusītis, un Bonds juta, ka kreisā roka nu ir brīva. Viņš apmetās riņķī, ar labo roku izraudams no maksts tukšo ieroci. Nēģeris, izdvesdams īsus, elsām līdzīgus spiedzienus, sarāvās čokurā un iespieda rokas starp kājām. Bonds no visa spēka trieca ieroci pret noliekto pakausi. Atskanēja vēl viens dobjš blīkšķis. Nēģeris iekaucās un nogāzās uz ceļiem, aizsargājoties izraudams rokas no kājstarpes. Bonds nostājās viņam aiz muguras un, tālu atvēzējis apkaltajā kurpē auto kāju, iespēra pa mēļajās biksēs iespīlēto sēžamvietu.