Džeimss vadīja lielo automašīnu ar ātrumu piecdesmit jūdzes [12] stundā un vairākas reizes šķērsoja krustojumus pie sarkanās gaismas. Vēl daži tumši kvartāli, un tad jau parādījās apgaismota avēnija ar visai dzīvu satiksmi. Šoreiz Bonds nogaidīja, līdz iedegās zaļais signāls, tad nogriezās pa kreisi 1111 it kā ienira garā zaļu gaismu tunelī. Katrs nākamais luksofors arvien vairāk attālināja aģentu 007 no ienaidnieka. Apstājies pie kāda krustojuma un izlasījis uzrakstus, Bonds beidzot saprata, ka atrodas uz Parka avēnijas un 1 16. ielas stūra. Viņš lēni aizbrauca līdz nākamajai ielai - tā bija 1 15'. Sapratis, ka virzās uz pilsētas centru, aizvien tālāk prom no Hārlemas, Bonds turpināja braukt. Viņš nogriezās uz 60. ielas. Tā bija tumša un vientulīga. 007 izslēdza motoru un atstāja mašīnu iepretī ugunsdzēsēju šļūtenei. Paņēmis no sēdekļa ieroci, Bonds aizbāza to aiz bikšu jostas un devās atpakaļ uz Parka avēniju-
Pēc dažām minūtēm viņš apturēja taksometru un vēl pec brīža jau kāpa augšā pa "Santredžisas" viesnīcas kāpnēm.
- Jums zīmīte, mister Bond, - sacīja nakts portjē. Bonds, negribēdams, ka sa- runbiedrs ievēro viņa savainoto pirkstu, pagriezās sāniski un atlocīja zīmīti ar labo roku. Tā bija no Fēliksa Leitera. Lapiņā bija minēts laiks, četri no rīta, uzrakstīts: "Piezvani man, tiklīdz pārro- dies!" un Leitera paraksts.
Aģents 007 ar liftu uzbrauca 21. stāvā. Atslēdzis numura durvis, viņš taisnā ceļā devās uz dzīvojamo istabu.
"Tātad mēs abi esam palikuši dzīvi," Bonds nodomāja un atkrita krēslā līdzās telefonam.
Žēlīgais Dievs, - viņš dzijā pateicībā noteica. - Kāda veiksme!
IX nodala
PATIESĪBA VAI MELI?
Uzmetis skatienu telefonam, Bonds piecēlās un devās pie bufetes. Viņš iebēra garā glāzē ledus gabaliņus, pielēja krietni daudz "Haig & Haig" un sakratīja, lai dzēriens atdzistu un sajauktos. Vienā malkā izdzēris pusi glāzes. Džeimss novilka mēteli. Kreisā roka bija tā piepampusi. ka to tik tikko varēja dabūt cauri piedurknei. Mazais pirkstiņš, joprojām atliecies atpakaļ, bija kļuvis gandrīz melns. Kad tas pieskārās drēbēm, sāpes likās nepanesamas. Bonds noņēma kak lasaiti un atpogāja augšējās krekla pogas. Iedzēris vēl vienu pamatīgu malku, viņš ķērās pie telefona.
Leiters atbildēja tūlīt pat.
- Paldies Dievam, - viņš atviegloti iesaucās. - Kādi ir postījumi?
- Salauzts pirksts, - atbildēja Bonds. - Un kā ar tevi?
- Steks. Un nokauts. Nekā nopietna. Sāka, protams, ar dažādu iespēju apspriešanu. Vispirms draudēja pieslēgt mani gaisa kompresoram garāžā. Sākt no ausim un turpināt uz leju. Kad Lielais virs nedeva nekādus norādījumus, puišiem kļuva garlaicīgi, un mēs ar Pļāpu - tas bija tas virs ar jocīgo stroķi - labu laiku runājām par džezu. Es mazliet pajokojos par Djūku Elingtonu un klarneti, un Pļāpa smējās kā kutināts. Pēkšņi mēs bijām kļuvuši draugi. Otrs virs - Flanels - sa- skāba, 1111 Pļāpa lāva viņam doties mājās, teikdams, ka pats mani pieskatīšot. Tad piezvanīja Lielais vīrs.
- Es to dzirdēju, - sacija Bonds. - Neizklausījās sevišķi patīkami.
- Pļāpu Folijs trakoti satraucās. Skraidīja pa istabu, runādamies pats ar sevi. Pēkšņi no visa spēka iekrāva man ar steku, un es izslēdzos. Kad atguvos, sapratu, ka atrodamies kaut kur "Bellevue" hospitāļa rajonā. Bija apmēram pusčetri.
Pļāpa no sirds atvainojās, sacīja, ka tas bijis vienīgais, ko viņš varējis darīt. Lūdzās, lai nenododu viņu. Teicās ziņot, ka atstājis mani pusdzīvu. Es, protams, apsolīju, ka par maniem ievainojumiem izplatīsies visbriesmīgākās runas. Vārdu sakot, mēs šķīrāmies kā vislabākie draugi. Iegriezos traumatoloģijas nodaļā, tur mani nedaudz sakopa, un es steidzos uz mājām. Biju ellišķīgi uztraucies par tevi, bet. pēc brīža sāka zvanīt telefons - policija un FIB. Misters Bigs esot sūdzējies, ka kāds traks anglis rīta agrumā iebrāzies "Kaulu dārzā", nošāvis trīs viņa vīrus - divus šoferus un viesmīli -, nozadzis, iedomājies tikai, vienu no mašīnām un aizbraucis, atstājot garderobē cepuri un mēteli. Lielais virs brēc pēc atmaksas. Protams, es mēģināju nomierināt gan policiju, gan FIB, taču viņi lādējās kā neprātīgi un paziņoja, ka mums nekavējoties jādodas prom. Šis rīts vēl ir mūsu rīcībā, taču jau dienas avīzēs, televīzijas un radio ziņās šie jaunumi būs katra vārda galā. Nemaz jau nerunājot par misteru Bigu, kurš sekos tev kā satracināts lapseņu pūznis! Lai nu kā, man padomā ir daža laba ideja. Un man jāsaka, pie velna, es tiešām priecājos dzirdēt tavu balsi!
Bonds sīki izstāstīja visu, kas bija noticis ar viņu. Leiters klusi iesvilpās.
- Puis, - viņš ar apbrīnu sacīja, - misters Bigs ir saņēmis pamatīgu triecienu, un tev ir neticami paveicies. Solitēras jaunkundze, liekas, šonakt izglāba tavu ādu. Kā tu domā, vai mēs varētu viņu izmantot?
- Droši vien varētu, ja vien izdotos tikt viņai klāt, - sacīja Bonds. - Bet, domājams, misters Bigs savu dārgumu stingri uzrauga.
- Par to padomāsim vēlāk, - atteica Leiters. - Tagad mums jāsāk kustēties. Beigsim runāt, es piezvanīšu tev pēc dažām minūtēm. Vispirms izsaukšu policijas ķirurgu - viņš būs pie tevis pēc minūtēm piecpadsmit. Tad aprunāšos ar pilnvaroto un noskaidrošu, ko īsti domā policija. Viņiem būs vajadzīgs kāds laika sprīdis, kamēr atradīs mašīnu. FIB pie- žmiegs avīžniekus un radio puišus, tā ka jaunākajās ziņās netiks minēts tavs vārds, nedz arī skanēs kādas runas par angli. Bet britu vēstniekam nāksies uz- slieties no gultas un atdot godu asociācijai "Par krāsaino iedzīvotāju vienādām tiesībām" un vēl ,Dievs vien zina, kam, - Leiters ķiķināja klausulē. - Sazinies ar savu šefu Londonā. Pie viņiem tagad ir apmēram pusvienpadsmit. Tev būs nepieciešama stipra aizmugure. Ar CIP problēmu nebūs, toties FIB no paša rīta ķersies pie jautājuma "vai-redzējāt-šeit-jaunu-cilvē- ku". Tev vajadzīgas citas drēbes, par to es parūpēšos. Paliec nomodā! Kapā izgulēsimies. Piezvanīšu vēlāk.