Kāda grupiņa nēģeru, atgriežoties mājas no nakts maiņas, iespējams, saklausa tālumā klusu sudraba sliežu dunoņu, un viens no viņiem, izvilcis pulksteni un pavēries tajā, paziņo: "Rau, ku, nāk Fantoms. Pulkstenis ir seši. Manējs rāda pareizi." "Tā gan," nosaka otrs, kad dārdoņa nāk tuvāk un apgaismotie vagoni aizjoņo viņiem garām Ziemelkarolīnas virzienā.
Ap septiņiem Bondu un Solitēru pamodināja skaļie dzelzceļa pārbrauktuvju signāli, milzīgajam vilcienam šķērsojot Rei- lejas priekšpilsētas laukus. Bonds, izvilcis no durvju apakšas ķīļus, iededza gaismu un pasauca pavadoni. Viņš pasūtīja sausos martini, bet, ieraudzījis kopā ar glāzēm un ledu atnestās mazītiņās pudelītes, nekavējoties palūdza vēl četras.
Pēc tam viņi izpētīja ēdienkarti. Zivs tajā bija raksturota kā "gatavota no žāvētas, maigas filejas bez asakām", bet cālis esot "gards, cepts eļļā, ar kraukšķīgu ādiņu" un tiekot "pasniegts sadalīts".
- Acu aizmālēšana, - noteica Bonds. Beigu beigās viņi izvēlējās olu kulteni ar šķiņķi, cīsiņus, salātus un nedaudz vie- lejā Ccimemberl siera, kas bija viens no negaidītākajiem pārsteigumiem amerikāņu ēdienkartē.
Pulksten deviņos ieradās Boldvins, lai paņemtu traukus. Viņš apvaicājās, vai pasažieri vēl ko nevēlas.
Bonds apdomājās.
- Cikos mēs iebrauksim Džeksonvi- lā? - viņš vaicāja.
- Ap pieciem rītā, ser.
- Vai tur uz perona ir pazemes pāreja?
- Jja, ser. Šitais vagons apstāsies taisni blakām.
Vai tu varēsi labi ātri atvērt durvis un nolaist kāpnītes?
Nēģeris smaidīja.
- Jja, ser. Mans par to labi parūpēsies.
Bonds iespieda viņam saujā desmit dolāru banknoti.
Gadījumam, ja es tevi Sanktpēter- burgā nesatikšu, - viņš sacīja.
- Paldies par laipnību, ser. Ar labu nakti, ser. Ar labu nakti, mem.
Viņš izgāja un aizvēra durvis.
Bonds piecēlās un pabāza zem tām ķīļus.
- Skaidrs, - noteica Solitēra. - Tad tādas tās lietas.
- Jā, baidos, ka tā, - atbildēja Bonds un pastāstīja par Boldvina brīdinājumu.
- Mani tas nepārsteidz, - sacīja meitene, kad 007 bija apklusis. - Viņi droši vien redzēja jūs ieejam stacijā. Misteram Bigam ir vesela spiegu komanda, kuru sauc "acis". Kad viņi ķeras pie darba, ir gandrīz neiespējami palikt nepamanītam. Interesanti, kuru misters Bigs ir iesūtījis vilcienā. Droši vien tas ir nēģeris - vai nu guļamvagona pavadonis, vai arī kāds no restorānvagona. Lielais virs spēj panākt, ka cilvēki dara visu, ko vien viņš vēlas.
- Tā izskatās, - noteica Bonds. - Bet kāpēc? Kāda vara viņam ir pār tiem?
Solitēra palūkojās ārā pa logu - tumšajā tuneli, pa kuru dārdēdams traucās apgaismotais vilciens. Tad viņa pagriezās un pāri galdam ieskatījās vēsajās, platajās, pelēkzilajās angļa acis, prātodama, kā lai pastāsta par garu klātbūtni tam. kurš audzis siltās mājās un gaišās ielās, neraizēdamies par drēbēm un apaviem? Kā lai to izskaidro kādam, kurš nav dzīvojis noslēpumainajos tropos, atrazdamies to dusmu, zaglīguma un indes varā; kas nav piedzīvojis bungu mistēriju, redzējis maģijas spēku un līdz nāvei baidījies, ka tas iedarbosies? Ko gan viņš varēja zināt par katalepsiju, domu pārraidīšanu un zivju, putnu, nēģeru sesto prātu; baltas čaļa spalvas nāvējošo nozīmi. sakrustotiem žagariem ceļa vidu, mazu ādas somiņu ar kauliem un zālītēm? Vai par slimības uzsūtīšanu no attāluma, ēnas atņemšanu, vai par nāvi no pietūkšanas un par nāvi izžūstot?
Meiteni pārņēma drebuļi, un ļauno atmiņu rēgi sapulcējās ap viņu. Solitēra atcerējās ari kādu reizi Houmforā, uz kurieni aukle bija viņu aizvedusi. "Jumsim nekas ļauns nenotiksies, missij. Šitais ir visspēcīgais labais amulets. Tas jūsus sargās visu atlikušo dzivi." Tad briesmīgais vecis un pretīgais dzēriens, ko viņš lika tai dzert. Solitēra atcerējās, kā aukle viņai turēja vaļā muti, līdz pēdējā pilīte bija izdzerta. Pēc tam veselu nedēļu viņa naktīs modās ar kliedzienu. Aukle uztraucās, un tad pēkšņi viņa atkal varēja mierīgi gulēt, līdz dažas nedēļas vēlāk, pārbīdot spilvenu, sataustīja kaut ko cietu un izvilka no spilvendrānas netīru, mazu paciņu ar mēsliem. Solitēra to izmeta pa logu, bet no rīta vairs nevarēja atrast. Naktīs meitene turpināja gulēl bez pamošanās - viņa saprata, ka aukle ir atradusi sainīti un noslēpusi zem grl das deļiem.
Pēc daudziem gadiem viņa uzzināja par Vudu dzērienu, kas tiek gatavots no ru ma, šaujampulvera, kapa smiltīm un cii vēka asinīm. Atceroties tā garšu, jaunā sieviete gandrīz sāka rīstīties.
Ko gan pretī sēdošais vīrietis varēja zināt par visām šīm lietām vai viņas ticību tām?
Pacēlusi acis, Solitēra sastapās ar Bonda zobgalīgo skatienu.
- Jūs domājat, ka es nespēšu saprast, - viņš sacīja. - Un jums ir pilnīga taisnība. Taču es zinu, ko spēj paveikt bailes. Esmu izlasījis daudz grāmatu par Vudu un ticu, ka tas darbojas. Nedomāju, ka tas ietekmētu mani, jo es pārstāju baidīties no tumsas jau bērnībā, turklāt neesmu piemērots suģestijai un hipnozei. Taču es šo to zinu un nedomāju smieties. Zinātnieki un ārsti par to nesmejas.
Solitēra pasmaidīja.
- Labi, - viņa sacīja. - Tad viss, kas man jāpastāsta, ir (as, ka melnādainie baidās no mistera Biga, jo uzskata viņu par barona Samedi zombiju. Zombiji jau tāpat ir diezgan ļauni. Tie ir atdzīvināti līķi un pakļaujas personai, kas tos kontrolē. Barons Samedi ir briesmīgākais gars visā Vudu kultā. Viņš ir tumsas un nāves gars. Jau doma vien, ka baronu vada viņa paša zombijs, iedveš šausmas. Jūs zināt, kā izskatās misters Bigs. Viņš ir milzīgs, ar pelēku seju, turklāt apveltīts ar neticamu fizisku spēku. Nēģeriem nav grūti noticēt, ka viņš ir zombijs, pie tam tā ļaunākais iemiesojums. Nākamais solis ir pavisam vienkāršs. Misters Bigs veicina šo ticību, vienmēr pie rokas turēdams barona elkutēlu, ko redzējāt uz viņa galda.