Durvis, kas veda uz gaiteni, bija slēgtas. Telpa izskatījās tieši tāpat kā II kupeja. Bonds rūpīgi novērtēja nedrošākos punktus. Griestos vīdēja gaisa kondicionēšanas lūka, un Bonds, apsvērdams jebkuru iespēju, iedomājas, ka sistēmā varētu ielaist gāzi. Tas gan nogalinātu ari pārējos vagona pasažierus. Atlika vēl notekcaurules tualetē. Protams, bija iespējams, ka ari šajās caurulēs tiktu ielaista kāda dzīvībai bīstama viela, taču tad tas būtu jādara no vilciena apakšas, bet, braucot šādā ātrumā, ar tādu darbu varētu tikt galā varbūt vienīgi profesionāls akrobāts.
Bonds paraustīja plecus. Ja kāds nāks, tad vienīgi pa durvīm. Viņam tikai jāpaliek nomodā.
Solitēra sauca. Telpā vēdīja "Vent Vērt" aromāts. Atspiedusies uz elkoņa, meitene 110 savas guļvietas skatījās lejup uz Bondu.
Ap pleciem viņa bija apņēmusi palagu. Bonds iztēlojās zem tā Solitēras kailo au- gurnu. Viņas melnie mati krita tumšās cirtās. Vienīgā naktslampiņa atradās aiz meitenes galvas, un viņas seja slēpās ēnā. Džeimss pakāpās uz mazajām alumīnija kāpnītēm un pieliecās viņai klāt. Solitēra pastiepās pretī, un palags noslīdēja no pleciem.
- Nolādēts, - sacīja Bonds. - Tu…
Viņa uzlika roku Bondam uz lūpām.
- Allumeuse*, manuprāt, būtu gana piemērots vārds, - viņa sacīja. - Man sa- gāda patiesu prieku ķircināt vienu otru spēcīgu un nerunīgu vīru. Tu kvēlo dusmu liesmās. Šī ir vienīgā spēle, kuru esmu ar tevi spēlējusi un ilgi es to nespēšu turpināt. Cik dienu paies, kamēr tava roka atkal būs vesela?
Bonds viegli iekoda plaukstā, kas aizklāja viņa muti. Meitene klusi iekliedzās.
- Tas nebūs ilgi, - teica Džeimss. - Un kādu dienu, kad atkal spēlēsi savu mazo spēlīti, tu pēkšņi attapsies, ka pati esi sapinusies kā taurenis zirnekļa tiklā.
Meitene apvija Bondam rokas, un viņi ilgi un kaislīgi skūpstījās.
Beidzot Solitēra atkrita spilvenos.
- Nāc pie manis, - viņa izdvesa. - Es vairs negribu neko spēlēt.
Bonds nokāpa lejā un aizvilka aizkarus.
- Tagad mēģini mazliet pagulēt, - viņš sacīja. - Rit būs gara diena.
Solitēra kaut ko nomurmināja, Bonds dzirdēja, kā viņa pagriežas uz otriem sāniem un izslēdz gaismu.
Džeimss pārbaudīja ķīļus zem durvīm. Tad novilka žaketi, noņēma kaklasaiti un atlaidās apakšējā guļvietā. Izslēdzis savu naktslampiņu, viņš gulēja, domādams par Solitēru un klausīdamies riteņu vienmērīgajā klaudzoņā zem galvas, savas kupejasbiedres ritmiskajā elpā, vieglajā vagona čīkstēšanā un klusinātajā gaiteņa čaboņā - visās tajās skaņās, kas naktis tik ātri iemidzina vilcienu pasažierus.
Pulkstenis rādīja vienpadsmit, un vilciens atradās garajā ceļa posmā starp Kolumbiju un Savannu, Džordžijas štatā. Līdz Džeksonvilai bija jābrauc vēl apmēram sešas stundas - vēl sešas stundas tumsas, kuras aizsegā Lielā vīra cilvēkam ir jāsāk rīkoties, kamēr netraucēti var izmantot gaiteni.
Milzīgais vilciens locījās tālāk - cauri Džordžijas tukšajiem līdzenumiem un skopulīgajiem ciematiem, ar vienīgo ciklopa aci vērdamies melnajā naktī un ar baisu signālu vēstīdams plašajai savannai par savu tuvošanos.
Bonds atkal iededza gaismu un kādu brīdi lasīja, taču nespēja koncentrēties un drīz vien padevies izslēdza lampu. Domas atgriezās pie Solitēras un nākotnes, pie tā, kas viņus sagaida Džeksonvi- la un Sanktpēterburgā, pie drīzās tikšanās ar Leiteru.
Daudz vēlāk, ap pulksten vieniem nakti, Bonds beidzot iekrita trauslā snaudā, bet tūlīt pat kluss, metālisks troksnis lika uztrūkties un satvert ieroci.
Kāds stāvēja pie kupejas durvīm un piesardzīgi mēģināja pagriezt atslēgu.
Bonds nekavējoties uzlēca kājās. Viņš uzmanīgi, lai neradītu ne mazāko troksni, atbrīvoja no ķīla durvis uz blakus kupeju, atbīdīja bultu un, izslīdējis cauri tukšajai telpai, sāka klusi vērt vaļā durvis, kas veda uz gaiteni.
Atkrizdams vietā, spalgi noklakšķēja aizbīdnis. Bonds izmetās gaitenī, taču ieraudzīja vienīgi kādu stāvu pazibam jau pašā vagona galā.
Ja viena roka nebūtu ievainota, viņš varētu nošaut bēgošo vīru, (aču, veroi vaļa durvis, bija nācies aizbāzt ieroci aiz bikšu joslas. Bonds zināja, ka nav jēgas dzīties pakal. Bija pārāk daudz tukšu kupeju, kurās vīrietis varēja ieslīdēt un klusi aizslēgt dunas. Bonds zināja ari to. ka viņa vienīgā iespēja būtu pārsteiguma mirklis, ātrs šāviens vai pretinieka padošanās.
Džeimss pagājās dažus soļus atpakaļ līdz II kupejai un pamanīja zem durvīm pabāztu papīra gabalu.
Viņš iegāja kupejā, aizslēdza aiz sevis durvis un iededza naktslampiņu. Solitēra gulēja. Papīra gabals, viena vienīga lok sne, gulēja uz paklāja pie durvīm. Bonds to pacēla un apsēdās uz gultas malas.
Tā bija lēta papīra lapa, ko klāja nelīdzeni, ķeburaini burti. Džeimss piesardzīgi paņēma papīru, necerot, ka uz tā būs palikuši pirkstu nospiedumi. Šie cilvēki tādus neatstāj.
"Ak, burve, negale mani. Atstāj dzīvu. Viņš ir tas liķis.
Dievišķais bungotājs ziņo, ka, Ausmas stundā piecelies, Skandinās savas viņš bungas TEV no rīta
Varen agri, varen agri. varen agri.
varen agri. Ak. burve, kas slaktē cilvēku bērnus, kad tie vēl nav nobrieduši. Ak. bui~ve, kas slaktē cilvēku bērnus, kad tie vēl nav nobrieduši, Dievišķais bundzinieks ziņo. ka. Ausmas stunda piecēlies. Skandinās savas viņš bungas TEV no rīta
Varen agri, varen agri, varen agri.
varen agri. Mēs uzrunājām TEVI. un TU sapratīsi."
Aģents apgūlās un iegrima domās, tad, salocījis papīru, iebāza to kabatas portfelī.
Viņš gulēja uz muguras un, vērdamies tukšumā, gaidīja rītausmu.
XII nodala
PURVAINAIS LĪDZENUMS