Pie Evergleidas Bonds samaksāja taksometra vadītajam. Glītas, balti dzeltenas koka kotedžas no trim pusēm ietvēra Bahama skvēra zālāju, kas stiepās līdz baltajām pludmales smiltīm. No turienes bija pārredzams viss Meksikas jūras lī cis, mierīgs kā spogulis un tveices nokausēts līdz pat horizontam, kur savienojās ar dzidrajām debesīm.
Pēc Londonas, Ņujorkas un Džeksonvi- las tā bija dzirkstoša pārmaiņa.
Bonds kopā ar Solitēru iegāja pa durvīm, pie kurām bija piestiprināta plāk- silīte ar uzrakstu "Birojs". Viņš nospieda zvanu ar uzrakstu "Menedžere: misis Sti- vesanta", un parādījās savītušai garnelei līdzīga sieviete ar zili tonētiem matiem. Viņas sakniebtās lūpas izmocīja smaidu.
- Jā?
- Leitera kungs?
- Ak. jā, jūs esat Braisa kungs. Pirmā kotedža, taisni lejā pludmalē. Leitera kungs jūs gaida jau kopš lenča. Un…? - Viņa ar pensneju norādīja uz Solitēru.
- Braisa kundze, - noteica Bonds.
- Ak, jā, - neticīgi novilka misis Stīve- santa. - Labi, aizpildiet reģistrācijas lapu. Esmu pārliecināta, ka jūs ar Braisa kundzi pēc garā ceļa vēlēsieties atsvaidzināt ies… Tikai pilnu adresi, lūdzu. Paldies.
Viņa pavadīja ceļiniekus pa cementētu celiņu uz pēdējo kotedžu kreisajā pusē. Sieviete pieklauvēja, un parādījās Leiters. Bonds gaidīja draudzīgu smaidu, taču Leiters, viņu ieraudzījis, izskatījās vienīgi pārsteigts. Viņa mute bez skaņas pavērās. Salmu krāsas mati, kas pie saknēm bija melni, atgādināja siena kaudzi.
Liekas, tu neesi ticies ar manu sievu, - teica Bonds.
- Nē, nē, tas ir, jā. Sveiks.
Leiters nespēja aptvert notiekošo. Aizmirsis Solitēru, viņš gandrīz raušus ierāva Bondu pa durvīm. Pēdējā mirkli atcerējies par meiteni, satvēra to aiz rokas un, ievilcis mazajā priekšnamiņā, ar kāju aizcirta durvis, tā ka misis Stīvesantas "Ceru, ka pie mums labi pavadīsiet…" aprāvās pie vārda "laiku". Leiters vēl joprojām nespēja attapties. Viņš stāvēja un skatījās te uz vienu, te otru.
Bonds nometa ceļasomu uz grīdas, atvēra durvis un, ielaidis Solitēru dzīvojamajā istabā, sekoja viņai nelielajā telpā ar logu uz jtiras pusi. Istabā atradās vairāki viegli bambusa krēsli, kuru polsterētie sēdekļi bija pārvilkti ar spilgtu, sarkanām un zaļām hibiskrozēm rotātu kokvilnas mēbeļdrānu. Grīdu sedza no palmu lapām pīts paklājs. Pie sienām, kas vizēja piles olu zilumā, karājās krāšņu tropu ziedu attēli bambusa rāmīšos. Telpas vidū bija novietots liels un apaļš - kā iedzimto bungas - bambusa galds ar stikla virsmu, uz kura stāvēja vāze ar puķēm
un balts telefons. Plati logi vērās uz jūru, un pa labi no tiem uz pludmali veda durvis. Baltas plastikāta žalūzijas bija līdz pusei aizvilktas, lai neielaistu telpā spilg- j to gaismu, ko atstaroja smiltis.
Bonds un Solitēra apsēdās. Džeimss aizsmēķēja un uzmeta uz galda cigarešu paciņu un šķiltavas.
Pēkšņi iezvanījās telefons. Leiters, bei- | dzot attapies no sastinguma, pacēla klausuli.
- Klausos, - viņš atsaucās. - Savieno- j jiet ar leitnantu. Tas esat jūs, leitnant? Viņš ir šeit. Tikko ieradās. Nē, viss vienā gabalā. - Fēlikss mirkli klausījās, tad pagriezās pret Bondu. - Kad tu izkāpi no "Fantoma"? - viņš jautāja. Bonds atbildēja. - Džeksonvilā, - Leiters teica klausulē. - Mjā. Es pateikšu. Protams. Noskaidrošu detaļas un piezvanīšu jums. Vai varēsiet atsaukt Slepkavību izmeklēšanas dienestu? Es, protams, to augstu novērtēju. Un Ņujorku. Tas būtu liels pakalpojums, leitnant. Orlando 9000. Labi. Un vēlreiz paldies. Sveiki. - Nolicis klausuli. Leiters noslaucīja no pieres sviedrus un apsēdās pretī Bondam.
Tad viņš paskatījās uz Solitēru un atvainodamies pasmaidīja.
- Jūs laikam esat Solitēra, - Leiters sacīja. - Atvainojiet par nepieklājīgo sagaidīšanu. Šī bija viena traka dieniņa. Jau otro reizi divdesmit četru stundu laikā es vairs necerēju ieraudzīt šo puisi. - Viņš atkal pagriezās pret Bondu. - Esi gatavs turpināt?
- Jā, - atbildēja Bonds. - Solitēra tagad ir mūsu pusē.
- Lieliski, - teica Leiters. - Nu, jūs jau noteikti nebūsiet ne lasījuši avīzes, ne klausījušies radio, tādēļ vispirms sniegšu pēdējo ziņu kopsavilkumu. "Fantomu" apturēja drīz vien aiz Džeksonvilas - starp Valdo un Okalu. Jūsu kupeja tika apšaudīta ar automātu un nomētāta ar rokasgranātām. Tā lika pilnīgi sašķaidīta, ja atļausiet piebilst. Nogalināts vagona pavadonis, kas tobrīd atradās gaitenī. Citu cietušo nav, bet tracis turpinās. Kas to izdarīja? Kas ir Braisa kungs un kas tā par Braisa kundzi? Kur viņi ir? Protams, mēs bijām pārliecināti, ka tu esi notverts. Sāka rīkoties Orlando policija. Viņi izsekoja tavai biļetei līdz Ņujorkai. Uzzinājuši, ka pasūtījumu izdarījis FIB, metās virsū man. Vesels vagons mēslu. Un pēkšņi lu ierodies ar skaistu meiteni pie rokas, izskatīdamies tikpat laimīgs, cik mierīgs.
Leiters izplūda skaļos smieklos.
- Puis! Ja tu zinātu, ko man nupat nācās dzirdēt pa telefonu! Varētu padomāt, ka es uzspridzināju to sasodīto vilcienu.
Viņš pasniedzās pēc vienas no Bonda cigaretēm un aizsmēķēja.
- Nu. labi, - viņš sacīja. - Tas ir īss konspekts. Tagad uzklausīsim tavu stāstu. Uz priekšu!
Bonds visos sīkumos izstāstīja, kas bija noticis kopš sarunas ar Leiteru "Santredžisas" viesnīcā. Ticis lidz naktij vilciena, 007 izņēma no piezīmju grāmatiņas papīra lapu un pārslidināja to pār galdu.
Leiters iesvilpās.
- Vudu, - viņš sacīja. - Domājams, ka to vajadzēja atrast uz līķa. Rituāla slepkavība, kuru izdarījuši tā puisieša draugi, kuru tu piekāvi Hārlemā. Lūk, kā tam bija jāizskatās. Un Lielajam vīram ar to nav pilnīgi nekāda sakara. Tie mērgļi visu ir labi izdomājuši. Taču mēs atradīsim viņu cilvēku, kas bija iesūtīts vilciena. Iespējams, ka tas bija viens 110 restorānā vagona apkalpotājiem. Viņam bija jānorāda tava kupeja. Pabeidz stāstu un es pateikšu, kā viņš to izdarīja.