- Tam es neticu, - viņš sacīja. - Laidara kaujā Sniedziņš cīnījās drosmīgi. Es pats viņu redzēju. Vai tad tūliņ pēc tam mēs nepiešķīrām viņam "Pirmās Pakāpes Dzīvnieku Varoni"?
- Tā bija mūsu kļūda, biedri. Jo tagad mēs zinām - tas viss rakstīts slepenajos dokumentos, kurus mēs atradām, - ka patiesībā viņš centās ievilināt mūs bojāejā.
- Bet viņš taču bija ievainots, - Bokseris iebilda. - Mēs visi redzējām, kā asiņo viņa brūces.
- Tas ietilpa norunā! - atbrēca Kviecējs. - Džonsa šāviens tikai ieskrambāja viņam ādu. Es varētu jums parādīt ar viņa paša roku rakstīto, ja vien jūs mācētu izlasīt. Sazvērestībā bija nolemts, ka kritiskajā brīdī Sniedziņš dos zīmi bēgt, lai atstātu kaujaslauku ienaidniekam. Un tas gandrīz izdevās - es pat teiktu, biedri, ka būtu izdevies, ja nebijis mūsu varonīgā Vadoņa, Biedra Napoleona. Vai tad jūs neatceraties, ka tieši tai brīdī, kad Džonss un viņa vīri jau bija pagalmā, Sniedziņš pēkšņi apsviedās un laidās bēgt un daudzi dzīvnieki sekoja viņam? Un vai jūs neatceraties arī to, ka tieši tai brīdī, kad izplatījās panika un viss likās zaudēts, Biedrs Napoleons metās uz priekšu ar saucienu "Nāvi Cilvēcei!" un ielaida zobus Džonsam kājā? To taču jūs atceraties, biedri? - Kviecējs sauca, lēkādams šurpu turpu.
Kad nu Kviecējs šo ainu aprakstīja tik uzskatāmi, dzīvniekiem šķita, ka viņi atceras gan. Viņi vismaz atcerējās, ka cīņas kritiskajā brīdī Sniedziņš bija apgriezies un bēdzis. Tomēr Bokseris vēl aizvien mazliet uztraucās.
- Es neticu, ka Sniedziņš jau sākumā bijis nodevējs, - viņš pēdīgi ierunājās. Tas, ko viņš darījis pēc tam, - ir kas cits. Taču es ticu, ka Laidara kaujā viņš bija krietns biedrs.
- Mūsu Vadonis, Biedrs Napoleons, - Kviecējs ļoti lēnām un stingri noteica, - ir kategoriski - kategoriski, biedri, - paziņojis, ka Sniedziņš ir bijis Džonsa aģents jau no paša sākuma - jā, un vēl ilgi pirms tam, kad kāds vispār bija iedomājies par Sacelšanos.
- Ā, nu tas ir kas cits! - Bokseris sacīja. - Ja tā saka Biedrs Napoleons, tad tai jābūt taisnībai.
- Lūk, tas ir pareizais noskaņojums, biedri! - iesaucās Kviecējs, taču bija manāms, ka ar mazajām, mirkšķīgajām ačelēm viņš uzmeta Bokserim gaužām draudīgu skatienu. Viņš pagriezās promiešanai, tad apstājās un iespaidīgi piebilda: - Es brīdinu ikvienu šīs fermas dzīvnieku - turiet acis vaļā! Jo mums ir pamats domāt, ka šobrīd mūsu vidū slapstās viens otrs no Sniedziņa slepenajiem aģentiem!
Četras dienas vēlāk, pievakarē, Napoleons pavēlēja, lai dzīvnieki sapulcējas pagalmā. Kad visi bija sanākuši, saimniekmājas durvīs parādījās Napoleons pats, izgreznojies ar abām savām godazīmēm (jo nesen viņš sev bija piešķīris "Pirmās Pakāpes Dzīvnieku Varoni" un "Otrās Pakāpes Dzīvnieku Varoni"), bet ap viņu lēkāja deviņi milzīgi suņi, rūkdami tā, ka visiem dzīvniekiem šermuļi skrēja pār kauliem. Tie klusēdami notupās savās vietās, it kā jau iepriekš nojaustu, ka tūliņ notiks kaut kas briesmīgs.
Napoleons stāvēja, bargi vērodams savus klausītājus, tad viņš izgrūda spalgu kviecienu. Suņi acumirklī drāzās uz priekšu, sagrāba aiz ausīm četras cūkas, kuras iekviukstējās sāpēs un bailēs, un aizvilka tās pie Napoleona kājām. Cūku ausis asiņoja, suņi bija sagaršojuši asinis, un brīdi šķita, ka tie kļuvuši gluži traki. Par izbrīnu visiem, trīs suņi metās virsū Bokserim. Redzēdams tos tuvojamies, Bokseris izstiepa milzīgo priekškāju, uztvēra vienu suni lēcienā un piespieda pie zemes. Tas iekaucās pēc žēlastības, bet divi pārējie aizbēga, iespieduši astes kājstarpē. Bokseris paskatījās uz Napoleonu, lai uzzinātu, vai suni nogalināt vai arī laist vaļā. Napoleons pārvērtās izskatā un asi pavēlēja Bokserim laist suni vaļā; Bokseris pacēla pakavu, un suns, sadauzīts un kaucošs, manījās prom.
Kņada drīz aprima. Četras cūkas trīcēdamas gaidīja, izskatīdamās bezgala vainīgas. Napoleons uzaicināja viņas atzīties noziegumos. Šīs bija tās pašas četras cūkas, kas iebilda, kad Napoleons atcēla svētdienu Sapulces. Bez kādas skubināšanas viņas atzinās, ka esot uzturējušas slepenus sakarus ar Sniedziņu jau kopš tā padzīšanas, līdzdarbojušās vējdzirnavu nopostīšanā un vienojušās ar Sniedziņu nodot Dzīvnieku fermu mistera Frederika rokās. Vēl viņas piemetināja, - Sniedziņš esot konfidenciāli atzinis, ka visus aizritējušos gadus bijis Džonsa slepenais aģents. Kad atzīšanās bija galā, suņi tūliņ pat pārkoda visām četrām cūkām rīkles un Napoleons briesmīgā balsī noprasīja, vai jāatzīstas neesot vēl kādam dzīvniekam.
Tagad priekšā iznāca trīs vistas, bijušās barvedes dumpja mēģinājumā, kas izcēlās olu dēļ, un liecināja, ka Sniedziņš tām parādījies sapnī un kūdījis neklausīt Napoleona pavēlēm. Arī vistas tika nobeigtas. Tad priekšā iznāca kāda zoss un atzinās, ka pēdējās ražas novākšanas laikā paslēpusi sešas labības vārpas un naktī tās apēdusi. Pēc tam kāda aita atzinās, ka iečurājusi dzirdinātavas dīķī - uz to viņu, pēc pašas vārdiem, pamudinājis Sniedziņš - un divas citas aitas atzinās, ka noslepkavojušas vecu aunu, sevišķi uzticīgu Napoleona sekotāju, trenkādamas to ap ugunskuru, kad tas mocījies ar kāsu. Visi šie dzīvnieki tika nobeigti uz vietas. Un tā atzīšanos un eksekūciju izrāde turpinājās, līdz pie Napoleona kājām gulēja līķu kaudze un gaiss bija biezs no asiņu smakas, - tas nebija pieredzēts kopš Džonsa padzīšanas.
Kad viss bija galā, atlikušie dzīvnieki, izņemot cūkas un suņus, visi kā viens lavījās prom. Viņi bija satriekti un nelaimīgi. Viņi nezināja, kas ir briesmīgāk - to dzīvnieku nodevība, kuri bija biedrojušies ar Sniedziņu, vai nežēlīgā atmaksa, kam paši nupat bijuši liecinieki. Vecajos laikos bieži bija piedzīvotas tikpat šaušalīgas asinsizliešanas ainas, tomēr visiem šķita, ka tagad ir daudz ļaunāk, jo tas notiek pašu starpā. Kopš Džonss bija atstājis fermu, līdz pat šai dienai neviens dzīvnieks netika nogalinājis otru dzīvnieku. Nebija nogalināta pat ne žurka. Dzīvnieki aizgāja līdz pauguriņam, kur atradās pusuzceltās vējdzirnavas, un vienprātīgi nogūlās zemē, saspiedušies kopā, it kā gribēdami sasildīties, - Dābolīte, Mjūriela, Bendžamins, govis, aitas un vesels bars zosu un vistu - visi kā viens, trūka tikai kaķa, kurš bija negaidot nozudis tieši pirms tam, kad Napoleons pavēlēja dzīvniekiem pulcēties. Kādu brīdi nerunāja neviens. Kājās stāvot palika tikai Bokseris. Viņš nemierīgi mīņājās, ar melno, garo asti kuldams sev sānus un lāgiem klusu un izbrīnīti iezviegdamies. Pēdīgi viņš ieteicās:
- Es to nesaprotu. Nekad nebūtu ticējis, ka mūsu fermā var notikt kaut kas tāds. Pie tā droši vien esam vainojami mēs paši. Pēc manas saprašanas, atrisinājums ir - strādāt centīgāk. Turpmāk es rītos celšos veselu stundu agrāk.
Viņš aizrikšoja, ka dimdēja vien, un nogriezās uz raktuvju pusi. Nonācis tur, viņš vienu pēc otra savāca divus vezumus akmeņu, aizvilka tos līdz vējdzirnavām un tikai tad devās pie miera.
Dzīvnieki klusēdami saspiedās ap Dābolīti. No paugura, kurā viņi gulēja, pavērās plašs skats uz apkārtni. Redzeslokā ietilpa lielākā daļa Dzīvnieku fermas - plašās ganības, kuras stiepās līdz pat lielceļam, siena pļava, birzs, dzirdinātavas dīķis, apartie lauki, kur biezi zēla jaunie kvieši, un fermas ēku sarkanie jumti, kur no skursteņiem vijās dūmi. Bija dzidrs pavasara vakars. Zāli un plaukstošos dzīvžogus zeltīja slīpie saules stari. Ferma - un viņi ar zināmu izbrīnu atcerējās, ka tā pieder viņiem, ka ik pēda ir viņu pašu īpašums, - nekad vēl nebija likusies dzīvniekiem tik pievilcīga. Kad Dābolīte palūkojās lejup no pakalna, acis viņai pieriesās asarām. Ja viņa spētu izsacīt savas domas vārdos, tad teiktu, ka ne jau šāds bijis viņu mērķis toreiz, pirms gadiem, kad viņi ķērās pie darba, lai gāztu cilvēku virskundzību. Šīs drausmu un slepkavību ainas vis nebija tas, uz ko viņi bija cerējuši tonakt, kad vecais Majors pirmo reizi mudināja viņus sacelties. Ja viņa pati toreiz būtu iztēlojusies nākotni, tad garā skatītu dzīvnieku sabiedrību, kas brīva no bada un pātagas, kur visi ir vienlīdzīgi, katrs strādā atbilstoši savām spējām, stiprais aizsargā vājo, kā viņa ar savu priekškāju bija aizsargājusi apmaldījušos pīlēnus tonakt, kad Majors turēja runu. Taču patlaban - viņa nezināja, kāpēc, - klāt bija laiki, kad neviens neuzdrošinājās izteikt savas domas, kad visapkārt klīda nikni, rūcoši suņi, kad nācās noskatīties, kā tavus biedrus saplosa gabalos pēc tam, kad tie atzinušies briesmīgos noziegumos. Viņai ne prātā nenāca doma par sacelšanos vai nepaklausību. Viņa zināja - lai nu kā, tagad dzīvniekiem klājās daudz labāk nekā Džonsa laikā un svarīgāk par visu ir novērst cilvēku atgriešanās iespēju. Lai notiktu kas notikdams, viņa paliks uzticīga, strādās centīgi, izpildīs dotos rīkojumus un atzīs Napoleonu par Vadoni. Un tomēr - sasniegtais nebija tas, uz ko viņa un visi pārējie dzīvnieki bija cerējuši un kā labā pūlējušies. Ne jau tādēļ viņi bija cēluši vējdzirnavas un stājušies pretī Džonsa bisēm. Tā nu Dābolīte domāja, kaut arī viņai trūka vārdu, kuros ietērpt šīs domas.