Napoleons nekavējoties sapulcināja dzīvniekus un šaušalīgā balsī pasludināja Frederikam nāvesspriedumu. Kad Frederiku noķeršot, viņš teica, tad izvārīšot dzīvu. Reizē viņš brīdināja dzīvniekus, ka pēc šīs nodevīgās rīcības esot jāgaida visļaunākais. Frederiks ar saviem vīriem kuru katru brīdi varot sākt ilgi gatavoto uzbrukumu. Uz visiem ceļiem, kuri veda uz fermu, tika nolikti sargi. Turklāt četrus baložus aizsūtīja uz Foksvudu ar samierināšanās vēsti - tika cerēts, ka tā varētu atjaunot labas attiecības ar Pilkingtonu.
Uzbrukums sākās nākamajā rītā. Dzīvnieki ēda brokastis, kad atbrāzās sargi ar ziņu, ka Frederiks un tā pavadoņi jau ienākuši pa piecbaļķu vārtiem. Dzīvnieki gana drošsirdīgi metās tiem pretim, taču šoreiz viņus negaidīja tik viegla uzvara kā Laidara kaujā. Piecpadsmit vīri, bruņojušies ar sešām bisēm, atklāja uguni, tiklīdz nonāca piecdesmit jardu attālumā. Dzīvnieki nejaudāja izturēt baismīgos šāvienu sprakstus un skrošu dzēlienus un, par spīti Napoleona un Boksera pūlēm atkal sapulcēt visus vienkop, drīz bija spiesti atkāpties. Vairāki jau bija ievainoti. Viņi meklēja patvērumu fermas ēkās un piesardzīgi glūnēja pa spraugām un zaru caurumiem. Visas lielās ganības līdz ar vējdzirnavām bija ienaidnieka rokās. Tobrīd šķita, ka neziņā ir pat Napoleons. Viņš soļoja šurpu turpu, neteikdams ne vārda, astes gredzenam saspriegti raustoties. Ilgu pilni skatieni vērsās uz Foksvudas pusi. Ja viņiem palīdzētu Pilkingtons ar saviem vīriem, tad vēl varētu uzvarēt. Taču tai brīdī atgriezās iepriekšējā dienā izsūtītie četri baloži un viens no tiem atnesa no Pilkingtona papīra strēmelīti. Uz tās ar zīmuli bija rakstīts: "Tā jums vajag."
Pa to laiku Frederiks un viņa vīri bija apstājušies pie vējdzirnavām. Dzīvnieki tos vēroja, un spēkā pieņēmās izbaiļu pilna murdoņa. Diviem vīriem rokās bija parādījies lauznis un smags veseris. Viņi grasījās nopostīt vējdzirnavas.
- Tas nav iespējams! - iekliedzās Napoleons. - Mēs taču esam uzbūvējuši biezum biezas sienas. Tās viņi nevarētu sagraut pat nedēļas laikā. Drosmi, biedri!
Taču Bendžamins cieši vēroja vīru darbošanos. Tie abi ar veseri un lauzni cirta caurumu pie paša vējdzirnavu pamata. Lēni, gandrīz vai uzjautrināts, Bendžamins noklanīja savu garo purnu.
- Tā jau es domāju, - viņš teica. - Vai tad jūs neredzat, ko viņi dara? Pēc mirkļa viņi tai caurumā ieliks spridzināmo pulveri.
Dzīvnieki šausmās gaidīja, neuzdrīkstēdamies atstāt patvērumu. Pēc dažām minūtēm viņi redzēja, ka vīri aizskrien uz visām pusēm. Tad atskanēja apdullinošs dārds. Baloži uzspurdza gaisā, un visi dzīvnieki, izņemot Napoleonu, nokrita uz vēdera un paslēpa sejas.
Kad viņi atkal piecēlās, vējdzirnavu vietā gaisā karājās milzīgs melnu dūmu mākulis. Viegls vējš to lēnām izkliedēja. Vējdzirnavas bija beigušas pastāvēt!
To redzot, dzīvniekiem atgriezās drosme. Bailes un izmisumu, ko viņi bija jutuši mirkli iepriekš, pārspēja sašutums par neģēlīgo, nicināmo rīcību. Atskanēja vareni saucieni pēc atriebības, un, negaidīdami tālākus rīkojumus, visi kā viens drāzās uz priekšu, tieši virsū ienaidniekam. Šoreiz viņi nesargājās no nežēlīgajām skrotīm, kas bira pār viņiem kā krusa. Kauja bija nesaudzīga un sīva. Vīri šāva vēl un vēlreiz, bet, kad dzīvnieki metās tuvcīņā, laida darbā nūjas un smagos zābakus. Viena govs, trīs aitas un divas zosis tika nogalinātas, un gandrīz katrs bija ievainots. Pat Napoleonam, kurš vadīja kaujas operācijas no aizmugures, skrots nošķēla astes galiņu. Taču arī vīri netika cauri sveikā. Trijiem galvas bija pārsituši Boksera pakavu triecieni; vienam vēderā bija iebadījis govs rags; citam Džesija un Blūbela bija gandrīz noplēsušas bikses. Un, kad tepat līdzās, neganti riedami, pēkšņi parādījās Napoleona miesassargi - deviņi suņi, kuriem viņš bija licis apmest līkumu, slēpjoties aiz dzīvžoga, - vīrus pārņēma panika. Viņi ieraudzīja, ka draud ielenkums. Frederiks uzsauca vīriem, lai taisās prom, kamēr āda vesela, un nākamajā mirklī gļēvulīgais ienaidnieks laidās bēgt, lai glābtu savu dārgo dzīvību. Dzīvnieki dzinās viņiem pakaļ līdz pat lauka galam un paguva vēl pēdējo reizi iespert vai iebadīt, kamēr vīri lauzās cauri vilkābeļu dzīvžogam.
Dzīvnieki bija uzvarējuši, taču noguruši, asiņojošām brūcēm. Viņi sāka lēnītēm klibot atpakaļ uz fermu. Ieraugot kritušos biedrus, kas gulēja, izstiepusies zālē, daži bija aizkustināti līdz asarām. Un uz īsu brīdi viņi sēru pilnā klusumā apstājās tur, kur bija pacēlušās vējdzirnavas. Jā, tās bija pagalam; no viņu darba nebija palicis pāri gandrīz nekas! Daļēji bija nopostīti pat pamati. Un, būvējot no jauna, viņi šoreiz vairs nevarētu izmantot izmētātos akmeņus kā iepriekš. Šoreiz bija pazuduši arī akmeņi. Sprādziena spēks bija aizsviedis tos simtiem jardu tālu. Šķita, ka vējdzirnavu vispār nekad nav bijis.
Kad viņi tuvojās fermai, pretī skrēja Kviecējs - palēkdamies, vicinādams asti un apmierināti starodams; cīņas laikā viņš neizskaidrojamā kārtā netika manīts. Un no fermas ēku puses dzīvnieki izdzirda svinīgu bises dārdu.
- Kāpēc tā bise šauj? - vaicāja Bokseris.
- Par godu mūsu uzvarai! - iesaucās Kviecējs.
- Kādai uzvarai? - Bokseris jautāja. Ceļgali viņam asiņoja, viņš bija pazaudējis vienu pakavu un pāršķēlis nagu, bet pakaļkājā bija ieurbies ducis skrošu.
- Kādai uzvarai, biedri? Vai tad mēs nepadzinām ienaidnieku no mūsu zemes - no Dzīvnieku fermas svētās zemes?
- Bet viņi nopostīja vējdzirnavas. Un mēs cēlām tās divus gadus!
- Nu, un tad? Mēs uzcelsim vēl vienas vējdzirnavas. Mēs uzcelsim sešas vējdzirnavas, ja vien gribēsim. Tu, biedri, nenovērtē mūsu veikuma varenību. Ienaidnieks bija okupējis šo pašu zemi, uz kuras mēs stāvam. Bet tagad - pateicoties Biedra Napoleona vadībai - mēs esam atkarojuši katru šīs zemes collu!
- Tad jau mēs esam atkarojuši to pašu, kas mums bija iepriekš, -sacīja Bokseris.
- Tā ir mūsu uzvara, - Kviecējs noteica.
Viņi iekliboja pagalmā. Skrotis Boksera kājā zem ādas sagādāja smeldzošas sāpes. Viņš redzēja nākotni - smago darbu, lai atkal uzceltu vējdzirnavas no pašiem pamatiem, - un iztēlē dūšināja sevi šim uzdevumam. Bet te Bokserim pirmo reizi ienāca prātā, ka viņš ir vienpadsmit gadu vecs un ka viņa milzu muskuļi varbūt vairs nav gluži tādi paši kā senāk.
Taču, kad dzīvnieki ieraudzīja plīvojam zaļo karogu, izdzirda atkal izšaujam bisi - pavisam no tās izšāva septiņas reizes - un noklausījās Napoleona runu, kurā tas apsveica viņus par drosmīgo rīcību, tad visiem galu galā patiešām sāka likties, ka izcīnīta liela uzvara. Kaujā kritušajiem dzīvniekiem tika sarīkotas svinīgas bēres. Bokseris un Dābolīte vilka ratus, kuri noderēja par katafalku, un pats Napoleons soļoja gājiena priekšgalā. Veselas divas dienas tika veltītas svinībām. Skanēja dziesmas, runas un vairāki bises šāvieni, tika pasniegtas īpašas balvas - pa ābolam katram dzīvniekam, divas unces graudu katram putnam un trīs biskvīti katram sunim. Tika paziņots, ka šai kaujai dots nosaukums "Vējdzirnavu kauja" un ka Napoleons nodibinājis jaunu apbalvojumu - Zaļā Karoga ordeni kuru piešķīris pats sev. Nelaimīgais gadījums ar naudaszīmēm vispārējā līksmībā aizmirsās.Dažas dienas pēc šiem notikumiem cūkas saimniekmājas pagrabā uzgāja kasti viskija. Ievācoties mājā, to neviens nebija pamanījis. Tonakt no saimniekmājas skanēja skaļa dziedāšana, kurā, visiem par brīnumu, iejaucās pa "Angļu zvēru" motīvam. Bija skaidri redzēts, ka ap pusdesmitiem pa sētas durvīm iznāk Napoleons ar vecu mistera Džonsa katliņcepuri galvā, ātri aplēkšo ap pagalmu un atkal nozūd durvīs. Bet no rīta saimniekmāja slīga dziļā klusumā. Šķita, ka nekustas neviena cūka. Bija turpat deviņi, kad ārā lēnām izvilkās Kviecējs - nomākts, miglainām acīm, ļengani nokārušos asti - viņa izskats liecināja par nopietnu slimību. Viņš sapulcināja dzīvniekus un pateica, ka paziņošot briesmīgu jaunumu. Biedrs Napoleons mirstot!