Pret debesīm cēlās vaimanas. Ārpusē pie saimniekmājas durvīm noklāja salmus, un dzīvnieki staigāja uz pirkstgaliem. Asarām acīs viņi vaicāja cits citam, ko gan iesākt, ja viņu Vadonim būšot jāaiziet. Paklīda baumas, ka Sniedziņš pēdīgi esot pamanījies iejaukt indi Napoleona ēdienā. Vienpadsmitos Kviecējs iznāca, lai paziņotu vēl ko. Veikdams savu pēdējo darbu šaisaulē, Biedrs Napoleons esot pasludinājis svinīgu dekrētu: alkohola dzeršana esot sodāma ar nāvi.
Tomēr vakara pusē šķita, ka Napoleonam ir cik necik labāk, un nākamajā rītā Kviecējs jau varēja paziņot dzīvniekiem, ka Vadonis sākot krietni atveseļoties. Tās pašas dienas vakarā Napoleons atkal ķērās pie darba, un nākamajā dienā nāca zināms, ka viņš licis Vimperam Villingdonā nopirkt dažas grāmatiņas par alus brūvēšanu un degvīna tecināšanu. Nedēļu vēlāk Napoleons pavēlēja uzart mazo pļaviņu aiz augļudārza - to pašu, kuru iepriekš bija domāts atstāt ganībām tiem dzīvniekiem, kas vairs nespēj strādāt. Tika paziņots, ka pļaviņa esot noplicināta un zāle tajā jāsējot par jaunu; taču drīz izrādījās, ka Napoleons iecerējis apsēt to ar miežiem.
Ap šo laiku atgadījās savāds notikums, ko tikpat kā neviens nespēja izprast. Kādu nakti ap divpadsmitiem pagalmā atskanēja skaļš brīkšķis un dzīvnieki metās ārā no saviem aizgaldiem. Bija gaiša mēnesnīca. Zemē pie lielā šķūņa galasienas, kur bija uzrakstīti Septiņi Baušļi, gulēja uz pusēm pārlūzušas redeļtrepes. Tām blakus bija nostiepies uz brīdi apstulbušais Kviecējs, un turpat līdzās mētājās lukturis, ota un apgāzts pods ar baltu krāsu. Suņi acumirklī izveidoja loku ap Kviecēju un, tiklīdz viņš jaudāja paiet, aizvadīja viņu atpakaļ uz saimniekmāju. Neviens no dzīvniekiem nespēja ne iedomāties, ko tas varētu nozīmēt, vienīgi vecais Bendžamins ar zinātāja izskatu klanīja purnu, un šķita, ka viņš gan saprot, bet neteiks vis nenieka.
Taču pēc dažām dienām Mjūriela, savā nodabā pārlasīdama Septiņus Baušļus, ievēroja, ka to vidū ir vēl viens, kuru dzīvnieki atcerējušies aplam. Viņi bija domājuši, ka Piektais Bauslis ir "Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu", bet tur bija vēl divi vārdi, kurus viņi bija aizmirsuši. Patiesībā bauslis skanēja tā: "Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu pār mēru."
Boksera pāršķeltais nags ilgi nedzija. Jau nākamajā dienā pēc uzvaras svinību beigām viņi bija sākuši celt vējdzirnavas no jauna. Bokseris atteicās atpūsties kaut dienu un uzskatīja par goda lietu neizrādīt, ka cieš sāpes. Vakaros viņš klusiņām atzinās Dābolītei, ka nags gauži smeldzot. Dābolīte lūkoja dziedēt nagu ar kompresēm, ko gatavoja no sakošļātām zālītēm, un viņi abi ar Bendžaminu mudināja Bokseri, lai tas nestrādājot tik pārvarīgi. "Zirga plaušas nav mūžīgas," viņa tam teica. Taču Bokseris neklausījās. Viņš sacīja, ka lolojot vairs tikai vienu vēlēšanos - pirms atpūtas vecuma sasniegšanas redzēt vējdzirnavu būvi jau krietni pavirzījušos uz priekšu.
Sākumā, kad pirmoreiz tika formulēti Dzīvnieku fermas likumi, tika noteikts arī atpūtas vecums - zirgiem un cūkām divpadsmit gadi, govīm četrpadsmit, suņiem deviņi, aitām septiņi, bet vistām un zosīm pieci gadi. Dzīvnieki bija vienojušies par dāsnām vecuma pensijām. Līdz šim gan vēl neviens dzīvnieks pensijā aizgājis nebija, taču pēdējā laikā par šo tēmu runāja aizvien vairāk. Tagad, kad mazā pļaviņa aiz augļudārza bija atstāta miežiem, paklīda baumas, ka viens lielo ganību stūris tikšot nožogots un pārvērsts par ganīklu darba nespējīgiem dzīvniekiem. Runāja, ka zirgam pensijā ik dienas izsniegšot piecas mārciņas graudu, bet ziemā - piecpadsmit mārciņu siena, turklāt vēl pa burkānam vai varbūt ābolam valsts svētkos. Boksera divpadsmitā dzimšanas diena bija gaidāma nākamā gada vasaras nogalē.
Bet tobrīd dzīve bija grūtumu pilna. Ziema izvērtās tikpat auksta kā iepriekšējā, un barības bija pat vēl mazāk. Atkal tika samazinātas devas visiem, vienīgi cūkām un suņiem ne. Pārmērīgi strikta devu vienlīdzība, kā paskaidroja Kviecējs, būtu pretrunā ar Dzīvnieciskuma principiem. Katrā ziņā viņam nebūt nenācās grūti pierādīt pārējiem dzīvniekiem, ka patiesībā viņiem nemaz netrūkst barības, lai kā arī liktos. Protams, šobrīd esot radusies nepieciešamība, pārkārtot devas (Kviecējs aizvien runāja par "pārkārtošanu", nevis par "samazināšanu"), bet salīdzinājumā ar Džonsa laikiem uzlabojumi esot milzīgi. Steidzīgi un spalgi nolasīdams skaitļus, Kviecējs sīki jo sīki pierādīja, ka viņiem ir vairāk auzu, vairāk siena, vairāk runkuļu nekā Džonsa laikā, ka viņi strādā īsākas stundas, ka dzeramais ūdens ir labākas kvalitātes, ka pieaudzis viņu mūža ilgums, ka izdzīvo lielāks skaits mazuļu, ka viņu aizgaldos ir vairāk salmu un ka viņi mazāk cieš no blusām. Dzīvnieki ticēja katram vārdam. Taisnību sakot, Džonss un viss, kas ar viņu saistīts, bija gandrīz vai pagaisis no dzīvnieku atmiņas. Viņi zināja, ka dzīve tagad ir skarba un trūcīga, ka viņi bieži ir izsalkuši, bieži salst un parasti strādā vienā gabalā, izņemot miega stundas. Taču senajās dienās, bez šaubām, bija klājies ļaunāk. Viņi ar prieku tam ticēja. Turklāt tolaik viņi bija vergi, bet tagad - brīvi, un tas bija pats svarīgākais, kā neaizmirsa uzsvērt Kviecējs.
Ēdāju nu bija daudz vairāk. Rudenī gandrīz vienlaikus atnesās visas četras sivēnmātes, par visām laizdamās pasaulē trīsdesmit vienu sivēnu. Jaunās cūkas bija daglas, un, tā kā Napoleons bija vienīgais vaislas kuilis fermā, itin viegli varēja noteikt, kurš ir tēvs. Tika paziņots, ka vēlāk, kad būšot iegādāti ķieģeļi un būvkoki, saimniekmājas dārzā celšot skolu. Pagaidām jaunās cūkas saimniekmājas virtuvē apmācīja Napoleons pats. Fiziskās nodarbības notika dārzā, un sivēniem bija aizliegts spēlēties ar citu dzīvnieku mazuļiem. Ap šo laiku par likumu kļuva tas, ka ikvienam dzīvniekam, ja viņš uz takas satiekas ar cūku, ir jāatkāpjas malā, kā arī tas, ka visām cūkām, lai kāda būtu to pakāpe, ir privilēģija svētdienās iesiet astē zaļu lenti.
Gads fermai padevās itin veiksmīgs, taču naudas trūka joprojām. Vajadzēja pirkt ķieģeļus, smiltis un kaļķus skolas būvei, turklāt atkal bija nepieciešami iekrājumi vējdzirnavu mehānismiem. Un vēl lampu petroleja un sveces mājai, cukurs Napoleona galdam (pārējām cūkām viņš noliedza lietot cukuru, jo tās aptaukošoties) un visas parastās vajadzības - darbarīki, naglas, auklas, ogles, stieples, metāla detaļas, biskvīti suņiem. Tika pārdota viena siena kaudze un daļa kartupeļu ražas, bet kontrakts par olu pārdošanu tagad paredzēja sešsimt olu nedēļā, tā ka klukstētājas togad tik tikko spēja izperēt tik daudz cāļu, lai vistu skaits vismaz paliktu tāds, kāds bijis. Decembrī samazinātās pārtikas devas februārī samazināja atkal, un, lai taupītu petroleju, kūtī tika aizliegts dedzināt lukturus. Tomēr šķita, ka cūkas jūtas gluži labi; tās pat vēl pieņēmās svarā. Reiz pēcpusdienā februāra beigās no mazās alus darītavas, kura atradās aiz virtuves un Džonsa laikā netika lietota, pa pagalmu izplūda silta, rūgtena, garda smarža, kādu dzīvnieki vēl nekad nebija saoduši. Kāds bilda, kā tā esot vārītu miežu smarža. Dzīvnieki badaini ošņāja gaisu un prātoja, vai tikai viņu vakariņām negatavo siltu strebekli. Taču nekāds silts strebeklis neparādījās, un nākamajā svētdienā tika paziņots, ka turpmāk visi mieži pienākšoties cūkām. Lauks aiz augļudārza jau bija apsēts ar miežiem. Un drīz tapa zināms, ka tagad katra cūka ik dienas saņem pinti alus, bet Napoleons pats - pusgalonu, kuru viņam aizvien pasniedz Kraunderbijas zupas terīnē.