Bet, kaut arī nācās paciest visādus grūtumus, tos pa daļai mazināja apziņa, ka dzīvei tagad piemīt vairāk cienīguma nekā agrāk. Bija vairāk dziesmu, vairāk runu, vairāk svinīgu gājienu. Napoleons bija pavēlējis, lai reizi nedēļā tiktu sarīkota tā saucamā Spontānā demonstrācija, kuras mērķis būtu cildināt Dzīvnieku fermas cīņas un uzvaras. Noteiktajā laikā dzīvniekiem vajadzēja pamest darbu un militārā ierindā soļot gar fermas robežām - priekšgalā cūkas, tad zirgi, tālāk govis, aitas un visbeidzot mājputni. Gājiena flangos turējās suņi, bet visiem pa priekšu soļoja Napoleona melnais gailēns.
Bokseris un Dābolīte ikreiz nesa zaļu karogu ar nagu un ragu, kā arī lozungu "Lai dzīvo Biedrs Napoleons!". Pēc tam tika skandēti dzejoļi, sacerēti par godu Napoleonam, Kviecējs turēja runu, minēdams sīkas ziņas par to, kā pēdējā laikā pieaugusi pārtikas produktu ražošana, un izdevīgā brīdī norībēja bises šāviens. Spontānās demonstrācijas kvēlākās piekritējas bija aitas, un, ja kāds žēlojās (kā daži dzīvnieki reizēm darīja, kad tuvumā nemanīja cūkas vai suņus), ka tā esot tīrā laika šķiešana un ka ilgi jāstāvot aukstumā, aitas nekavējoties apklusināja viņu, neganti blēdamas: "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!" Taču visā visumā šīs svinības dzīvniekus izklaidēja. Viņus tīkami sildīja atgādinājums par to, ka galu galā viņi patiesi ir noteicēji par sevi un ka darbs, ko viņi veic, ir pašu labā. Un tā, skanot svinīgā gājiena dziesmām, Kviecēja skaitļu virknēm, bises dārdiem, gailēna ķikarigām un plandot karogam, dzīvnieki kaut uz brīdi iespēja aizmirst savus tukšos vēderus.
Aprīlī Dzīvnieku fermu pasludināja par Republiku, un kļuva nepieciešams ievēlēt prezidentu. Bija tikai viens kandidāts - Napoleons, kuru ievēlēja vienbalsīgi. Tai pašā dienā tika paziņots, ka atkal uzieti dokumenti, kuri atklājot jaunas detaļas par Sniedziņa sadarbību ar Džonsu. Tagad izrādījās, ka Sniedziņš ne vien ķēries pie kara viltības un mēģinājis panākt sakāvi Laidara kaujā, kā dzīvnieki iedomājās iepriekš, bet arī atklāti cīnījies Džonsa pusē. Patiesībā tieši viņš bija vadījis cilvēku karaspēku un meties kaujā ar vārdiem "Lai dzīvo Cilvēce!" uz lūpām. Brūces Sniedziņa mugurā, ko viens otrs dzīvnieks joprojām atcerējās redzējis, bija radušās no Napoleona zobiem.
Vasaras vidū pēc vairāku gadu prombūtnes fermā pēkšņi atkal parādījās krauklis Mozus. Viņš nebija mainījies ne par naga melnumu, joprojām nestrādāja un tādā pašā garā kā parasti tērgāja par Cukurkarameļu Kalnu. Uztupās uz mieta, noplivināja melnos spārnus un veselām stundām sludināja katram, kurš vien gribēja klausīties. "Tur augšā, biedri," viņš mēdza svinīgi iesākt, ar lielo knābi norādīdams uz debesīm, "tur augšā, tieši aiz tā tumšā mākoņa, ko jūs redzat, - tur atrodas Cukurkarameļu Kalns, laimīgā valstība, kur mēs, nabaga dzīvnieki, mūžīgi mūžam atpūtīsimies no smagā darba!" Viņš pat apgalvoja, ka reiz, vienā no saviem augstākajiem lidojumiem, esot tur bijis un redzējis mūžīgos dābola laukus un dzīvžogus, kuros aug linsēklu plāceņi un cukurgraudi. Daudzi dzīvnieki viņam ticēja. Viņi sprieda, ka dzīve tagad ir viena vienīga badošanās un smags darbs; vai tad nenotika pēc tiesas un taisnības, ja kaut kur citur pastāvēja labāka pasaule? Cūku attieksme pret Mozu gan bija grūti nosakāma. Tās nicīgi paziņoja, ka viņa stāsti par Cukurkarameļu Kalnu esot tīrie meli, tomēr ļāva viņam palikt fermā, nestrādājot nekādu darbu, un saņemt ceturtdaļpinti alus dienā.
Kad nags bija sadzijis, Bokseris strādāja cītīgāk nekā jebkad. Togad visi dzīvnieki nudien strādāja kā vergi. Bez ikdienas pienākumiem fermā un vējdzirnavu atjaunošanas vajadzēja strādāt vēl arī jauno cūku skolas celtniecībā, kas bija sākusies martā. Dažkārt garās darba stundas un barības trūkumu tik tikko varēja izturēt, taču Bokseris nekad nezaudēja dūšu. Nevienā viņa vārdā vai rīcībā nemanīja ne zīmes no tā, ka viņa spēki būtu gājuši mazumā. Tikai āriene bija nedaudz mainījusies: āda vairs nespīdēja kā agrāk un spēcīgās gūžas šķita sakritušās. Pārējie runāja: "Gan Bokseris atkopsies, kad izdīgs pavasara zālīte," - taču pienāca pavasaris un Bokseris brangāks nekļuva. Kad viņš sasprindzināja muskuļus, lai nogāzē, kas veda uz raktuvju kranti, noturētu milzīga laukakmeņa svaru, reizēm šķita, ka uz kājām viņu notur vairs vienīgi griba turpināt iesākto. Šādos brīžos likās - viņa lūpas veido vārdus "Es strādāšu vēl centīgāk"; balss viņam bija aiztrūkusi. Dābolīte un Bendžamins atkal brīdināja, lai Bokseris vairāk rūpējoties par savu veselību, taču viņš to laida gar ausīm. Tuvojās viņa divpadsmitā dzimšanas diena. Bokserim nerūpēja, kas notiks, ja vien pirms aiziešanas pensijā tiks savākts krietns akmeņu krājums.
Kādā vēlā vasaras vakarā fermu apskrēja negaidītas runas - Bokserim kaut kas esot atgadījies. Viņš vienatnē bija devies vilkt uz vējdzirnavām akmeņu vezumu. Un izrādījās, ka runas tik tiešām ir patiesas. Pēc dažām minūtēm atbrāzās divi baloži ar ziņu: - Bokseris ir pakritis! Guļ uz sāniem un nejaudā piecelties!
Apmēram puse fermas dzīvnieku metās uz pakalnu, kurā pacēlās vējdzirnavas. Tur starp ratu ilksīm gulēja Bokseris, izstieptu kaklu, nespēdams pat galvu pasliet. Acis viņam bija stiklainas, sāni klāti sviedriem. No mutes stīdzēja tieva asiņu strūkliņa. Dābolīte nometās uz ceļiem viņam blakus.
- Bokser! - viņa sauca. - Kā tu jūties?
- Plaušas, - Bokseris vārgi atbildēja. - Nekā briesmīga. Manuprāt, vējdzirnavas jūs spēsiet pabeigt arī bez manis. Savākts pamatīgs akmeņu krājums. Strādāt man visviens bija atlicis vairs tikai mēnesi. Patiesību sakot, es ar prieku gaidīju, kad varēšu iet atpūtā. Un arī Bendžamins kļūst vecs; varbūt viņam ļaus aiziet no darba reizē ar mani, lai man īsāks laiks.
- Mums tūliņ pat jāmeklē palīdzība, - teica Dābolīte. - Aizskrieniet kāds un pasakiet Kviecējam, kas noticis...
Visi pārējie dzīvnieki nekavējoties drāzās atpakaļ uz saimniekmāju, lai paziņotu Kviecējam. Palika tikai Dābolīte un Bendžamins, kurš nogūlās Bokserim līdzās un, nebilzdams ne vārda, ar garo asti gaiņāja no viņa mušas. Pēc kādas ceturtdaļstundas ieradās Kviecējs, norūpējies un līdzjūtības pilns. Viņš teica, ka Biedrs Napoleons ar visdziļākajām sāpēm uzņēmis ziņu par likstu, kas piemeklējusi vienu no uzticamākajiem fermas strādniekiem, un jau esot uzsācis sagatavošanās darbus, lai sūtītu Bokseri ārstēties uz Villingdonas slimnīcu. To dzirdot, dzīvnieki sajutās mazliet neomulīgi. Izņemot Molliju un Sniedziņu, neviens dzīvnieks nekad nebija atstājis fermu, un viņus pārņēma nepatika, iedomājoties savu slimo biedru cilvēcisku būtņu rokās. Tomēr Kviecējs bez pūlēm pārliecināja viņus, ka Villingdonas veterinārs tikšot galā ar Boksera slimību daudz labāk, nekā tas būtu iespējams fermā. Un pēc kādas pusstundas, kad Bokseris bija kaut cik atguvies, viņu ar grūtībām pieslēja kājās un viņš šā tā aizkliboja atpakaļ uz steliņģi, kur Dābolīte un Bendžamins bija sagatavojuši ērtu salmu guļvietu.
Nākamās divas dienas Bokseris palika steliņģī. Cūkas atsūtīja lielu pudeli ar sārtām zālēm, ko bija atradušas zāļu skapītī vannasistabā un ko Dābolīte deva Bokserim divreiz dienā pēc ēšanas. Vakaros viņa nogūlās Boksera steliņģī un runājās ar viņu, kamēr Bendžamins gaiņāja prom mušas. Bokseris apgalvoja, ka nebūt nebēdājot par notikušo. Ja viņš atveseļošoties, kā nākas, tad gan jau nodzīvošot vēl savus trīs gadus, un viņš ar prieku gaidot mierpilnās dienas, kuras aizvadīšot lielo ganību stūrī. Tā nu būšot pirmā reize, kad viņam pietikšot vaļas mācīties un attīstīt prātu. Viņš teica, ka atlikušo mūža daļu gatavojoties veltīt tam, lai iemācītos pārējos divdesmit divus alfabēta burtus.