Klusās šausmās dzīvnieki ievilkās atpakaļ kūtī. Pēc mirkļa atlēkšoja suņi. Sākumā neviens nespēja iedomāties, kur šie radījumi cēlušies, taču problēma drīz atrisinājās: tie bija kucēni, kurus Napoleons tika atņēmis mātēm un slepeni audzinājis. Lai gan vēl īsti nepieauguši, tie bija lieli suņi, pēc izskata nikni kā vilki. Viņi neatkāpās ne soli no Napoleona. Dzīvnieki ievēroja, ka Napoleona priekšā viņi luncināja asti tāpat, kā citi suņi bija paraduši darīt mistera Džonsa priekšā.
Napoleons līdz ar suņiem, kas viņam sekoja, tagad uzkāpa uz paaugstinājuma, kur reiz bija stāvējis Majors, turēdams savu runu. Napoleons paziņoja, ka no šā laika svētdienas rītu Sapulces vairs nenotikšot. Tās esot gluži liekas, viņš teica, un tīrā laika šķiešana. Turpmāk visus jautājumus, kas attiecas uz darbiem fermā, izšķiršot īpaša Cūku Komiteja, kuru vadīšot viņš pats. Cūkas pulcēšoties atsevišķi un pēc tam paziņošot savus lēmumus pārējiem. Dzīvnieki joprojām salasīšoties svētdienas rītos, lai salutētu karogam, nodziedātu "Angļu zvērus" un saņemtu rīkojumus nākamajai nedēļai, taču nekādu debašu vairs nebūšot.
Par spīti šausmām, ko bija izraisījusi Sniedziņa padzīšana, dzīvniekus šis paziņojums apmulsināja. Daži būtu protestējuši, ja vien prastu atrast īstos argumentus. Pat Bokseris juta neskaidru satraukumu. Viņš atglauda ausis, vairākkārt sapurināja cekulu un izmisīgi centās sakārtot domas, tomēr beigu beigās nespēja izdomāt nekā, ko teikt. Toties dažas cūkas pašas izteicās gluži skaidri. Četri jauni barokļi priekšējā rindā izgrūda spalgus nepatikas kviecienus, pielēca kājās un visi reizē sāka runāt. Taču suņi, kas sēdēja ap Napoleonu, negaidot dobji, draudoši ierūcās, un cūkas apklusa un atkal apsēdās. Tad aitas ņēmās šaušalīgi blēt "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!", kas turpinājās gandrīz ceturtdaļstundu un padarīja neiespējamu jebkuru diskusiju.
Pēcāk Kviecēju nosūtīja apstaigāt fermu un izskaidrot jauno kārtību pārējiem.
- Biedri, - viņš teica, - es no sirds ticu, ka ikviens dzīvnieks šeit novērtē upuri, ko nes Biedrs Napoleons, uzņemdamies šo papildu darbu. Neiedomājieties, biedri, ka būt par vadītāju ir izprieca! Gluži otrādi, tā ir liela un smaga atbildība. Neviens nav pārliecināts vairāk par Biedru Napoleonu, ka visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi. Viņš būtu bezgala laimīgs, ja varētu ļaut jums pašiem pieņemt lēmumus. Taču dažreiz var gadīties, ka jūs, biedri, pieņemat nepareizus lēmumus, un kas ar mums notiktu tad? Ja nu jūs būtu nolēmuši sekot Sniedziņam, kad viņš ņēmās māžoties ar tām vējdzirnavām, - Sniedziņam, kurš, kā mēs tagad zinām, bija tīrais noziedznieks?
- Viņš drošsirdīgi cīnījās Laidara kaujā, - kāds ieminējās.
- Ar drošsirdību vien nepietiek! - Kviecējs attrauca. - Lojalitāte un paklausība ir svarīgākas. Un, runājot par Laidara kauju, es ticu, pienāks laiks, kad mēs ieraudzīsim, ka Sniedziņa nopelni tajā bijuši stipri pārspīlēti. Disciplīna, biedri, dzelzs disciplīna! Tāds ir šodienas lozungs. Viens kļūmīgs solis, un mūsu ienaidnieki būtu klāt. Jūs, biedri, taču negribēsiet, lai atgriežas Džonss?
Šis arguments nu reiz bija neapgāžams. Protams, dzīvnieki negribēja, lai atgriežas Džonss; ja debates svētdienas rītos spēj atvest viņu atpakaļ, tad debatēm jādara gals. Bokseris, kam bija atlicis laiciņš pārdomām, izpauda vispārējo jutoņu, sacīdams: - Ja Biedrs Napoleons tā saka, tai jābūt taisnībai. - Un no tā laika viņš pieņēma maksimu "Napoleonam vienmēr ir taisnība" kā papildinājumu savai personiskajai devīzei "Es strādāšu vēl centīgāk".
Ap šo laiku zeme pamazām atkusa un sākās pavasara aršana. Šķūnītis, kur Sniedziņš tika zīmējis vējdzirnavu plānus, bija aizslēgts, un valdīja uzskats, ka plāni no grīdas ir nodzēsti. Ik svētdienas rītu desmitos dzīvnieki sapulcējās lielajā kūtī, lai saņemtu rīkojumus nākamajai nedēļai. Vecā Majora galvaskauss bija izrakts no augļudārza, notīrīts un novietots uz celma karogmasta pakājē, līdzās bisei. Pēc karoga uzvilkšanas dzīvniekiem vajadzēja rindā godbijīgi nosoļot galvaskausam garām, pirms viņi iegāja kūtī. Tur viņi tagad vairs nesēdēja visi kopā kā senāk. Napoleons ar Kviecēju un vēl vienu cūku, vārdā Minimuss, kam bija izcils talants dziesmu un dzejoļu sacerēšanā, sēdēja priekšā uz paaugstinājuma, puslokā ap viņiem - deviņi suņi, pārējās cūkas - aizmugurē. Atlikušie dzīvnieki sēdēja tiem pretī šķūņa vidū. Napoleons skarbā militārā stilā nolasīja rīkojumus nākamajai nedēļai, un, vienu reizi nodziedājuši "Angļu zvērus", visi izklīda.
Trešajā svētdienā pēc Sniedziņa padzīšanas dzīvnieki bija visai pārsteigti, dzirdēdami Napoleona paziņojumu, ka vējdzirnavas tomēr jābūvē. Viņš neminēja nekādus iemeslus, kāpēc pārdomājis, vienīgi brīdināja dzīvniekus, ka šis papildu uzdevums nozīmēšot ļoti cītīgu darbu; varbūt radīšoties pat nepieciešamība samazināt barības devas. Toties plāni esot noslīpēti līdz pēdējam sīkumam. īpaša Cūku Komiteja esot strādājusi pie tiem trīs pēdējās nedēļas. Vējdzirnavu celtniecība līdz ar dažādiem citiem uzlabojumiem, domājams, ilgšot divus gadus.
Tovakar Kviecējs konfidenciāli paskaidroja pārējiem dzīvniekiem, ka Napoleons patiesībā nekad neesot bijis pret vējdzirnavām. Gluži otrādi, tieši viņš tās sākumā aizstāvējis, un plāns, kuru Sniedziņš uzzīmējis uz inkubatoru šķūnīša grīdas, īstenībā bijis izzagts no Napoleona papīriem. Taisnību sakot, vējdzirnavas esot paša Napoleona garabērns. Kāds ievaicājās - kāpēc tad viņš tik spīvi izteicies pret tām? Te nu Kviecējs kļuva pagalam šķelmīgs. Tā, viņš teica, bijusi Biedra Napoleona viltība. Viņš izlicies, ka esot pret vējdzirnavām - vienkāršs manevrs, lai tiktu vaļā no Sniedziņa, kurš bijis bīstams tips un slikti ietekmējis pārējos. Nu, kad Sniedziņš vairs nestāvot ceļā, plānu varēšot īstenot bez viņa iejaukšanās. To, Kviecējs paskaidroja, saucot par taktiku. Viņš vairākas reizes atkārtoja: "Taktika, biedri, taktika!" - un lēkāja riņķī, vicinādams asti un jautri smiedams. Dzīvniekiem nebija gluži skaidrs, ko šis vārds nozīmē, bet Kviecējs runāja tik pārliecinoši un trīs suņi, kas bija gadījušies viņam līdzi, rūca tik draudoši, ka visi pieņēma Kviecēja paskaidrojumu bez tālākiem jautājumiem.
Visu gadu dzīvnieki strādāja kā vergi. Taču darbā viņi bija laimīgi, netaupīja ne pūles, ne upurus, labi apzinādamies, ka viss, ko viņi dara, ir pašu un viņu īstenieku labā, kuri nāks pēc viņiem, nevis slinku, zaglīgu cilvēcisko būtņu bara labā.
Pavasarī un vasarā darba nedēļa bija sešdesmit stundu gara, bet augustā Napoleons paziņoja, ka jāstrādā būšot arī svētdienas pēcpusdienās. Šis darbs gan bija pilnīgi brīvprātīgs, taču katram dzīvniekam, kurš no tā izvairījās, barības devu samazināja par pusi. Tomēr, pat šādi strādājot, no dažiem uzdevumiem nācās atteikties. Raža nebija tik bagāta kā iepriekšējā gadā, un divi lauki, kurus vasaras sākumā vajadzēja apsēt ar dārzeņiem, palika neapsēti, jo aršana netika pabeigta pietiekami agri. Bija paredzams, ka nākamā ziema būs barga.
Dzirnavu būve radīja neparedzētas grūtības. Fermā bija labas kaļķakmens lauztuves, un vienā no saimniecības ēkām tika uziets daudz smilšu un cementa, tā ka visi celtniecības materiāli bija pie rokas. Taču problēma, kuru dzīvnieki sākumā nespēja atrisināt, bija - kā saskaldīt akmeņus vajadzīgā lielumā. Šķita, ka tas nav veicams citādi kā ar cērtēm un laužņiem, kurus neviens dzīvnieks nevarēja izmantot, jo nespēja stāvēt uz pakaļkājām. Tikai pēc nedēļām ilgiem veltīgiem pūliņiem kādam ienāca prātā laba doma - proti, izmantot zemes pievilkšanas spēku. Lauztuvēs ik uz soļa mētājās milzīgi akmens bluķi, daudz par lieliem, lai tos varētu izlietot tādus, kādi tie ir. Dzīvnieki apmeta ap tiem virves un tad visi kopā - govis, zirgi, aitas, ikviens, kurš varēja noturēt virvi, kritiskos brīžos pievienojās pat cūkas - izmisīgi lēni vilka tos augšup pa nogāzi uz lauztuvju malu, no kurienes grūda lejā pa stāvumu, lai tie saplīstu gabalos. Kad akmens bija saplīsis, to pārvietot bija diezgan viegli. Zirgi tos veda ar ratiem, aitas vilka atsevišķas šķembas, pat Mjūriela un Bendžamins iejūdzās vecos bērnu ratiņos un paveica savu daļu darba. Vasaras nogalē bija savākts pietiekams akmeņu krājums, un cūku uzraudzībā sākās būvdarbi.