Ernestam bija jāatkārto jautājums, iekāms misters Asmunsens atbildēja.
— Jā, tā tas ir, — viņš sacīja. — Tikai mums nav iebildumu, ja arī citi pelna, vienīgi šī peļņa nedrīkst būt pārmērīga.
— Tas ir, jūs domājat, liela, bet jums pašam nav iebildumu iegūt lielu peļņu? Taču ne?
Misters Asmunsens laipni atzinās šinī vājībā. Tad
Ernests ņēma kādu citu uz grauda, misteru Kalvinu, kam agrāk bija piederējusi liela piensaimniecība.
— Pirms neilga laika jūs cīnījāties pret piena trestu, un nu jūs esat meties sīkmuižnieku politikā.[47] kā tas gadījies?
— O, es vēl neesmu no šīs cīņas atteicies, — misters Kalvins atbildēja, uzmezdams mums pietiekami kareivīgu skatienu. — Es apkaroju trestu tanī jomā, kur tas ir apkarojams, — politiskajā. Es jums to paskaidrošu. Pirms neilga laika mēs, piensaimnieki, strādājām katrs patstāvīgi.
— Bet jūs taču savstarpēji konkurējāt, — Ernests viņu pārtrauca.
— Jā, un tāpēc peļņa samazinājās. Mēs mēģinājām organizēties, bet neatkarīgie piensaimnieki mums visu izjauca. Tad radās piena trests.
— Kuru finansēja no «Standard Oil Companv»[48] peļņas, — Ernests piezīmēja.
— Jā, — misters Kalvins apstiprināja. — Toreiz gan mēs to nezinājām. Trests piestājās mums ar rungu: vai nu ar mums, un jums klāsies labi, vai pret mums, un mirsiet badā. Daudzi mūsējie iestājās trestā. Kas to nedarīja, kāra zobus vadzī. O jā, trests maksāja … sākumā. Piena cenas cēlās par centu Titrā. Vienu ceturtdaļu centa saņēmām mēs, trīs ceturtdaļas trests, pēc tam cenas atkal cēlās par centu, tikai mēs no tā centa nesaņēmām nekā. Mūsu prasības palika bez ievērības. Trestu kontrolēja «Standard Oil Company». Mēs atklājām, ka mēs šeit neesam nekas. Beidzot mēs nesaņēmām arī savu ceturt- daļcentu. Tad trests sāka mūs izspiest. Ko nu darīt? Beidzot mūs izspieda — un nepalika neviena piensaimnieka, tikai piena trests vien.
— Bet man liekas, ka jūs vēl būtu konkurences spējīgi, ja cenas paceltos par diviem centiem litrā, — Ernests viltīgi iebilda.
— Tā mēs arī domājām, un to mēs izmēģinājām. — Misters Kalvins brīdi klusēja. — Tas mūs izputināja. Trests pārdeva tirgū pienu lētāk, nekā mēs to varējām.
Pas vienmēr varēja gūt tur nelielu peļņu, kur mēs strādājam ar skaidriem zaudējumiem. Es šai lietā zaudēju pieedesmittūkstoš dolāru. Lielākā daļa mūsējo bankrotēja. Piensaimnieki vairs neeksistēja.
— Tātad trests atņēma jūsu peļņu, — Ernests konstatēja. — Un nu jūs mēģināt politikas jomā iznīcināt trestu nr likumīgiem līdzekļiem, lai atgūtu savu peļņu.
Mistera Kalvina seja atplauka.
— Taisni to pašu es saku zemniekiem savās runās. Tā Ir mūsu ideja, ietverta pāris vārdos.
— Bet trests tomēr ražo pienu lētāk, nekā to varētu darīt neatkarīgie piensaimnieki? — Ernests pratināja.
— Kāpēc lai tas to nedarītu ar savu lielisko organizāciju un jauno darba mehanizāciju, ko tam atļauj tā lielais kapitāls?
— Bez vārda runas, — Ernests piekrita. — Kāpēc gan ne, un trests to arī dara.
Misters Kalvins noturēja politisku runu, izklāstot savus uzskatus. Daļa klausītāju viņam no sirds piekrita, un visi bija vienis prātis, ka tresti jāiznīcina.
— Nabaga nelgas — Ernests man klusu pačukstēja.— Ciktāl viņu acis sniedz, tiktāl viņi redz skaidri, bet viņu acis sniedzas tikai līdz viņu degungalam.
Pēc brīža viņš atkal pārņēma sarunu un savā īpatnējā veidā vadīja to visu vakaru.
— Es vērīgi noklausījos jūsu valodās, — viņš iesāka, — un skaidri redzu, ka jūs spēlējat šo darījumu spēli vispār pieņemtā veidā. Dzīve jums sastāv tikai no peļņas. Jums ir stingra, stabila ticība, ka jūs esat radīti, lai gūtu peļņu. Tikai te ir viens «bet». Kad jūsu peļņas gūšana iet pilnā sparā, pēkšņi ierodas trests un atņem jums peļņu. Tā ir dilemma, kas kaut kur runā pretī radīšanas mērķim, un jums šķiet vienīgā izeja iznīcināt to, kas jums nočiepj peļņu.
Es vērīgi noklausījos jūsu valodās un atradu tikai vienu vārdu, kas jūs labi apzīmē. Es jums nosaukšu šo vārdu. Jūs esat mašīnu dragātāji. Vai jūs zināt, kas ir mašīnu dragātājs? Uzklausieties! Astoņpadsmitajā gadsimtā vīri un sievas Anglijā auda savās būdās ar rokas stellēm. Šī mājas darba sistēma bija garlaicīga, neparocīga un dārgi izmaksāja. Tad radās tvaika mašīna, kas ietaupīja darbu. Tukstošiem steļļu novietoja lielā fabrikā, un centrālā tvaika mašīna tās visas darbināja. Audumus tagad pagatavoja daudz lētāk, nekā to varēja izdarīt audēji mājās ar rokas stellēm. Fabrika bija pārāka un izkonkurēja māj- rūpniekus. Vīriem un sievām, kas līdz šim bija paši nodarbojušies ar aušanu, vajadzēja iet tagad uz fabriku un strādāt pie mašīnstellēm, turklāt kapitālistu labā. Pat vēl vairāk — šinīs fabrikās strādāja par zemāku algu arī mazi bērni. Daudzi vīri palika tāpēc bez darba, un viņiem sākās grūtas dienas. Viņu dzīves standarts pazeminājās. Viņi cieta badu un sprieda, ka pie visa vainīgas mašīnas. Tāpēc viņi mēģināja mašīnas sadragāt. Viņiem nelaimējās; viņu rīcība bija ļoti muļķīga.
Jūs neesat no viņiem nekā mācījušies. Pēc pusotra gadsimta jūs atkal gribat uzsākt mašīnu dragāšanu. Jūs paši atzīstat, ka tresti strādājot ātrāk un lētāk, un tāpēc jūs nevarat ar tiem konkurēt. Aiz šī iemesla jūs gribat šīs mašīnas sadragāt. Jūs esat vēl stulbāki nekā Anglijas vientiesīgie strādnieki. Kamēr jūs šķiedīsiet vārdus par brīvas konkurences atjaunošanu, tresti izpostīs jūs galīgi. Jūs visi stāstāt vienu un to pašu stāstu, kā beidzās brīvā konkurence un kā radās tresti. Jūs, mister Ouen, iznīcinājāt konkurenci Berklijā, kad jūsu filiāle izskauda trīs mazos pārtikas veikalus. Jūsu firma bija stiprāka. Tagad jūs jūtat citu firmu — tresta firmu spiedienu un brēcat. Tas ir tāpēc, ka jūs neesat nekāds trests. Ja jūs būtu trests Savienoto Valstu mērogā, jūs dziedātu citu dziesmu. Un tā skanētu: «Lai slavēti tresti!» Vēl kas: jūsu mazā firma ne tikai nav trests, bet jūs arī jūtat, ka tai trūkst spēka. Jūs sākat paredzēt savu galu. Jūs ar savām filiālēm esat tikai bandinieki šajā spēlē. Jūs redzat, ka rodas spēcīgāki uzņēmumi un kļūst dienu no dienas varenāki. Jūs redzat, ka bruņota dūre uzgulstas jūsu peļņai un paņem gan te, gan tur pa drusciņai — dzelzceļu trests, tērauda trests, eļļas trests, ogļu trests —, un jūs zināt, ka beigās jūs izputinās un atņems pēdējo centu no jūsu mazās peļņas.
Jūs esat nožēlojams spēlētājs, ser. Kad jūs, pateicoties savai pārākajai organizācijai, izspiedāt no Berklijas šos trīs mazos veikalus, tad jūs izriezāt krūtis, runājāt par aktivitāti un iniciatīvu, un par peļņu, ko ieguvāt, aprijot trīs mazos veikalus, aizsūtījāt savu sievu ceļojumā uz Eiropu. Suņi plūcās ap kumosu, un jūs to viņiem atņēmāt. Bet tagad jums taisās uzbrukt lielāks suns, un nu jūs sākat gaudot. Tas, ko es jums saku, attiecināms uz visiem pie šī galda. Jūs gaudojat visi. Visi jūs spēlējat zaudētu spēli un tāpēc gaudojat.
Tomēr jūs aiz gaudām nevarat skaidri saredzēt situāciju, kā to varu es. Jūs neatzīstat, ka jums ir vēlēšanās izspiest no citiem peļņu un ka viss tracis ir tikai tāpēc, ka citi izspiež peļņu no jums. Šādai rīcībai jūs esat pa- tak slīpēti. Jūs runājat pavisam ko citu. Jūs turat sīkka- pitalistu politiskas runas kā misters Kalvins. Ko tad viņš sacīja? Es atkārtošu dažus viņa izteicienus, kas man atmiņā: «Mūsu pamatprincipi ir taisnīgi»; «Kas šai valstij vajadzīgs, tas ir — atgriešanās pie vecajām amerikāņu Ieražām: brīvu ceļu visiem!»; «Brīvības gars, kurā šī tauta dzimusi»; «Atgriezīsimies pie mūsu tēvu tēvu principiem».