Kas nu notiek? Savienotajām Valstīm un Brazīlijai jāmeklē citas valstis ar neattīstītu rūpniecību, kurām tās varētu nodot savus pārpalikumus. Bet, tā kā noieta iespējas ir tādas pašas, tad arī šajās valstīs atkārtosies tas pats. Jaunajā valstī attīstīsies rūpniecība, drīz radīsies produkcijas pārpalikums — un tā meklēs citās valstīs pārpalikuma novietošanas iespējas. Tagad, džentlmeņi, uzmaniet! Mūsu planētai ir noteikts lielums. Pasaulē ir tikai zināms skaits valstu. Kas notiks, ja visas valstis pasaulē, lielas un mazas, nostāsies ar saviem pārpalikumiem pretī pārējām valstīm, kam tāpat ir pārpalikumi?
Viņš apklusa un uzlūkoja klausītājus. Apmulsums viņu sejās bija taisni amizants. Bet šinīs sejās bija arī šausmas. Ernests bija radījis no abstraktiem jēdzieniem kādu vīziju, un viņi šo vīziju skatīja, un viņus pārņēma bailes.
— Mēs iesākām no ābeces pirmajiem burtiem, mister Kalvin, — Ernests šķelmīgi sacīja. — Es jums noskaitīju visu pārējo alfabētu. Tas ir loti vienkārši, un tas ir pats skaistākais. Jums, protams, atbilde jau gatava. Kas tātad notiek, ja katrai valstij pasaulē ir neizlietots pārpalikums? Kas tad notiek .ar visu jūsu kapitālistisko ražošanas sistēmu?
Misters Kalvins noraizējies grozīja galvu. Viņš acīmredzot vēl pārdomāja Ernesta pierādījumus, cerēdams atrast tur kādu kļūdu.
— Atkārtosim vēlreiz visu īsumā, — Ernests ierunājās atkal. — Mēs iesākām ar atsevišķu rūpniecības nozari, ar apavu fabriku. Mēs redzējām, ka kopprodukta sadale tur tāda pati kā visās pārējās rūpniecības nozarēs. Mēs redzējām, ka darbs ar savu algu var atpirkt tikai zināmu daļu saražotās produkcijas un kapitāls nepatērē visu pārpalikumu. Mēs redzējām, ka vienmēr paliek neizlietots pārpalikums, kad darbs izdevis visu savu algu un kapitāls tik, cik gribējis. Mēs vienojāmies, ka šo pārpalikumu var izvietot tādā valstī, kur vāji attīstīta rūpniecība, un šis pārpalikums stimulē tās ražošanas spēkus: valsts kļūst kapitālistiska un pēc neilga laika pati varēs uzrādit pārpalikumu. Mēs attiecinājām šo procesu uz visām mūsu zemeslodes valstīm, līdz pārliecinājāmies, ka pienāks tāda diena, kad katra valsts ik gadus un ik dienas saražos neizlietotu pārpalikumu, no kura vairs nebūs iespējams atbrīvoties ar citu valstu palīdzību. Un nu es jautāju vēlreiz: ko mēs darīsim ar šo pārpalikumu?
Visi joprojām klusēja.
— Mister Kalvin? — Ernests jautāja.
— Tas ir pāri manai saprašanai, — misters Kalvins atzinās.
— Kaut kas tamlīdzīgs man nebija pat sapņos rādījies, — misters Asmunsens noteica. — Un tomēr tas šķiet skaidrs kā diena.
Es pirmo reizi dzirdēju izklāstām Kārļa Marksa [52] mācību par virsvērtību: Ernests bija to izskaidrojis tik vienkārši, ka es arī sēdēju satriekta un mēma.
— Es jums pateikšu, kā jūs atbrīvosieties no pārpalikuma, — Ernests sacīja. — Sviediet to jūrā! Sviediet ik gadus jūrā simtiem miljonu dolāru vērtībā kurpes, kviešus, apģērbus un citas preces! Vai tas nav atrisinājums?
— Neapšaubāmi, — misters Kalvins piekrita. — Bet tas ir absurds, par ko jūs runājat.
Ernests uzbruka viņam zibens ātrumā.
— Vai tas ir lielāks absurds par to, ko sludināt jūs. mašīnu dragātāji, kad jūs pieprasāt atgriezties pie tēvu tēvu laiku darba metodēm? Kā jūs ieteicat atbrīvoties 110 pārpalikuma? Jūs izvairīsieties no šī jautājuma, neražodami nekāda pārpalikuma. Bet ko jūs ieteicat darīt, lai nesaražotu pārpalikumu? Atgriezties pie primitīvā ražošanas veida, kas ir tik jucekligs, pretrunīgs un neracionāls, aizņem tik daudz laika un izmaksā tik dārgi, ka nav iespējams ražot pārpalikumu.
Misters Kalvins norija slienas. Sitiens bija ķēris mērķi Viņš norija atkal un atkāsējās.
— Jums taisnība, — viņš sacīja. — Es esmu sakauts. Tas ir absurds. Bet mums kaut kas jādara. Mums, vidusšķirai, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Mēs negribam iet bojā. Labāk mēs izvēlamies absurdu un atgriežamies pie mūsu senču patiesi rupjajām, primitīvajām un nesaim nieciskajām ražošanas metodēm. Mēs gribam atsviest rūpniecību atpakaļ pirmstrestu stadijā. Mēs gribam sadragāt mašīnas. Un kā jūs to aizkavēsiet?
— Mašīnas sadragāt jūs nevarat, — Ernests atbildēja. — Jūs nevarat pagriezt attīstības straumi atpakaļ. Pret jums nostāsies divi lieli spēki, un katrs no tiem ir stiprāks par visu vidusšķiru. Lielkapitālisti, tresti aizsprostos jums ceļu. Viņi negrib, lai sadragā mašīnas. Un vēl spēcīgāks par trestu varu ir darbs. Tas neatļaus jums dragat mašīnas. Pasaules kundzība un reizē ar to mašīnas atrodas starp trestiem un darbu. Tā ir fronte. Neviena karotāja puse nevēlas iznīcināt mašīnas, katra vēlas tās iegūt savā īpašumā. Sinī cīņā nav vietas vidusšķirai, kas ir kā pundurītis starp diviem milžiem. Jums jāsaprot, jūs nožēlojamā, iznīkstošā vidusšķira, ka jūs esat nokļuvuši starp diviem dzirnu akmeņiem un ka dzirnas jau sāk darboties.
Es jums matemātiski pierādīju, ka kapitālistiskās sistēmas sabrukums ir neizbēgams. Ja katrā valstī uzkrājas neizlietots un nepārdodams pārpalikums, tad kapitālistiskā sistēma sabruks zem tās drausmīgās peļņas celtnes, ko tā pati uzcēlusi. Un tad arī nebūs vairs nekādas mašīnu dragāšānas. Cīnīsies tikai par to, kam mašīnas piederēs. Ja darbs uzveiks, jūsu ceļš būs vienkāršs. Savienotajās Valstīs, visā pasaulē tad iestāsies jauns, varens gadsimts. Mašīnas vairs nedragās cilvēkus, bet padarīs to dzīvi patīkamāku, laimīgāku un daiļāku. Jūs no bojā ejošās vidusšķiras kopā ar darbaļaudīm — tad paliks tikai darbaļaudis —, jūs un visi darbaļaudis taisnīgi sadalīsiet brīnišķīgo mašīnu ražojumus. Un mēs visi būvēsim jaunas un vēl brīnišķīgākas mašīnas, un tad nebūs vairs nekāda neizlietota pārpalikuma, jo nebūs nekādas kapitālistu peļņas.
— Bet ja nu šinī cīņā par mašīnu piederību un pasaules kundzību uzvar tresti? — ievaicājās misters Kovalts.
— Tad, — Ernests atbildēja, — jūs un darbaļaudis, un mūs visus samīs visnežēlīgākā, visbriesmīgākā, cilvēces vēsturē vēl nepieredzētā despotisma dzelzs papēdis. Tas būtu piemērots apzīmējums šim despotismam — Dzelzs papēdis [53].
Iestājās ilgāks klusums, un katrs risināja neparastas, smagas domas.
— Bet jūsu sociālisms tomēr ir sapnis, — misters Kalvins noteica un atkārtoja: — Sapnis.
— Tad es jums parādīšu kaut ko tādu, kas nav sapnis, — Ernests atbildēja. — Es nosaukšu šo kaut ko par nllgarhiju. Jūs to dēvējat par plutokrātiju. Mēs tomēr domājam vienu un to pašu: lielkapitālistus vai trestus. Apskatīsim, kam šodien ir vara, un šinī nolūkā sadalīsim sabiedrību šķirās.
Sabiedrība sastāv no trim lielām šķirām. Vispirms, plu- iokrātija, kurā ietilpst bagātie baņķieri, dzelzceļu magnāti, apvienību direktori un trestu magnāti. Otrkārt, vidusšķira, jūsu šķira, kas sastāv no lauksaimniekiem, tirgotā- ļlem, sīkiem fabrikantiem un brīvo profesiju pārstāvjiem, li'eškārt, kā pēdējā mana šķira, proletariāts, kas sastāv no algotiem strādniekiem.[54]