— Savienotajās Valstīs noorganizējušies «melnie simti» \ — viņš sacīja. — Tas ir sākums, turpinājums būs vēl Jaunāks. Dzelzs papēdis sāk rīkoties aizvien nekaunīgāk.
Tās bija tēva grāmatas beigas. Laikam ritot, mēs pieredzējām vēl daudz «melno simtu» ļaundarību. Katru nedēļu pasts atteicās izplatīt atkal kādu sociālistu laikrakstu, un «melnie simti» izpostīja krietni daudz sociālistu spiestuvju. Protams, buržuāziskie laikraksti cildināja valdošās šķiras reakcionāro politiku, apmētāja dubļiem un nozākāja sagrauto sociālistisko presi, kamēr «melnos simtus» slavēja kā patiesus patriotus un sabiedrības glābējus. Visi šie meli izklausījās tik pārliecinoši, ka pat godīgi garīdznieki baznīcās uzteica «melnos simtus», kaut arī nožēloja, ka nepieciešamība spiedusi tos uz varas darbiem.
Notikumi attīstījās strauji. Drīz vajadzēja sākties rudens vēlēšanām, un sociālistiskā partija izvirzīja Ernestu par kandidātu kongresa locekļa amatam. Viņa izredzes bija visai lielas. Ielu dzelzceļu darbinieku streiks Sanfrancisko tika izjaukts, tāpat ormaņu streiks. Abas šīs sakāves bija liktenīgas organizētajiem strādniekiem. Ormaņus bija atbalstījusi visa ostas strādnieku arodbiedrība ar tās sabiedrotajiem būvstrādniekiem, un visi bija cietuši neveiksmi. Streiks bija prasījis asinis. Policija bija ielauzusi daudzus galvaskausus ar savām rungām, un kritušo skaitu vēl bija palielinājuši automāti, ko pret streikotājiem vērsa no Mārsdenas ekspedīcijas firmu noliktavām.
Rezultātā visi strādnieki kļuva īgni un atriebes kāri. Viņi prasīja asinis un atmaksu. Sakauti paši savā sfērā, viņi aika atriebties ar politiskas akcijas palīdzību. Viņu organizācijas vēl pastāvēja, tas deva viņiem spēku politiskajā cīņā, kas iedegās aizvien vairāk. Ernesta izredzes tikt ievēlētam kļuva aizvien lielākas. Ar katru dienu jaunas arodbiedrības paziņoja savu lēmumu balsot par sociālistiem, un pat Ernestam bija jāsmejas, kad beidzot pieteicās arī apbedītāji un putnu plūcēji. Strādnieki kļuva stūrgalvīgi. Nevaldāmā sajūsmā viņi lauzās iekšā sociālistu sapulcēs, bet palika nepieejami veco partiju politiķu vilinājumiem. Veco partiju runātājus bieži sagaidīja tukšas telpas, un, ja tās kādreiz piepildījās, tad runātājus apstrādāja tik rupjā kārtā, ka vairākkārt bija jāiejaucas policijai.
Notikumi gāja savu gaitu. Gaiss vibrēja aiz gaidāmiem un pašreizējiem notikumiem. Valstij bija pienākuši grūti laiki,[59] pēc vairākiem labvēlīgiem gadiem aizvien grūtāk bija izvietot neizlietoto pārpalikumu ārzemēs. Rūpniecība sašaurinājās, daudzas lielas fabrikas nestrādāja, un algas samazināja itin visur.
Arī lielais mašīnbūvētāju streiks bija sabrucis. Sis streiks bija viens no asiņainākajiem Savienotajās Valstīs, un tanī sakāva divsimttūkstoš mašīnbūvētāju kopā ar viņu piecsimttūkstoš sabiedrotajiem — metālistiem. Norisinājās īstas kaujas starp strādniekiem un nelielām apbruņotu streiklaužu[60] armijām, ko uzņēmēju apvienības raidīja pret strādniekiem; «melnie simti» bariem parādījās visattālākajos novados un rīkoja grautiņus. Beidzot tika atsūtīti simttūkstoš regulārās armijas kareivju, kas darīja visam baigu galu. Daudzus strādnieku vadoņus sodīja ar nāvi, daudziem citiem piesprieda cietuma sodu un tūkstošiem vienkāršu streikotāju sadzina «lopu kautuvēs» kur kareivji viņus nežēlīgi apstrādāja.
Tagad vajadzēja samaksāt par labajiem gadiem. Visi tirgi bija pārpildīti, cenas kritās, un vispārējā cenu krišanās jūklī strādnieku darba algas kritās visstraujāk. Valsti satricināja ražošanas krīzes. Visur streikoja, un, kur nestreikoja, tur uzņēmēji izmeta strādniekus no darba. Laikraksti bija pilni ar ziņām par varas darbiem un asins izliešanu. Visos šinīs pasākumos liela loma bija «melnajiem simtiem»[61]. Dumpji, dedzināšana un mežonīgu grautiņu rīkošana bija viņu uzdevums, un to viņi veica priekšzīmīgi. Visa regulārā armija bija sacelta kājās, pateicoties «melno simtu» rīcībai.
Visas pilsētas un ciemi līdzinājās nocietinātām nometnēm, un strādniekus apšāva kā suņus. Streiklauži nāca no milzīgā bezdarbnieku bara, un, ja organizētie strādnieki uzveica streiklaužus, tad ieradās karaspēks un satrieca organizētos strādniekus. Bez tam vēl bija zemessargi. Līdz šim vēl nebija vajadzējis izmantot slepeno likumu par zemessargiem. Darbā bija stājusies tikai regulārā zemessargu armija, kas visur bija kaujas gatavībā, tāpat šinī briesmu laikā ar valdības pavēli regulāro karaspēku palielināja par simttūkstoš cilvēkiem.
Strādnieki nekad vēl nebija piedzīvojuši tādu sakāvi. Lielie rūpniecības karaļi, oligarhi, sākumā ar visu sparu bija metušies robos, ko cīnoties bija izlauzušas darba devēju apvienības. Sīs apvienības īstenībā bija vidusšķiras organizācijas, bet tagad tās, grūto laiku un tirgus sabru- kitma spiestas un lielo rūpniecības karaļu atbalstītas, drausmīgi un galīgi sakāva organizētos strādniekus. Tā bija visspēcīga apvienība, bet tā bija lauvas un jēru apvienība, un to vidusšķirai drīz bija lemts uzzināt.
Strādnieki alka pēc atriebes un atmaksas, bet viņi bija satriekti. Tomēr viņu sakāve neizbeidza saspīlēto stāvokli. Bankas, oligarhijas svarīgākais spēks, joprojām uzsacīja kredītus. Volstrītas [62] grupa ierāva naudas tirgu tādā virpulī, kurā gandrīz nogrima visas valsts vērtības. Un no šī sabrukuma un posta iznira topošās oligarhijas rēgs, vienaldzīgs, nesatricināms un pašapzinīgs. Tās miers un pašapziņa bija atbaidoši. Tagad tā izmantoja savu plānu realizēšanai ne vien pati savu milzu varu, bet arī visu Savienoto Valstu finansiālo spēku.
Tagad rūpniecības karaļi vērsās pret vidusšķiru. Uzņēmēju asociācijas, kas darba devēju apvienībām bija palīdzējušas satriekt strādniekus, tagad pašas tika satriektas, to izdarīja nesenie sabiedrotie — darba devēju apvienības. Tresti stāvēja kā klints, vidusmēra uzņēmējiem, mazajiem tirgotājiem un fabrikantiem sabrūkot. Vēl vai- rak — tresti bija aktīvi. Tie sēja vēju, vēju un atkal vēju, jo tie vienīgie zināja, kā pļaut vētru un gūt no tās peļņu. Un vēl kādu peļņu! Milzu peļņu! Tie bija pietiekami stipri, lai spītētu vētrai, ko lielāko tiesu bija paši sacēluši, — viņi ļāva tai trakot un izlaupīja apkārt dzenātos vrakus. Vērtspapīri neglābjami un neaptverami krita, un tresti pievāca milzu bagātības, kas palielināja viņu līdzšinējo īpašumu, pie kam tie iekaroja saviem uzņēmumiem aizvien jaunas nozares — un vienmēr uz vidusšķiras rēķina.
Tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada vasarā vidusšķira saņēma nāves triecienu. Pat Ernests bija pārsteigts par ātrumu, kādā tas notika. Viņš domīgi kratīja galvu un neko necerēja no rudens vēlēšanām.
— Tas ir bez nozīmes, — viņš sacīja. — Mēs esam sakauti. Dzelzs papēdis valda. Es biju cerējis uz mierīgu uzvaru pie vēlēšanu urnas, bet esmu maldījies. Viksonam bija taisnība. Mums nolaupīs mūsu nedaudzās atlikušās brīvības. Dzelzs papēdis samīs mūs. Strādniecībai atliek vienīgi asiņaina revolūcija. Mēs neapšaubāmi uzvarēsim, bet man jānodreb, par to domājot.