bīskaps
īsi pēc apprecēšanās es nejauši sastapos ar bīskapu Morhauzu, bet labāk izstāstīšu visu pēc kārtas. Pēc liktenīgā vakara I. P. H. sanāksmē bīskaps Morhauzs, šis cildenais cilvēks, padevās draudzīgajiem padomiem, kailiem viņu apbēra, un aizgāja atvaļinājumā. Tomēr viņš atgriezās — vēl jo stiprāk pārliecināts, ka viņam lemts sludināt jauno baznīcas vēsti. Viņa draudzei par sašu- tumu, viņa pirmā svētruna bija pilnīgi līdzīga runai tā vakara sanāksmē. Viņš atkal runāja ilgi un plaši, ka baznīca novērsusies no tā kunga mācības un pielūdz ma- inonu Kristus vietā.
Sekas bija tādas, ka viņu neatkarīgi no paša vēlēšanās Ieslodzīja kādā privātā garā vājo patversmē, kamēr laikraksti patētiski ziņoja par viņa garīgo sabrukumu un cildināja viņa dievbijību. Viņu turēja patversmē kā cietumnieku. Es vairākkārt devos viņu apmeklēt, bet mani nepielaida, un mani jo dziļi satricināja šī pilnīgi veselā, normālā, godīgā cilvēka traģēdija, cilvēka, ko sabiedrības rupja griba centās iznīcināt. Bīskaps taču bija vesels, lirs un cēls. Ernestam bija taisnība! Bīskapam trūka vienīgi pareizas izpratnes bioloģijā un socioloģijā, un tāpēc viņš nespēja pareizi izskaidrot notiekošo.
Visvairāk mani biedēja bīskapa bezspēcība. Ja viņš neatsacījās no saskatītās patiesības, tad viņam nebija cerību atbrīvoties no patversmes. Viņš nespēja nekā līdzēt. Viņa manta, viņa stāvoklis, viņa izglītība nevarēja viņu glābt. Viņa uzskati bija sabiedrībai bīstami, un sabiedrība nevarēja aptvert, kā šādi uzskati var rasties normālās smadzenēs. Vismaz man likās, ka tāda ir sabiedrības nostāja.
Tomēr bīskapu bija sagrābušas šaubas, par spīti viņa šķīstajam, cēlajam noskaņojumam. Viņš skaidri redzēja savu bīstamo stāvokli. Viņš saprata, ka ir notverts slazdos, un mēģināja izbēgt no tiem. Viņš paļāvās savā cīņā vienīgi uz paša spēkiem, necerot uz palīdzību, ko draugi, tadi kā tēvs, Ernests un es, būtu varējuši sniegt. Un tā viņš izveseļojās patversmes uzspiestajā vientulībā. Nekādas vīzijas viņu vairs nemocīja, viņa smadzenes bija brīvas no idejas, ka sabiedrības pienākums ir ganīt tā kunga avis.
Kā jau minēju, viņš kļuva vesels, pilnīgi vesels, un laikraksti, tāpat kā garīdznieki, priecīgi apsveica viņa atgriešanos. Reiz aizgāju uz viņa baznīcu. Svētruna bija tada pati ka tas, kad viņš vēl nebija skatījis nekādas vīzijas. Es jutos vīlusies, sarūgtināta. Vai sabiedrība būtu piespiedusi viņu padoties? Vai viņš bija gļēvulis? Vai viņš bija piespiests atsaukt savus uzskatus? Jeb vai sasprindzinājums bija par lielu un viņš nu padevīgi zemojās pastāvošās kārtības likumu priekšā?
Es ierados viņu apciemot viņa skaistajā mājā. Viņš bija baismīgi pārvērties. Viņš bija stipri novājējis un viņa seju izvagojušas agrāk neredzētas grumbas. Mana ierašanās bija viņu redzami satraukusi. Runājot viņš nervozi plūkāja savas piedurknes, un viņa acis nemierīgi šaudījās, izvairoties no manējām. Viņa atmiņa likās gluži vāja, sarunā bieži iestājās dīvainas pauzes, viņš pēkšņi mainīja sarunas tematu un mulsināja mani ar savu nekonsekvenci. Vai tas bija Kristum līdzīgais vīrs ar skaidro saprātu, kādu es viņu biju pazinusi, — vīrs ar gaišām, tīrām acīm un tikpat stingru un nešaubīgu skatienu kā viņa dvēsele? Pret viņu bija ļauni izturējušies; viņš bija padevies aiz bailēm. Viņā gars bija pārāk trausls bijis, nespējīgs cīnīties ar sabiedrības organizēto «vilku baru».
Es jutos apbēdināta, neizsakāmi apbēdināta. Viņš runāja izvairīgi un acīm redzami tā bijās no maniem jautājumiem, ka man nebija drosmes kaut ko prasīt. Viņš izklaidīgi pieminēja savu slimību, saraustītos teikumos pieskārās baznīcai, pārmaiņām tās pārvaldē, nenozīmīgiem labdarības darbiem un izskatījās tik atvieglots, man aizejot, ka es būtu smējusies, ja mana sirds nebūtu asaru pilna.
Nabaga mazais varonis! Ja es to būtu zinājusi! Viņš bija cīnījies kā milzis, un es nebiju to nojautusi. Viens, pilnīgi viens miljoniem savu amata biedru vidū viņš bija izcīnījis savu cīņu. Vājprātīgo nama iebiedēts, tomēr ticēdams taisnībai un tiesībām, viņš cieši turējās pie taisnības un tiesībām, bet jutās tik vientuļš, ka neiedrošinājās uzticēties pat man. Viņš bija doto mācību labi izpratis — pārāk labi.
Drīz vien es par to pārliecinājos. Kādu dienu bīskaps nozuda. Viņš nebija sacījis nevienam, ka domā kaut kur aizbraukt. Kad nu dienas pagāja un viņš neatgriezās, klīda valodas, ka viņš prāta aptumšošanās brīdī izdarījis pašnāvību. Tomēr šīs domas atmeta, kad uzzināja, ka bīskaps pārdevis visus savus īpašumus — namu pilsētā, lauku māju Menloparkā, gleznas un kolekcijas un pat mivu mīļoto bibliotēku. Tagad bija skaidrs, ka viņš slepeni nokārtojis visas savas darīšanas, iekāms nozudis.
Tas notika tolaik, kad mums pašiem klājās stipri bēdīgi. Tikko mēs bijām iekārtojušies jaunajā dzīvoklī, bīskaps sagādāja mums izdevību brīnīties un spriest par viņa rīcību. Un tad pēkšņi mums viss kļuva skaidrs. Kādu vakaru es krēslā steidzos pa ielu uz skārni, lai nopirktu drusku gaļas Ernesta vakara mielastam, kā mēs dēvējām pēdējo dienas maltīti jaunajos apstākļos.
Tanī mirklī, kad iznācu no veikala, kāds cilvēks iznira no tuvējās tirgotavas ielas stūrī. Kaut kas dīvaini pazīstams viņā lika man atskatīties. Tomēr vīrietis bija jau apgriezies un steidzās projām. Kaut kas viņa plecu līnijā, sudraboto matu svītra starp apkakli un platmali modi- naja neskaidras atmiņas. Es negāju vis ielai pāri, bet metos šim cilvēkam pakaļ. Paātrināju soļus, mēģinādama atbrīvoties no uzmācīgajām domām. Tas taču nebija iespējams! Tas nevarēja būt viņš — šinīs nesamērīgi garajās, noplukušajās biksēs ar apspurušiem galiem.
Es apstājos, pasmējos par sevi un gribēju jau izbeigt • is medības. Bet šie sasodīti pazīstamie pleci un sudrabotie mati! Steidzos atkal viņam pakaļ. Kad viņu panācu, es izaicinoši ieskatījos viņam sejā, apsviedos — un stāvēju ar bīskapu vaigu vaigā.
Viņš tikpat pēkšņi apstājās un smagi atvilka elpu. Prāvs papīra maisiņš, kas bija labajā rokā, izkrita uz Ietves. Tas pārplīsa, un kartupeļi pajuka uz visām pusēm slarp mūsu kājām. Bīskaps pārsteigts un sērīgs pavērās manī; tad viņš it kā saplaka, viņa pleci nošļuka — un viņš dziļi nopūtās.
Es sniedzu roku. Viņš paspieda to, bet viņa roka bija valga. Viņš apmulsis nokāsējās, un es ieraudzīju sviedrus izspiežamies uz viņa pieres. Acīmredzot viņš bija stipri nobijies.
— Kartupeļi, — viņš vārgi nomurmināja. — Tie ir tik
dārgi.
Mēs salasījām tos un salikām atpakaļ saplīsušajā maisiņā, ko tagad viņš rūpīgi turēja padusē. Es mēģināju i/.sacīt savu prieku par šo satikšanos un uzaicināju viņu tūliņ apmeklēt mūs.
— Tēvs tā priecāsies, jūs redzot. Mēs dzīvojam pāris soļu atstatu.
— Es nevaru, — viņš atbildēja. — Man jāiet. Dzīvojiet sveiki!
Viņš aizdomīgi palūkojās visapkārt, it kā baidīdamies, ka viņu pazīs, un grasījās iet tālāk.
— Pasakiet, kur jūs dzīvojat, un es jūs kādreiz apmeklēšu, — viņš sacīja, kad redzēja, ka soļoju viņam blakus un nedomāju atkāpties, ja jau esmu viņu atradusi.
— Nē, — es noteikti atbildēju. — Jums jānāk tūliņ līdzi!
Viņš pameta skatienu uz kartupeļiem un pārējiem mazajiem sainīšiem, ko nesa otrā padusē.
— Es tiešām nevaru, — viņš sacīja. — Piedodiet manu nepieklājību! Bet, ja jūs zinātu …
Likās, viņš tūliņ sabruks, bet tad atkal saņēmās. — Jā, šīs ēdamlietas, — viņš turpināja. — Tas ir bēdīgs gadījums. Tas ir šausmīgi. Viņa ir veca sieva. Man jāaiznes viss tūliņ. Viņai liela vajadzība pēc tā. Man jāiet tūliņ, jūs taču saprotat. Es atnākšu atkal, es to apsolu.