— Es jūs .pavadīšu, — es piedāvājos. — Vai tas tālu?
Viņš atkal nopūtās un padevās.
— Aiz divām mājām, — viņš atteica. — Pasteigsimies!
Bīskapa vadībā es nu iepazinos ar savu apkārtni. Nebiju gan sapņojusi, ka te valda tik drausmīgs posts, jo nebiju nekad nodarbojusies ar labdarību. Pārliecinājos, ka Ernestam taisnība, kad viņš ņirgājās par labdarību kā par karstu komprešu likšanu uz augoņa. Izgrieziet augoni, skanēja viņa pamācība. Dodiet strādniekam, ko viņš nopelnījis, piešķiriet pensijas tāpat kā kareivjiem tiem, kas godam nosirmojuši savā darbā, tad žēlsirdības dāvanas nebūs vajadzīgas, šinī pārliecībā es strādāju kopā ar viņu revolūcijas labā un nešķiedu spēkus, lai mīkstinātu sociālo ļaunumu, ko netaisnā sistēma radīja aizvien no jauna.
Es iegāju līdzi bīskapam kāda daudzdzīvokļu īres nama desmit, divpadsmit kvadrātmetru lielā istabiņā. Tur mēs sastapām mazu vecu vācieti — sešdesmit četrus gadus vecu, kā bīskaps sacīja. Viņa bija pārsteigta, mani ieraugot. bet laipni pamāja sveicienu un šuva vien tālāk vīriešu bikses, turēdama tās uz ceļiem. Līdzās uz grīdas bija vesela kaudze bikšu. Bīskaps, redzēdams, ka istabā nav ne ogļu, ne malkas, aizgāja nopirkt kādu drusku.
Es paņēmu pāri bikšu un apskatīju darbu.
— Seši centi, kundze, — sieviete sacīja, šūpodama galvu līdzi adatas dūrieniem. Viņa šuva lēni, bet nepārtraukti. Likās, viņa personificēja šūšanu.
— Par tādu darbu? — es brīnījos. — Vai vairāk par to nemaksā? Cik laika tam vajadzīgs?
— Nē, vairāk ne. Seši centi par gatavām biksēm. Katram pārim divas stundas. Bet šefs to nezina, — viņa aši piemetināja, baidīdamās sagādāt tam nepatikšanas. — Es esmu Joti gausa. Man reimatisms pirkstos. Meitenes šuj ātrāk. Viņas sasteidz uz pusi ātrākā laikā. Šefs ir laipns. Viņš ļauj man ņemt darbu mājās, jo es esmu veca un no mašīnas rūkoņas man sāp galva. Ja viņš nebūtu tik laipns, es nomirtu badā.
Jā, tās, kas strādā veikalā, saņem astoņus centus. Bet ko lai dara? Tagad jau pat jauniem nepietiek darba. Vecajiem nav nekādu izredžu. Bieži es saņemu tikai vienu pāri. Dažreiz, kā šodien, man jāsašuj līdz vakaram astoņi pāri.
Es vaicāju, cik stundas viņa strādā, un viņa atbildēja, ka tas atkarīgs no sezonas.
— Vasaru, kad liels pieprasījums, es strādāju no pieciem rītā līdz deviņiem vakarā. Ziemu ir stipri auksts. Tad paiet ilgs laiks, kamēr pirksti ielokās. Tāpēc man jāstrādā ilgāk — bieži līdz pusnaktij.
Jā, šī bija bēdīga vasara. Grūti laiki. Dievs mums dusmo. Tas šonedēļ mans pirmais darbs. Ja nav darba, tad ar ēšanu bēdīgi, tā jau zināma lieta. Bet es esmu pieradusi. Esmu šuvusi visu mūžu — savā vecajā dzimtenē un te, Sanfrancisko, — trīsdesmit trīs gadus.
Ja vien īre samaksāta, tad viss kārtībā. Namsaimnieks ir ļoti laipns, bet īre jānomaksā. Tā jau piederas. Viņš ņem par šo istabu tikai trīs dolārus. Tas ir lēti. Bet nav vis viegli katru mēnesi sadabūt šos trīs dolārus.
Viņa apklusa un šuva tālāk, šūpodama galvu.
— Ar tik mazu peļņu jums jābūt ļoti taupīgai, — es piezīmēju.
Viņa mundri pamāja.
— Kad īre samaksāta, tad vairs nav tik ļauni. Protams, gaļu nopirkt nevar. Un pienu kafijai arī ne. Bet vienreiz dienā es tomēr ēdu. Un dažu dienu pat divreiz.
Pēdējos vārdus viņa izrunāja ar lepnumu. Tanīs bija manāma panākumu jausma. Bet, kad viņa šuva tālāk klusēdama, es ievēroju skumjas viņas lēnīgajās acīs un iekritušo muti. Viņas skatiens k|uva izklaidīgs. Tad viņa steidzīgi izberzēja satumsušās acis — taču vajadzēja šūt.
— Man sirds nesāp bada dēj, — viņa paskaidroja. — Pie tā pierod. Es tikai raudu par savu bērnu. Mašīna viņu nonāvēja. Taisnība, ka viņai bija grūti jāstrādā, bet es tomēr to lāgā nevaru aptvert. Viņa bija stipra un jauna—• tikai četrdesmit gadu. Un trīsdesmit gadu jau bija nostrādājusi. Viņa agri sāka, tas pareizi, bet mans vīrs bija miris. Fabrikā eksplodēja katls. Ko lai mēs būtu darījušas? Viņa bija tikai desmit gadu veca, bet visai spēcīga. Un taču mašīna viņu nonāvēja. Jā, manu meitu nonāvēja, un viņa taču bija veiklākā strādniece darbnīcā. Esmu bieži par to domājusi, es to zinu. Tāpēc es vairs nevaru darbnīcā strādāt. Mašīna plēš man galvu pušu. Es dzirdu, tā saka vienā laidā: es to padarīju, es to padarīju! Tā viņa runā visu dienu. Un tad es domāju par savu meitu un nevaru strādāt.
Viņas acis atkal kļuva mitras, un viņai vajadzēja tās izslaucīt, iekāms viņa šuva tālāk.
Es dzirdēju- bīskapu nākam pa kāpnēm un atvēru durvis. Kāds gan viņš izskatījās! Uz muguras viņš nesa pusmaisa ogļu un tam virsū uzsietu iekuru. Ogļu putekļi bija notraipījuši viņa seju, un sviedri plūda straumēm pār pieri. Viņš nolika savu nesamo kaktā pie krāsns un noslaucīja seju rupjā kokvilnas lakatā. Es neticēju lāgā savām acīm. Bīskaps melns kā ogļu iznēsātājs, lētā katūna kreklā (apkaklē trūka vienas pogas) un kombinezonā! Tas bija visdīvainākais — šīs bikses, kuru noskran- dušie gali nokārās līdz papēžiem. Ap vidu tās saturēja šaura siksna, kādu mēdz nēsāt strādnieki.
Bīskaps gan bija sakarsis, bet nabaga vecajai sievai uztūkušās rokas bija sarautas krampjos aiz aukstuma, tāpēc, pirms mēs aizgājām, bīskaps iekūra uguni un es nomizoju kartupeļus un uzliku vārīties. Vēlāk uzzināju, ka milzīgās strādnieku kazarmas manā apkārtnē slēpj sevī daudzus līdzīgus un vēl ļaunākus gadījumus.
Mājās pārnākuši, mēs satikām Ernestu, kas bija uztraucies par manu prombūtni. Pēc pirmā pārsteiguma un apsveicināšanās bīskaps atlaidās atzveltnī un manāmi atvieglots nopūtās. Mēs esot pirmie no viņa vecajiem draugiem, ko viņš saticis kopš savas nozušanas, viņš sacīja. Jādomā, ka šinī starplaikā viņš bija ļoti cietis aiz
vientulības. Viņš runāja daudz, bet visvairāk par prieku, ko jūtot, izpildīdams tā kunga pavēli.
— Tagad es patiešām ganu viņa avis, — viņš sacīja. — Un es esmu daudz ko mācījies. Dvēselei nevar palīdzēt, ja vēders nav pilns. Vispirms viņa avīm jādabū maize un sviests, kartupeļi un gaļa, tad un tikai tad viņu dvēseles spējīgas uzņemt izsmalcinātāku barību.
Viņš ēda ar lielu patiku manis pagatavotās vakariņas. Nekad senos laikos viņš nebija sēdies ar tādu ēstgribu pie mūsu galda. Mēs runājām par to, un viņš izteicās, ka nekad mūžā neesot juties tik labi kā tagad.
— Tagad eju tikai kājām, — viņš sacīja, un sārtums iesitās viņam vaigos, atceroties laiku, kad bija braucis karietē, it kā tas būtu grūti izpērkams grēks. — Mana veselība ir uzlabojusies, — viņš aši piemetināja, — un es esmu ļoti laimīgs — patiešām, laimīgāks nekā jebkad. Vismaz mans gars ir dieva rokā.
Un tomēr viņa sejā bija neizdzēšamas sāpes, pasaules sāpes, ko viņš bija uzņēmies. Viņš tagad skatīja dzīvi tās īstajā izskatā, un šī dzīve nelīdzinājās tai, par ko stāstīja viņa bibliotēkas grāmatas.
— Un par visu to atbildīgs esat jūs, jaunekli, — viņš bez aplinkiem pateica Ernestam.
Ernests bija pārsteigts un apjucis.
— Es — es jūs brīdināju, — viņš stostījās.
— Nē, jūs mani pārprotat, — bīskaps atbildēja. — Es jums nepārmetu, bet g^n pateicos. Man jums jāpateicas, jo jūs man norādījāt manu ceļu. Jūs mani aizvadījāt no teorijām par dzīvi pie pašas dzīves. Jūs atvilkāt plīvuru no sabiedriskā negoda. Jūs bijāt gaisma manā tumsībā, bet tagad arī es redzu gaismu. Un es esmu ļoti laimīgs, vienīgi… — Viņš nomākts vilcinājās, un viņa acīs bija lasāmas lielas bailes. — Vienīgi šī vajāšana. Es nedaru nevienam pāri. Kāpēc man neliek mieru? Bet tas nav galvenais. Galvenais ir, kā tas notiek. Es neko neteiktu, ja mani sagrieztu gabalos, ja mani sadedzinātu sārtā vai piesistu krustā. Es bīstos tikai no patversmes. Iedomājieties tikai! Es un vājprātīgo namā! Tas ir briesmīgi! Es noskatījos dažus gadījumus sanatorijā … Tie bija drausmīgi. Man asinis stingst dzīslās, ja par to domāju. Pavadīt savas dzīves atlikušo daļu ieslodzītam starp ārprātīgiem! Nē! Nē! Tikai to ne! Tikai to ne!