No otras puses, strādnieku kastas, privileģēto arodbiedrību biedri, centīsies pārvērst savas organizācijas par slēgtām korporācijām. Un tas viņiem izdosies. Piederība pie strādnieku kastām kļūs mantojama. Dēli sekos tēvu pēdās, un nebūs vairs nekāda jaunu spēku pieplūduma no mūžīgā spēku avota — vienkāršās tautas. Tas nozīmēs strādnieku kastu izviršanu, un ar laiku tās kļūs aizvien vājākas. Tanī pašā laikā kā zināms institūts tās kādu laika sprīdi būs visspēcīgas. Tās līdzināsies galma gvardei senajā Romā. Arī galma revolūcijas notiks, kurās strādnieku kastas cīnīsies par varu. Oliģarhija atbildēs ar kontrrevolūciju, un brīžiem vieni, brīžiem otri gūs virsroku un kundzību. Tikām turpināsies neatvairāmā kastu izviršana, kamēr beidzot vienkāršā tauta, kastām bojā ejot, iegūs savas tiesības.
Ernests pareģoja šo gauso sociālo evolūciju tolaik, kad bija nomākts lielo arodbiedrību nodevības dēļ. Es viņam nekad neesmu piekritusi un jo vairāk nepiekrītu tagad, rakstīdama šīs rindas, jo taisni patlaban, kaut Ernests ir miris, revolūcija ir klāt un tā aizslaucīs visus oligarhus. Es tomēr pieminēju šo Ernesta pareģojumu, jo tas bija viņa pareģojums. Par spīti tam, ka viņš ticēja savai teorijai, viņš apkaroja to ar milža spēku un ir darījis vairāk nekā jebkurš cits, lai revolūcija, kas patlaban gaida uz sākuma signālu, kļūtu iespējama.[70]
— Bet ja nu oliģarhija pastāv? — es tovakar vēl ievaicājos. — Kas tad notiks ar lielajiem pārpalikumiem, kas tai vairojas ar katru gadu?
— Gan jau tos izlietos, — viņš atbildēja, — esi droša, oliģarhija atradīs kādu izeju. Ierīkos lieliskus ceļus. Radīsies lieli zinātniski un mākslas darbi. Kad oligarhi būs pilnīgi pakļāvuši sev tautu, viņiem būs diezgan laika domāt par citām lietām. Viņi kļūs par daiļuma cienītājiem. Viņi kļūs par mākslas draugiem. Mākslinieki strādās viņu vadībā un saņems bagātīgu atlīdzību. Mākslai pienāks lielā diena; mākslinieki vairs neizdabās kā vēl nesen vidusšķiras sīkpilsoniskajai gaumei. Es saku, tā būs mākslas lielā diena, radīsies brīnumpilsētas, kam līdzās seno laiku pilsētas liksies bezgaumīgas un ikdienišķas. Un šinīs pilsētās dzīvos oligarhi un pielūgs daiļumu.[71]
Tā pārpalikumu pastāvīgi izlietos, kamēr strādnieki darīs savu darbu. So milzu būvju un pilsētu radīšana dos miljoniem strādnieku bada algu, jo milzīgais pārpalikums būs par iemeslu tikpat milzīgiem izdevumiem, un oligarhi radīs celtnes tūkstoš, nē, desmittūkstoš gadiem. Viņi būvēs celtnes, par kādām ēģiptieši un babilonieši neuzdrīkstējās pat sapņot. Un, kad oligarhu vairs nebūs, tad viņu platie ceļi un brīnumpilsētas paliks brālīgajai strādniecībai, kas varēs tās apdzīvot.[72]
Oligarhi radīs visu to tāpēc, ka citādi viņi nevar. Lielie darbi būs tā forma, kurā izpaudīsies pārpalikuma izlietošana, tāpat kā pirms gadu tūkstošiem Ēģiptes valdošā šķira tautai nolaupīto pārpalikumu ieguldīja tempļu un piramīdu būvē. Oligarhu varas laikā cieņā būs nevis priesteri, bet mākslinieki. Tirgotāju vietu ieņems strādnieku kastas. Dziļi zem viņiem atradīsies bezdibenis, kurā vienkāršā tauta, milzīgas iedzīvotāju masas, trūdēs, veģetēs un badosies, un tomēr vienmēr atjaunosies. Un beigās, kas zina, kad, vienkāršā tauta pacelsies no šī bezdibeņa, strādnieku kastas un oliģarhija iznīks, un beidzot pēc gadsimtu ilga smaga darba pienāks vienkāršā cilvēka diena. Es biju cerējis piedzīvot šo dienu, bet tagad zinu, ka nekad to nepieredzēšu.
Viņš apklusa, palūkojās manī un piemetināja:
— Sabiedrības attīstība virzās drausmīgi gausi uz priekšu, vai ne* dārgā?
Es apskāvu viņu, un viņš piekļāva galvu man pie krūtīm.
— Ieaijā mani miegā, — viņš dīvainā balsī čukstēja. — Es redzēju kādu vīziju un gribētu to aizmirst.
XV NODAĻA
PĒDĒJĀS DIENAS
Tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada janvāra beigās atklātībā parādījās ziņas, ka oliģarhija mainījusi izturēšanos pret privileģētajām arodbiedrībām. Laikraksti vēstīja par nepieredzētu algas paaugstināšanu un darba laika saīsināšanu dzelzceļniekiem, dzelzs un tērauda lietuvju strādniekiem, mehāniķiem un mašīnbūvētājiem. Tomēr oliģarhija vēl neatļāva pateikt visu patiesību. īstenībā algas bija vēl augstākas un priekšrocības attiecīgi lielākas. Tas viss bija noslēpums, bet noslēpumi cenšas izkļūt dienas gaismā. Privileģēto arodbiedrību biedri pastāstīja visu savām sievām, tās izpļāpāja tālāk, un drīz to zināja visi strādnieki.
Tā bija tikai jau deviņpadsmitā gadsimtā pazīstamo pasākumu loģiska attīstība. Tālaika saimnieciskajā cīņā bija jau mēģināts sadalīt peļņu, tas ir, kapitālisti bija mēģinājuši saistīt strādniekus, ļaujot tiem piedalīties savos uzņēmumos-. Peļņas dalīšana kā sistēma bija smieklīga un neiespējama. Brīvās konkurences sistēmā tā varēja sekmēties tikai atsevišķos gadījumos, jo, ja visur darbs un kapitāls dala peļņu, tad jāpanāk tādi apstākļi, kādi pastāvēja tad, kad nekāda peļņas dalīšana nenotika.
Tā no nepraktiskās domas par peļņas dalīšanu radās praktiskā doma par piedalīšanos laupīšanā. «Dodiet mums lielāku algu un uzkraujiet izdevumus masām,» skanēja stipro arodbiedrību kaujas sauciens. Un šai savtīgajai politikai jau bija lieli panākumi. Izdevumus uzvēla plašajām neorganizēto vai vāji organizēto strādnieku masām. īstenībā viņi samaksāja paaugstinātās algas saviem stiprākajiem brāļiem, privileģēto arodbiedrību biedriem,[73] un šīs apvienības kļuva zināmā mērā par strādnieku monopoliem. Šī doma, kā jau sacīju, sadarbojoties plašā mērogā oligarhiem un privileģētajām arodbiedrībām, tādejādi tika novesta līdz savam loģiskam piepildījumam.
Tiklīdz noslēpums par privileģēto arodbiedrību nodevību kļuva zināms, strādnieku vidū sākās nesaskaņas un kurnēšana. Pēc tam privileģētās arodbiedrības izstājās no internacionālajām organizācijām un sarava ar tam visus sakarus. Sākās nemieri un varas darbi. Privileģēto arodbiedrību biedrus apzīmogoja par nodevējiem, un traktieros, publiskos namos, ielās un darba vietās, īsi sakot, visur, viņiem uzbruka viņu biedri, kurus viņi bija tik nekrietni pametuši.
Neskaitāmas galvas tika iedauzītas, un bija arī daudz nogalināto. Neviens privileģēto arodbiedrību biedrs nejutās drošs. Viņi devās barā uz darbu un atpakaļ un vienmēr turējās ielas vidū, jo uz ietves viņu galvas varēja ķert no logiem vai jumtiem mesti ķieģeļi un oļi. Viņi saņēma atļauju nēsāt ieročus, un varas orgāni centās viņiem visādi palīdzēt. Viņu vajātājiem piesprieda bargus cietumsodus, un cietumā pret tiem nežēlīgi izturējās. Nevienam neatļāva nēsāt ieročus, ja tas nebija izraudzīto apvienību biedrs, šā noteikuma pārkāpšanu uzskatīja par lielu noziegumu — un vainīgos bargi sodīja.
Aizvainotie strādnieki nemitīgi centās atmaksāt nodevējiem. Kastu robežas radās pašas no sevis. Piekrāpto strādnieku bērni vajāja nodevēju bērnus, kamēr tie vairs neuzdrošinājās ielās rotaļāties un apmeklēt skolas. Nodevēju sievām un ģimenēm izrādīja vislielāko nicināšanu, tirgotājus, kuri tām pārdeva preces, pārējie strādnieki boikotēja.
Rezultātā nodevēji un viņu ģimenes, spiesti no visām pusēm, dibināja paši savas apmetnes. Viņiem vairs nebija iespējams dzīvot kopā ar piekrāpto proletariātu, tāpēc viņi pārcēlās uz citiem rajoniem, ko tad apdzīvoja vieni paši. Oliģarhija viņus visādi atbalstīja. Viņiem uzcēla piemērotas, modernas un higiēnas prasībām atbilstošas mājas ar plašiem pagalmiem, ierīkoja parkus un rotaļ- laukumus. Viņu bērni apmeklēja speciāli viņiem uzceltas skolas, kur galvenokārt mācījās rokdarbus un praktiskas zināšanas. No šādas nošķirtības neglābjami radās kastas. Privileģēto arodbiedrību biedri kļuva par strādnieku aristokrātiju. Viņi stāvēja tālu no pārējiem strādniekiem. Viņi