Slēptuve bija gluži tuvu. Es paņēmu virvi un pirmā de-! vos pa ceļu, kas veda cauri meža vīnogulājiem un krūmiem apaugušai ieplakai starp diviem meža segtiem pakalniem. Ieplaka pēkšņi nobeidzās pie stāva upes krasta! Tā bija maza upīte, ko uzturēja avoti un kas neizžuva pat karstākajā vasarā. Abās pusēs pacēlās mežiem segti pakalni — likās, kāda titāna roka tos bija te bezrūpīgi nosviedusi. Tie pacēlās simtiem pēdu augstu un sastāvēja! no sarkanas vulkāniskas augsnes — Sonomas daudzina-] tās vīnadārzu augsnes. Upīte tanī bija izgrauzusi savu dziļo un kraujo gultni.
Rāpus nolaidāmies lejā pie upes un tad pagājām kādasJ trīsdesmit pēdas gar tās krastu. Tad nonācām pie lielas alas. Nekas neliecināja, ka te būtu ala, un tā arī nebija ala parastā nozīmē. Vajadzēja izlauzties cauri ērkšķainu krūmu un zaru biezoknim, tad pavērās divi simti 'pēdu garš un plats un pusē tik dziļš iedobums. Tas laikam bija radies, pakalniem sašķeļoties, ar kādas dīvainas erozijas palīdzību, un gadsimtiem ilgi to bija skalojis ūdens. Neļ kur neredzēja kailu zemi. Visu klāja augi, sākot no smalkajiem dzegužliniem un zeltaini vizošām papardēm un beidzot ar varenām eglēm un milzu priedēm, šie slaikie koki auga tieši alas sienās. Daži bija izliekušies četrdesmit piecu grādu leņķī, bet lielākā daja slējās taisni uz «ilgšu no mīkstajām, gandrīz perpendikulārajām sienām.
Tā bija lieliska slēptuve. Te nenāca neviens, pat ne (ilcnellenas ciema zēni. Ja ala būtu atradusies kādā jūdzi vai pāris jūdžu garā gravā, tad tā būtu labi zināma. Bet le nebija gravas. No upes iztekas līdz ietekai nebija vairāk par piecsimt jardiem, un izteka sākās no avotiem trīssimt jardus virs alas, līdzenas pļaviņas malā. Simt jardus aiz alas upīte jau iztecēja klajumā, pievienojās lielajai upei un plūda tālāk pa kalnainu un zāļainu klajumu.
Mans pavadonis apsēja vienu virves galu ap koku un nolaida mani, otrā galā piesietu, lejup. Mirklī es sasniedzu alas dibenu, un pēc īsa brīža viņš atgādāja visas mantas no slēptuves un nolaida lejā. Viņš uzvilka virvi atkal augšā, noglabāja to un aiziedams uzsauca man pāris uzmundrinošu vārdu.
Iekāms es turpinu, man jāpasaka daži vārdi par šo biedru, Džonu Karlsonu, vienkāršu revolucionāru, vienu no neskaitāmajiem uzticīgajiem mūsu rindās. Viņš bija Viksona zirgkopis medību pils tuvumā. Istenibā tie bija Viksona zirgi, ar kuriem mēs jājām pāri Sonomas kalniem. Gandrīz divdesmit gadu Karlsons ir šīs alas sargs, un esmu pārliecināta, ka nekad viņam neienāca prātā doma kļūt neuzticīgam. Nodevība bija sveša viņa raksturam. Viņš bija flegmātisks un« tik vienaldzīgs, ka varēja tikai brīnīties, kā viņš vispār sācis domāt par revolūciju. Tomēr brīvības mīlestība dziļi un neatlaidīgi kvēloja viņa drūmajā dvēselē. Vienā ziņā bija gluži labi, ka viņam trūka izdomas un iztēles: viņš nekad nezaudēja galvu. Viņš klausīja pavēlēm un nebija ne ziņkārs, ne pļāpīgs. Es reiz jautāju, kāpēc viņš kļuvis par revolucionāru.
— Jaunībā es biju kareivis Vācijā, — viņš atbildēja. — Tur visiem jauniešiem jādien karaspēkā. Tā nu es nokļuvu armijā. Mēs bijām kopā ar kādu jaunekli, kura tēvs jūsu apzīmējumā būj;u aģitators. Viņa tēvs sēdēja cietumā par majestātes apvainošanu — tā to sauc, ja runā patiesību par ķeizaru. Un jauneklis, viņa dēls, daudz runāja ar mani par tautu un darbu, un par to, ka kapitālisti izsūc tautu. Viņš parādīja man notikumus jaunā gaismā, un tā es kļuvu sociālists. Viņa vārdi bija īsti un pareizi,
un es tos neesmu aizmirsis. Kad ierados Savienotajās Valstīs, es uzmeklēju sociālistus. Es kļuvu kādas sekcijas biedrs — tas bija vēl S. S. P. laikos. Vēlāk, pēc sašķelšanās, es pievienojos vietējai S. P.[78]. Toreiz strādāju zirgu izīrēšanas punktā Sanfrancisko. Tas bija pirms zemestrīces. Divdesmit divus gadus esmu maksājis biedra naudu. Esmu biedrs arī vēl tagad un kārtoju savus maksājumus, kaut nu tas jādara slepeni. Es to darīšu arī turpmāk, un, kad nodibināsies tautas sadraudzības valsts, es būšu iai- mīgs.
Palikusi viena, pagatavoju brokastis uz petrolejas virtuves un iekārtoju savu mitekli. Agri rītā vai vakarā pēc krēslas iestāšanās Karlsons bieži ielavījās manā slēptuvē un strādāja te pāris stundu. Sākumā es tinos teltenē, vēlāk uzslēju mazu telti. Un vēl vēlāk, kad bijām pilnīgi pārliecinājušies par šejienes drošību, te uzcēla mazu mājiņu. Sī mājiņa bija pilnīgi noslēpta ziņkāro skatieniem, kas gribētu šeit ielūkoties no ieejas alā. Sīs aizsargātās vietas bagātīgā augu valsts radīja dabisku aizsegu. Māja balstījās pret stāvo sienu, un pašā sienā, ko saturēja stipri baļķi, mēs izrakām divas mazas istabiņas, labi drenētas un vēdināmas. O, varat ticēt, mums bija savas ērtības. Kad Bīdenbahs, vācu terorists, vēlāk dzīvoja pie mums, viņš izgudroja dūmu novadīšanas ierīci — un mēs varējām ziemas vakaros sēdēt pie sprakstoša ugunskura.
Te man jāteic kāds vārds par šo cildeno teroristu, jo tik ļauni pārprasts nav vēl neviens biedrs visā revolūcijā. Biedrs Bīdenbahs nav nodevis revolūciju. Viņš arī nav biedru notiesāts, kā parasti domā. Sos melus izplatījušas oligarhijas marionetes. Biedrs Bīdenbahs bija tikai izklaidīgs un aizmāršīgs. Viņu nošāva mūsu izlūki pie slepenās alas ieejas Karmelā, jo viņš bija aizmirsis paroli. Tas bija bēdīgs pārpratums. Arī tie ir skaidri meli, ka viņš nodevis savu kaujas grupu. Mūsu lietai nav kalpojis uzticamāks un godīgāks cilvēks par viņu.[79]
Deviņpadsmit gadu šī mana izraudzītā slēptuve bijusi gandrīz nepārtraukti apdzīvota, un visā šinī laikā, izņemot vienu reizi, neviens svešinieks nav to atklājis, kaut tā atradās tikai ceturtdaļjūdzi no Viksona medību pils un nepilnu jūdzi no Glenellenas ciema. Es varēju dzirdēt pie- liakam rīta un vakara vilcienus un mēdzu nostādīt savu pulksteni pēc ķieģeļu fabrikas svilpes.1
XIX NODAĻA PĀRVĒRTĪBA
«Tev pilnīgi jāpārvēršas,» Ernests man rakstīja. «Tu nedrīksti būt tā, kas esi. Tev jākļūst par citu sievieti, jāmaina ne vien apģērbs, bet arī āda. Tev tā jāpārvēršas, lai pat es Tevi nepazītu, — jāpārvērš sava balss, savi žesti, savas paražas, sava izturēšanās, sava gaita, viss.»
Es paklausīju šai pavēlei. Ik dienas es stundām ilgi pulējos paslēpt veco Evu Everhardu tanī sievietē, par kuru tagad sauksies mans jaunais «es». Tikai pēc ilgas vingrināšanās es varēju atzīmēt dažus panākumus. Balsi es vingrināju gandrīz nepārtraukti, kamēr tā automātiski atdarināja mana jaunā «es» stingro toni. Automātiska ieju- sanās lomā bija absolūti nepieciešama. Vajadzēja tā iedzī- volies, lai varētu piekrāpt arī sevi, ja vajadzīgs. Tas atgādināja jaunas valodas, teiksim, franču valodas mācīšanos. Sākumā runāšana franču valodā ir kaut kas apzināts, tas ir gribas akts. Skolēns domā mātes valodā un tulko franciski vai lasa franciski un, lai saprastu, pārtulko. Vēlāk, ieguvis stingrus pamatus, skolēns lasa, raksta un domā franciski, nemeklēdams vairs palīdzību mā-ļ tes valodā.
Tāpat tas bija ar mūsu lomām. Mums vajadzēja tik ilgi; vingrināties, kamēr izvēlētā loma pārgāja miesā un asi-: nīs, un būtu vajadzīga modra un stipra griba, lai atklātu sākotnējo «es». Protams, sākumā tie visi bija neveikli mēģinājumi. Mēs radījām jaunu mākslu, un tur daudz kas bija vēl atklājams. Tomēr mums bija panākumi, mēs kļuvām par meistariem savā mākslā un savācām veselu krājumu paņēmienu un labu palīglīdzekļu. Šis krājums kļuva par zināma veida mācības grāmatu un labi noderēja revolūcijas skolā.[80]