Vēlāk uzzināju par viņu vairāk. Viņš nebija daudz samelojis, sacīdams, ka visi viņējie pagalam. Tomēr viens, dēls Timotejs, bija dzīvs, kaut gan miris tēvam, jo kalpoja
Dzelzs papēža algotņu karaspēkā.[83] Katram «Frisko sarkano» loceklim bija pienākums izpildīt divpadsmit nāves spriedumus gadā. Neveiksminiekus sodīja ar nāvi. Kāds grupas loceklis, kas nebija sasniedzis vajadzīgo skaitu, izdarīja pašnāvību. Nāves spriedumiem nebija gadījuma raksturs. Šī neprāšu grupa bieži sapulcējās un pieņēma plašus lēmums par oligarhijas locekļiem un tās kalpiem. Lēmumu izpildi pēc tam izšķīra ar lozi. Iemesls, kāpēc es tonakt tur atrados, īstenībā bija vēlēšanās noskatīties vienā šādā tiesas sēdē. Kāds mūsu biedrs, kas gadiem ilgi kā garīdznieks bija sastāvējis Dzelzs papēža vietējā slepenā dienesta grupā, bija kritis «Frisko sarkano» nežēlastībā un notiesāts. Protams, ka viņa nebija klāt un viņa tiesneši nezināja, ka viņš ir viens no mūsējiem. Mans uzdevums bija apliecināt viņa identitāti un uzticamību. Var likties dīvaini, ka mēs vispār uzzinājām par šo gadījumu. Izskaidrojums ir vienkāršs. Kāds mūsu slepenais aģents bija «Frisko sarkano» grupas loceklis. Mēs bijām spiesti uzmanīt tiklab draugus, kā ienaidniekus, un šī neprāšu grupa bija pietiekami svarīga, lai to uzmanītu.
Atgriezīsimies pie Pītera Donelija un viņa dēla. Viss ritēja labi, kamēr Donelijs nākamā gadā ieraudzīja viņam paredzēto nogalināmo sarakstā Timoteja Donelija vārdu. Tagad pamodās'ģimenes jūtas, kas viņam piemita visai lielā mērā. Lai glābtu dēlu, viņš nodeva savus biedrus. Tas viņam izdevās tikai daļēji, tomēr kādu duci «Frisko sarkano» notiesāja uz nāvi, un grupa gandrīz iznīka. Atmaksājot par to, dzīvi palikušie piesprieda Do- nelijam nāves sodu, ko viņš bija pelnījis par savu nodevību.
Arī Timoteja Donelija mūžs nebija garš. «Frisko sarkanie» bija apņēmušies viņu nogalināt. Oliģarhija darīja visu iespējamo, lai viņu glābtu. Viņu sūtīja 110 vienas vietas valstī uz otru. Trīs «Frisko sarkanie» samaksāja ar savu dzīvību veltīgos mēģinājumos viņu notvert. Grupā bija vienīgi vīrieši. Beidzot viņi meklēja palīdzību pie sievietes — kādas mūsu biedrenes, proti, Annas Roilstonas.
Mēs aizliedzām viņai nogalināt Timoteju Doneliju, bet viņai bija pašai sava griba, un viņa bieži nepakļāvās disciplīnai. Turklāt viņa bija loti apdāvināta un_ visai simpātiska, bet disciplīnu iedvest viņai nebija iespējams. Viņa bija izņēmums, un viņu nevarēja salīdzināt ar caurmēra revolucionāriem.
Viņa piedalījās pasākumā, par spīti mūsu aizliegumam. Anna Roilstona bija apburoša sieviete. Viņai vajadzēja vīrietim tikai pamāt. Neskaitāmiem mūsu jauniešiem viņa bija salauzusi sirdi un neskaitāmus citus apbūrusi un ievedusi mūsu organizācijā. Tomēr viņa kategoriski atsacījās precēties. Viņa ļoti mīlēja bērnus, bet sprieda, ka pašas bērns novērsīs viņu no tā darba, kam bija ziedojusi savu dzīvi.
Annai Roilstonai bija nieka lieta uzveikt Timoteju Doneliju. Sirdsapziņa viņu nemocīja, jo tieši tolaik notika masu slepkavība Nešvilā, kur algotņi Donelija vadībā vārda pilnā nozīmē apkāva astoņi simti šīs pilsētas audēju. Viņa nenonāvēja Doneliju, bet nodeva «Frisko sarkanajiem». Tas notika pirms gada, un tagad viņai piešķīruši jaunu vārdu. Revolucionāri viņu visur dēvē par «Sarkano jaunavu».[84]
Man iznāca sastapties arī ar pulkvedi Ingramu un pulkvedi van Džilbertu, saviem agrākajiem paziņām. Pulkvedis Ingrams oligarhijas laikā tika augstā godā un cieņā. Viņu iecēla par sūtni Vācijā. Abu valstu proletariāts- nīda viņu no sirds. Es viņu satiku Berlīnē, kur ierados kā Dzelzs papēža sūtīta, starptautiska spiedze, un sniedzu viņam diezgan lielu palīdzību. Starp citu, pieminēšu, ka savā divkāršajā lomā izdarīju arī revolūcijai vairākus svarīgus pakalpojumus.
Pulkvedis van Džilberts kļuva pazīstams ar pievārdu «Niknais». Viņa lielā diena pienāca, kad viņš pēc Čikāgas Komūnas sastādīja jaunu likumu kodeksu. Pirms tam viņam jau bija piespriests nāves sods par ļaunajiem darbiem izmeklēšanas tiesneša amatā. Es piederēju pie tiem, kas viņu tiesāja un pasludināja spriedumu. To izpildīja Anna Roilstona.
Vēl viens seno laiku tēls paceļas no miglas — Džeksona advokāts. Nekad nebiju domājusi, ka satikšu vēlreiz šo cilvēku, Džozefu Herdu. Tā bija dīvaina satikšanās. Divus gadus pēc Čikāgas Komūnas vēlu vakarā mēs ar Ernestu atgriezāmies uz savu slēptuvi Bentona ostā. Tā atradās Mičiganā, otrpus Čikāgas ezera. Kad mēs ieradāmies, patlaban beidzās kāda cilvēka nopratināšana. Bija pasludināts nāves spriedums, un spiegu tūliņ vajadzēja aizvest. Tanī mirklī ienācām mēs. Nelaimīgais izrāvās no pavadoņu rokām un metās man pie kājām. Viņš sažņaudza manus ceļus kā spīlēs un izmisis brēca pēc žēlastības. Kad viņš pievērsa man baiļu sašķobīto seju, es pazinu Džozefu Herdu. Nekādas briesmas, ko esmu pārdzīvojusi, nav atstājušas uz mani tik baismīgu iespaidu kā šī brēcošā radījuma lūgšanās saudzēt viņa dzīvību. Viņš bija kā bez prāta. Tas bija neciešami. Viņš nelaida mani vaļā, kaut desmit biedru vilka viņu nost. Kad viņu beidzot aizveda, es zaudēju samaņu. Ir daudz vieglāk redzēt mirstam drosmīgu vīru nekā noklausīties, kā gļēvulis smilkst par savu dzīvību.1
-
XX NODAĻA PAZUDUŠAIS OLIGARHS
Tomēr, atceroties veco dzīvi, esmu savā stāstījumā aizsteigusies priekšā jaunajai. Vispārējā atbrīvošana no cietumiem notika tikai tūkstoš deviņsimt piecpadsmitajā gadā. Tas bija grūts pasākums, kas tomēr izdevās bez sarežģījumiem un uzmundrināja mūs kā ievērības cienīgs panākums darbā. Vienā vienīgā naktī mēs atbrīvojām no neskaitāmiem cietumiem, militārām soda nometnēm un cietokšņiem no Kubas līdz Kalifornijai piecdesmit vienu no piecdesmit diviem mūsu delegātiem un ap trīs simti pārējo līderu. Nekur mēs nepiedzīvojām neveiksmi. Atbrīvotie ne vien izbēga vajātājiem, bet visi arī sasniedza viņiem norādītās slēptuves. Vienīgais delegāts, ko mēs neizglābām, bija Arturs Simpsons, kas bija miris Kubā pēc nežēlīgas spīdzināšanas.
Nākamie astoņpadsmit mēneši bija laimīgākais laiks manā mūžā, ko esmu pavadījusi ar Ernestu. Sinī laikā mēs nekad nebijām šķirti. Vēlāk, kad atgriezāmies sabiedrībā, mums bieži nācās šķirties. Tikpat nepacietīgi kā es tagad gaidu uzliesmojam nākamo revolūciju, tā tanī naktī gaidīju Ernestu. Tik ilgi nebiju viņu redzējusi, un domas par iespējamiem kavēkļiem vai kļūdīšanos mūsu plānos, kas aizturētu viņu cietumā, laupīja man gandrīz pratu. Stundas līdzinājās gadsimtiem. Es biju pilnīgi viena. Bīdenbahs un trīs jaunieši, kas mita mūsu slēptuvē, bija devušies kalnos, pamatīgi bruņoti un gatavi uz visu. Tonakt, man šķiet, visā valstī neviens biedrs neatradās slēptuvē.
Kad, ausmai tuvojoties, debesis jau sāka bālēt, es izdzirdu augšā signālu un atbildēju tam. Tumsā es gandrīz apskāvu Bīdenbahu, kas pirmais nolaidās lejā, bet jau pēc mirkļa atrados Ernesta rokās. Mana pārvēršanās bija tik pilnīga, ka man, kā es tanī brīdī manīju, vajadzēja saņemt visus gribasspēkus, lai kļūtu agrākā Eva Everharda ar tās agrāko smaidu, agrāko izturēšanos, agrāko runas veidu un balsi. Tikai ar lielām pūlēm es varēju atsaukt savu agrāko «es». Man bija grūti aizmirsties pat uz acumirkli, tik automātiska un valdonīga bija manis radītā jaunā personība.