Jā. Tāds, acīm redzot, ir liktenis …
— Pateicos jums, — Koļins uzrunāja senci. — Varbūt uz atvadām pasēdēsim vēl brītiņu kopā?
— Labprāt, — sencis atbildēja. — Ja vēlaties, iekuršu ugunskuru.
— Ugunskuru? Tas būtu jauki…
Sensena uguns — visparastākā atklātā liesma, ko izšķīla Koļina baterija, aptvēra žagarus, un tie sprakšķēdami aizdegās.
— Varbūt tēju? Vai kaut ko stiprāku? — sencis pēc brītiņa jautāja.
Stiprāku? Ak tā … Nē, nu vairs nav vērts. Kaut gan piedāvājums, bez šaubām, nāca no sirds… Un vispār — šis sencis ir lāga vīrs. Tādam grūtā brīdī var uzticēties.
Uzticēties … Hm… Varbūt uzticēt viņam ekspedīcijas materiālus? Rīkoties nevis tā, kā bija domāts, bet otrādi? Atstāt šeit visus ierakstus līdz ar aizsargekrānu un dažām baterijām, bet pašam iekāpt mašīnā un dehroni- zēties?
Tev, Koļin, enerģija tik un tā vairs nebūs vajadzīga, bet ekspedīcijas dokumentus ar to varēs saglabāt vēl vismaz piecas dienas. Un, ja tevi meklēs — noteikti meklēs! — iespējams, ka atradīs arī šos dokumentus.
Maz gan ticams. Un tomēr, ja viņš paņems tos līdzi, izredžu nebūs nekādu…
— Dažu, tā teikt, tīri tehnisku iemeslu dēļ, — Koļins sacīja, — man šis tas jāatstāj. Var gadīties, ka pēc zināma laika te parādās… mūsējie. Tad vajadzēs viņiem atdot nelielu sainīti.
Sencis vērīgi palūkojās uz Koļinu.
— Vārdu sakot, es gribēju palūgt: vai jūs nebūtu ar mieru vēl kādu laiciņu palikt šeit… tuvumā … Viņi var ierasties šodien, rīt, vēlākais pēc piecām dienām. Ja arī tad mani biedri neieradīsies, notiks neliels sprādziens un sainītis pazudīs.
— Labs ir, dodiet šurp. Es te pabūšu kādu nedēļu. Gaidīšu.
— Paldies.
Koļins iznesa no mašīnas sainīti.
— Tas būtu viss.
— Varbūt vēl brītiņu uzkavēsities?
— Nē, — Koļins teica. — Pietiek.
Sencis novērsās. Acīm redzot, arī viņš ne visai paļāvās uz tikko saremontēto restu.
— Nu tad, laimīgu ceļu…
Klusums bija neparasti dziļš. Vienīgi ugunskurs sprēgāja. Un vēl… mežā ieskanējās tādi kā brikšķi. Pamazām … Jā, nepārprotami — pamazām brīkšķi kļuva skaļāki.
Pārsteigts un norūpējies Koļins paveras apkart. Saja mirklī no biezokņa iznāca trešais.
Cilvēks tuvojās viņiem brīvi un nesteidzīgi. Rokā viņš turēja sārtu ogu čemuru, bet ogas viņu patlaban, šķiet, nemaz neinteresēja. Viņa acis raudzījās uz vīriem pie ugunskura, un vērīgajā skatienā no bailēm nebija ne vēsts.
«Vēl viens sencis,» nodomāja Koļins. «Un nekādas līdzības ar pirmo. Atšķirība izpaužas ne tikai apģērbā. Tā ir daudz dziļāka, būtiskāka. Varbūt viņš nokļuvis šķiru sabiedrībā un jaunpienācējs pieder pie kādas privileģētas grupas? Aristokrāts, kā mēdza teikt senatnē…»
Tikmēr trešais bija pienācis klāt. Sveicinādams viņš nolieca galvu, apsēdās zemē pie ugunskura un ar sensenu žestu izstiepa rokas pret liesmām. Pirmais sencis pieliecās un — varbūt Koļinam tikai tā likās — mazliet nervozēdams, iemeta žagarus ugunī. Visi trīs joprojām klusēja.
«Laikam apdomā jautājumus,» Koļins nosprieda. «Tūlīt viņš mani uzrunās. Bet es negribu atbildēt. Kamēr manu noslēpumu zināja viens, vēl varēja cerēt, ka citi to neuzzinās. Ja turpretim uzzinās divi, baumas ātri izplatīsies pa visu zemi… Nē, es neatbildēšu!»
Bet pirmais sencis? Vai viņš klusēs? Pie viņa, kaut arī īslaicīgi, glabāsies konteiners ar ekspedīcijas materiāliem …
Tomēr ne! Sakarīgi pastāstīt viņš neko nevarēs. Bez tam stipri jāšaubās, vai viņš sapratis visu… līdz galam.
Acīm redzot, tikai Koļins pats spēj apmierināt jaunpie- nācēja ziņkāri. Tāpēc jāpazūd. Un — jo ātrāk, jo labāk.
Bet ko iesākt ar šiem diviem? No sprādziena cilvēki nedrīkst ciest. Kā aizvilināt viņus projām?
Lūk, tā. Koļins ātri izšķīrās. Aiziešu pēc iespējas tālāk un no biezokņa saukšu palīgā. Vai tad maz kas var
gadīties? Teiksim, esmu paklupis, izmežģījis vai pat pārlauzis kāju…
Viņi noteikti metīsies palīgā.
Noteikti?
Nē, nevar būt, ka tādā situācijā viņi paliktu vienaldzīgi …
Pirmais sencis — par to nav šaubu. Bet otrais?
Koļins pašķielēja uz pienācēju. Tas joprojām sēdēja, izstiepis rokas pret ugunskuru, uti raudzījās liesmās. Bija pagājušas tikai dažas sekundes.
Otrais? Nē, arī viņš nevilcināsies!
Tātad abi metīsies biezoknī. Meklēs tur cietušo. Bet tas tikmēr skriešus atgriezīsies pie hronokāra …
Viņi būs pietiekami tālu. Abi. Un varbūt pat nemanīs uzliesmojumu.
Bet, kad vairs nebūs ne manis, ne arī mašīnas, lai sencis mēģina saviem laikabiedriem ieskaidrot, kas šeit noticis. Tik un tā viņam neticēs! Ne jau viens vien pasaku sacerētājs dzīvo uz mūsu planētas …
Pagāja vēl dažas sekundes.
Baidīdamies, ka palicēji viņu sauks atpakaļ, Koļins strauji piecēlās un, ierāvis galvu plecos, steigšus devās prom no ugunskura.
Neviens viņu nesauca.
Priežu jaunaudzē Koļins atskatījās. Pienācēja acīs, kas, šķiet, sekoja katram viņa solim, vīdēja tikko jaušams smaids. Pirmais sencis joprojām sēdēja nekustīgi, dziļā neizpratnē vērdamies te uz Koļinu, te uz vīru, kas bija atlaidies viņam blakus.
Ar rokām sargādams seju, Koļins lauzās arvien dziļāk biezoknī. Taču negaidot pēc dažiem desmitiem soļu priežu jaunaudze izbeidzās. Skatienam atklājās paprāva nora. «Lūk, kur man vajadzēja iznirt,» Koļins nodomāja, «te hronokārs nebūtu cietis.» Bet šo domu viņš tūdaļ aizmirsa, jo noras vidū ieraudzīja neparastu veidojumu.
Tā neapšaubāmi bija otrā senča mašīna. Jā, mašīna un nevis apģērbs, ko nepārtraukti ietekmē mode. Beidzot viņš iegūs precīzu priekšstatu par šo laikmetu! Atliek tikai izpētīt, kas tā par mašīnu un kādi ir tās darbības principi …
Koļins paspēra dažus soļus uz priekšu, un pēkšņi viņu pārņēma dīvaina sajūta: pie šī mehānisma gribējās pielavīties zagšus, uz pirkstgaliem, it kā tas būtu nevis sen novecojušas tehnikas paraugs, bet gan kāds no terciārā laikmeta alu plēsoņām.
Hronofiziķis apstājās divu metru attālumā no mašīnas, tad apgāja tai apkārt, cenzdamies atrast ieeju vai vismaz izdibināt, kā pārvietojas šis neredzētais aparāts.
Ieejas nebija. Nebija arī riteņu, dzenskrūvju, reaktīvo dzinēju. Nebija ne logu, ne durvju. Itin nekā. Varbūt tā nemaz nav mašīna? Varbūt blāvi pelēkais kupols ir kaut kāds miteklis vai noliktava un par mašīnu Koļins to noturējis tikai tāpēc, ka gribēja ieraudzīt mašīnu? Iespējams. Ļoti iespējams. Atklāti sakot, viņš pat nešaubītos par to, ja vien… ja vien neizprotamā ierīce stāvētu uz zemes.
Bet uz zemes tā nestāvēja. Vismaz šķietami. Lai iegūtu pilnīgu skaidrību, Koļins nometās uz ceļiem. Jā, kupols neapšaubāmi karājās gaisā! Zem tā auga zāle. Pa zāles stiebriņu rāpoja melna vabole. Sasniegusi stiebra galu, tā lēni iepleta spārnus, izlidoja no kupola apakšas un pazuda mežā.
Koļins piecēlās, apņēmīgi pārvarēja divus metrus, kas šķīra viņu no mašīnas, pieskārās blāvajai virsmai un tūdaļ pat atrāva plaukstu. Kupols likās dzīvs. Siltā virsma — Koļins būtu ar mieru to apzvērēt! — notrīcēja, atbildot uz plaukstas pieskārienu. Ko tas varētu nozīmēt?
Viņš nepaspēja formulēt jautājumu līdz galam, jo pēkšņi kupols viņa priekšā pašķīrās. Nevis atvērās, bet tieši pašķīrās, it kā aicinādams iekāpt. Koļins paspēra soli uz priekšu. Atjaunodams līdzsvaru, kupols tikko manāmi sašūpojās. Atvere, pa kuru Koļins bija iekāpis, aizvilkās ciet, un mirkli vēlāk vairs nevarēja pateikt, kurā vietā tā nupat atradusies.