Juris palēkdamies skrēja šurp. Viņa lūpas rotāja uzvarētāja smaids. — Tātad apmainījis, — nodomāja Koļins. — Viss kārtībā. Labi, ka Sizovs aizbraucis. Citādi viņš noteikti nebūtu nocieties, neizmetis sarkastisku piezīmi par dažu mīnushronistu sagatavošanas kvalitāti. Taču Sizovs droši vien jau tuvojas tagadnei. Izdarīs profilaktisko remontu un atvedīs enerģiju …
Koļins aizspieda ausis. Nē, šoreiz tas nebija tirano- zaurs, bet gan Juris, kas lika izskanēt apdullinošam kaujas saucienam.
— Pietiek, — Koļins īgni norūca. — Man jau skaidrs…
— Diez vai. — Juris pavīpsnāja. — Varbūt augsti godātais priekšnieks man paskaidros, uz kāda pamata viņš piedalās ekspedīcijā?
Koļins sarauca uzacis. Atkal šie muļķīgie joki…
— Tam, kas nezina, kur glabājas rezerves resti, taču nav tiesību piedalīties ekspedīcijā, vai ne?
— Nu, un?
— Augsti godātais vadītājs to, acīm redzot, nezina. Kravas tilpnes augšējā sekcijā pa kreisi restu nav. Tur vispār nekā nav. Sekcija ir tukša. Rests glabājās citā sekcijā, virs durvīm. Un, ja vien man nebūtu tāda pēdu dzinēja talanta, priekšniecībai nāktos krietni pasvīst…
— Pagaidi ar savu tarkšķēšanu, — Koļins viņu nepacietīgi pārtrauca. — Par kādu sekciju tu fantazē? Virs durvīm restu nekad nav bijis. Sainis glabājas tur, kur es teicu.
— Var jau būt. Tikai saiņa tur nav. Un nav arī citur. Es atradu vienu vienīgu restu. Tur, kur es teicu.
Koļins piecēlās un rūpīgi nopurināja bikses.
— Tūlīt es tev parādīšu …
Platiem soļiem viņš devās pie hronokāra, jau iepriekš iztēlodamies, kā tūlīt no skapīša izvilks plakano saini, kas drošības dēļ pārklāts ar melnu, valkanu masu, pabāzīs šim pienapuikam restu zem deguna un sacīs… un sacīs… un…
Viņa rokas iztaustīja sekciju: sākumā lēni un mierīgi, tad ātrāk un beidzot pavisam ātri, ar trīcošiem pirkstiem. Iebāzt skapītī vienlaikus galvu un rokas nevarēja, tāpēc Koļins izvandīja sekciju, pagriezis seju sānis un savilcis to sasprindzinātā grimasē. Pēc brīža viņš atliecās, izbrīnā paskatījās uz plaukstām un teica:
— Nekā nesaprotu …
Juris smīkņāja. Koļins tikmēr sāka pārmeklēt nākošo sekciju. Uz grīdas tika izlidināti aizsargtērpi un veļa, tad — konservi, trauki un citi virtuves piederumi. Kravas tilpnē sekciju bija daudz, un Koļina seja kļuva aizvien drūmāka. Beidzot bija iztukšots arī pēdējais skapītis. Uz grīdas pacēlās kārbu, burku, drēbju, kasētu, rezerves bateriju, pannu un tamlīdzīgu priekšmetu piramīda. Restu tajā nebija.
— Novāc! — Koļins spēji pagriezās, ar plecu ietriecās atvērtajās durvīs un izlēca no hronokāra.
Juris neriskēja iebilst, jo zināja, kad ar Koļinu nedrīkst jokot. Neapmierināti nomurminājis kaut ko, viņš pievērsās mantu kaudzei. Koļins paspēra dažus soļus un, berzēdams pieri, apstājās. No tādiem notikumiem kuram katram varēja noreibt galva.
Restu nav. Nav visa saiņa — piecu jaunu, pārbaudītu, absolūti drošu detaļu. To vietā Jurka atradis vienu vienīgu'. Un ne jau tur, kur tai vajadzēja būt. No kurienes tā šeit radusies? Un kur pazudušas pārējās?
Koļins ilgi piepūlēja atmiņu. Beidzot atcerējās. Šis rests sekcijā virs durvīm palicis vēl no pagājušās — septītās kompleksās ekspedīcijas, kas pirmā bija tikusi līdz mezozoja ērai. Tā bija veca, jau nolietota detaļa. Tiesa, pagaidām vēl derīga. Tomēr neviens nezināja, cik ilgi tā spēs izturēt slodzi un kad īsti sadegs. Tas varēja notikt jebkurā brīdī.
Laime, ka pašlaik viņu grupai nav jāpārvietojas. Citādi … Un arī tas vēl nebūtu ļaunākais. Nesalīdzināmi bēdīgāk, ka — nevis kaut kur, bet mīnushronistu ekspedīcijā — ne no šā, ne no tā pazudis vesels restu sainis. Vienīgais hronokārā. Tā ir nekārtība. Nepiedodama bezatbildība, kas var apdraudēt ekspedīcijas zinātniskās programmas izpildi — un labi, ja to vien.
Protams, nav šaubu, ka arī restu sainis pazudis ne jau bez šī slīmesta ziņas.
Bet varbūt viņš ir neobjektīvs un jauneklim piesienas? … Nē. Ekspedīcijai no puiša nav tikpat kā nekāda labuma. Jaunais cilvēks meklē izklaidēšanos. Ņemas ar reptiļiem. Šaudās apkārt. Patvarīgi izmanto hronokāru, kas ir stingri aizliegts. Un nosvilina restu. Labi, ka mašīnā ir automāti, kas tādos gadījumos nekavējoties izrauj hronokāru no infralaika. Citādi…
Viņam, redzat, patīk uzskatīt sevi par zinātnieku. Kaut gan vispirms vajadzētu patikt kārtībai. Normālai secībai. Tikai tā ir iespējams sekmīgi strādāt. Tikai tā ekspedīcija veiks savu uzdevumu. Un kas gan šobrīd var būt svarīgāks par to?
Tātad restus vajadzēs izlūgties no Sizova. Un vēlreiz pārdzīvot šo nepatīkamo atgadījumu. Turklāt — tajā laikā, kad būtu jāanalizē iegūtie rezultāti, tie jāsistematizē un jāiezīmē jauni pētījumu virzieni… Un viss tikai tāpēc, ka šis nevarīgais zaļknābis ņēmis un nosvilinājis restu! Tādu, kas var sadegt, šķiet, tikai tad, kad hronokārs jau pārvērties lūžņu kaudzē. Bet nav iespējams paredzēt, ko ar labu mašīnu spēj izdarīt cilvēks, kas neprot to vadīt.
Koļins nopūtās. No turienes, kur uz zemiem ritentiņiem stāvēja hronokārs — puscaurspīdīgs elipsoīds ar nedaudz paplašinātu kravas nodalījumu, — atskanēja ritmiska klaudzēšana un metāla džinkstoņa. Tur Juris patlaban mainīja restus. Ir nepieciešams īpašs talants, lai šo detaļu nosvilinātu tik pamatīgi, nodomāja Koļins. Tajā saglabājušās labi ja pusotra desmita veselu šūniņu.
Taču pietiek. Pārāk daudz pārdzīvojumu! Laiks padomāt par kaut ko citu. Piemēram, par likumsakarību, kas nosaka radiācijas līmeņa maiņu uz mūsu planētas. Tādu likumsakarību, liekas, varētu saskatīt, ja apkopotu pēdējos datus. Šeit, mezozojā, paveikts tikpat kā viss. Bet, lūk, silūrā… tur vēl gaidāmi atklājumi. Ek, ja Arves grupai izdotos piekļūt pēc iespējas tuvāk brīdim, kad mainās radiācijas līmenis, un novērot, kā šī pārmaiņa notiek, lēcienveidīgi vai pakāpeniski, un kādas parādības, kosmiskas vai vietēja rakstura, to pavada… Tiesa, grupas dalībnieki ir brīdināti, lai veltīgi neriskē. Bet, ja nu viņiem izdodas iegūt pārliecinošus datus… tad, iespējams, ka mēs šeit, dziļajā mīnusā, netērējam enerģiju veltīgi…
Starp citu, enerģiju atvedīs Sizovs.
Koļins noskurinājās. Domas par Sizovu neviļus atgādināja viņam notikušo, un viņš stingri nolēma: turpmāk ekspedīcija iztiks bez Jurkas pakalpojumiem. Kam vajadzīgi tādi praktikanti? Lai vingrinās mājās! Ar kaķiem. Vest viņu pie dinozauriem ir pārāk dārgs prieks.
Nosvilināt detaļu, to viņš prot, bet iemontēt citu, acīm redzot, neprot. Tik ilgi ķēpājas …
Taču Juris, slaucīdams kabatas lakatā rokas, jau nāca šurp.
— Kārtībā, — viņš paziņoja. — Varam atkal hronēties, kurp vien pavēlēsit, augsti godātais priekšniek.
— Hm… — norūca Koļins. — Bet tagad saki, kur palicis restu sainis!
— Man liekas, — Juris domīgi teica, — ka to aizvedis līdzi Sizovs.
— Beidz melst niekus! — Koļins viņu neiecietīgi pārtrauca. — Sizovs neņems restus no cita hronokāra. Viņam ir sava rezerve.
— Es taču neapgalvoju, ka viņš tos paņēmis. Viņš saini aizvedis tāpēc, ka tas atradies viņa kravas tilpnē.
— Hm … Bet kā šis sainis tur nokļuva?
— Es to ieliku…
Koļins dziļi ievilka elpu.
— Tātad tu? Vienkārši ņēmi un ieliki?
— Nu jā. Man vajadzēja, atbrīvot kādu sekciju. Izdevās savākt ļoti interesantu kolekciju, un tā katrā ziņā ir jānogādā … Bet to es izdarīšu pats. Mūsu paleozoologi…