— Cik ilgam laikam pietiks enerģijas, ievērojot, ka grupas skaitliskais sastāvs palielināsies? — jautāja Ņina.
— Vienu mirklīti. — Vans izņēma no kabatas zīmuli un ar tā neaso galu sāka kaut ko švīkāt smiltīs. — Vispār enerģijas mums pietiks — tas ir precīzi izrēķināts — divām diennaktīm. Divām diennaktīm, — Vans atkārtoja, — bez jebkāda pārpalikuma.
Ņina nopūtās.
— Bet Sizovs atgriezīsies pēc trim diennaktīm…
— Tātad šī izeja neder.
— Derētu, ja Sizovs atgrieztos agrāk, — Koļins iebilda. — Bet, tā kā mūsu aprēķinos ietilpst vārdiņš «ja», nedrīkst aizmirst otru iespēju. Proti, Sizovs var atgriezties arī vēlāk.
Visi klusēja, domādami par to, kas tad notiks. Cilvēki dziļajā mīnusā ilgi un satraukti vēros aparātus, kuri rādīs, ka enerģijas krājumi arvien vairāk sarūk… Ar katru minūti mazināsies viņu cerības uz glābiņu. Fiziski viņi beigs eksistēt vienā mirklī, bet pirms tam, neatkarīgi no savas gribas, būs jau tūkstoškārt miruši lēnā, mokpilnā nāvē…
— Vai tad ir arī cita izeja? — Vans Sajezi jautāja.
— Nē, — atbildēja Koļins. — Citas izejas nav. Bet tas vēl nav viss. Enerģija, kā jūs zināt, ir šeit. Arves grupa — silūrā.
— Atvedīsim viņus šurp. Ar hronokāru izdarīt to nebūs grūti.
— Būs gan … Mūsu mašīna nav kārtībā.
Koļins gribēja nosaukt vainīgo, taču nez kādēļ pēkšņi apklusa un tikai pēc brīža turpināja:
— Mums ir nedrošs rests. Protams, varētu pamēģināt … Bet tas saistīts ar lielu risku. Varam palikt pusceļā …
— Hm, — Vans Sajezi joprojām šķita nesatricināmi mierīgs. — Tādā gadījumā …
— Ja arī mēs viņus atvestu, — lēni sacīja Ņina, — būtībā nekas nemainītos. Sizovs taču nezina …
— Un tomēr, — Koļins iebilda. — Sizovs varētu paspēt. Trīs diennaktis viņam atvēlētas ar tādu aprēķinu, lai pusi laika veltītu mašīnas apskatei un profilaktiskam remontam. Ceļš turp un atpakaļ, ieskaitot kravas uzņemšanu, ilgst ne vairāk kā pusotras diennaktis. Tātad ja Sizovs zinātu …
— Tas jau ir otrais «ja», — Vans Sajezi piezīmēja. — Un uz diviem «ja» diezin vai vērts balstīt nopietnus secinājumus.
— Citas izejas mums diemžēl nav. Ar maksimāli atvieglinātu hronokāru jāmēģina atgriezties tagadnē. Enerģijas konteinerus Sizovs tikmēr būs jau iekrāvis un varēs tūlīt steigties atpakaļ. Tad viņš noteikti paspēs.
Ņina neticīgi pagrozīja galvu.
— Un ja nu rests sadeg ceļā uz tagadni?
— Tāda iespēja, protams, nav izslēgta. Tomēr risks ir ievērojami mazāks: iedziļinoties pagātnē, laika spiediens ceļas, turpretim tagadnes virzienā tas pakāpeniski krīt. Vārdu sakot, resta slodze būs mazāka un izredžu sasniegt mērķi — vairāk.
— Šā vai tā simtprocentīgas garantijas nav…
Iestājās nomācošs klusums. Vienas un tās pašas domas, acīm redzot, nodarbināja visus. Patiešām — laikmets, kad jebkura ekspedīcija bija saistīta ar dēkām un piedzīvojumiem, jau sen beidzies. Tagad ekspedīcijas plāno tik pārdomāti un rūpīgi, ka nekas briesmīgs, citiem vārdiem — neparedzēts, atgadīties nevar. Katastrofu romantikas vietā sen stājusies pētījumu, atklājumu romantika. Tomēr šoreiz viss ir citādi… Apdraudēti ne vien ekspedīcijas rezultāti, bet arī tās dalībnieki. Ja Sizovs laikā nepaspēs atgriezties, aizies bojā gan cilvēki, gan aparāti. Viss — līdz pat pēdējai papīra lapiņai… Jo šeit, dziļajā mīnusā, mēs varam atrasties tikai enerģētisku vairogu aizsegā. Cilvēks spēj dzīvot vienīgi savā laikā un tāpēc ir spiests ņemt to līdzi tāpat kā ūdenslīdējs skābekli.
Grūti, velnišķīgi grūti… It kā tu būtu ieniris pārāk dziļi un tagad uzpeldēdams justu, ka nupat, nupat vairs neizturēsi, atvērsi muti un — līdz gaisam vēl tālu! — ierausi plaušās ūdeni…
Koļins sabozās. Drūma perspektīva… Bet pietiks! Neviens nenoslīks, ja par agru neatvērs muti.
— Jā, — Koļins teica. — Mums draud bojā eja. Bet jācenšas izglābties pašiem un saglabāt ekspedīcijas rezultātus. Šobrīd mēs vairs neesam uz atklājuma sliekšņa, atklājums patiesībā jau izdarīts… Arves grupu iespējams nogādāt šurp arī bez hronokāra. Mums ir pieci individuālie hronolangi. Ja pārāk nesteigsimies, tie šādu attālumu spēs veikt. Atvediet novērojumu pierakstus. Aparātus un visu pārējo dehronizējiet uz vietas… Pēc atgriešanās vajadzēs gaidīt. Bet Sizovu, es domāju, brīdināt tomēr var.
— Gadījumā, — piebilda Vans, — ja mašīnu vadīs mī- nushronists ar vislielāko pieredzi. Kurš no mums tas būtu?
Visi klusēja. Beidzot Koļins teica:
— Es.
Nē, neviens viņu neapvainos, ka viņš pametis biedrus visgrūtākajā, traģiskākajā brīdī, lai pats izglābtos par katru cenu. Bet varbūt tomēr?
— Cilvēkiem pieņemts ticēt, — Vans viņu mierināja. — Kaut gan… dažkārt apstākļu sagadīšanās šķiet tik pārliecinoša…
— It īpaši tāpēc, — piebilda Līna, — ka… zināmos apstākļos neviens no mums nevarēs tavā labā aizlikt ne vārda. Nē, es negribētu būt tavā vietā, nabaga Koļin…
— Jā, — klusi sacīja Ņina. — Viņam būs visgrūtāk. Bet Koļins labāk par citiem vada hronokāru. Un, hronējo- ties ar tik nedrošu restu, no vadītāja prasmes atkarīgs ļoti daudz …
— Tātad, — Vans secināja, — tu vadīsi mašīnu?
— Jā.
— Tad uzskatīsim, ka jautājums izlemts. Protams, ja mums būtu plašākas zināšanas, mēs tev neļautu riskēt. Daudzu paaudžu uzkrātā pieredze… ja šobrīd tā būtu mūsu rīcībā, mēs, iespējams, atrastu labāku atrisinājumu …
— Nē, — sacīja Koļins. — Senču pieredze nevar mums līdzēt. Viņiem nebija tādu mašīnu. Viņi tās pat nespēja iedomāties. Ja mūsu senči nokļūtu līdzīgā situācijā, viņi noteikti apmulstu un nezinātu ko iesākt. Nevajag pārmērīgi idealizēt viņus… Nē, uz pagātni mums nav ko cerēt. Arī uz nākotni paļauties nevar. Vistuvāk tai atrodas Juris… — Koļins centās izrunāt šos vārdus bez nicinājuma. — Bet es nedomāju, ka viņš spētu mums palīdzēt. Nē, mēs esam šeit vieni simtiem miljonu gadu attālumā no saviem laikabiedriem. Paļauties varam tikai uz sevi. Un tomēr es domāju — mūsu lēmums ir pareizs… Saprotams, — viņš pēc brītiņa piebilda, — ja kādam ienāks prātā labāks atrisinājums, mēs to nekavējoties pieņemsim. Varat domāt vēl piecpadsmit minūtes, kamēr sagatavošu hronokāru…
Koļins pagriezās un strauji devās pie mašīnas. Acu priekšā viņam arvien vēl rēgojās Jura seja — tāda, kāda tā bijusi tajā mirklī, kad puisis pirmo reizi visā pilnībā aptvēra, cik traģiski nelabojamas ir viņa rīcības sekas. Jā, ekspedīcijas priekšnieks nodomāja, sirdsapziņa šim puisim ir — to nevar apstrīdēt. Tikai kāds tagad labums no viņa sirdsapziņas?
Koļins pārbaudīja, kā iemontēts rests, un drīz vien atzina, ka tas izdarīts nevainojami. Tad, jau otru reizi šai dienā, sāka izkraut mantas, lai atvieglinātu mašīnu. Pārējie ekspedīcijas dalībnieki joprojām sēdēja ciešā lokā tur, kur viņš tos bija atstājis. Laiku pa laikam Koļins saklausīja apslāpētas nopūtas. Tikai nopūtas un neviena vārda. Beidzot Vans Sajezi tikpat mierīgi kā vienmēr jautāja:
— Kas sadedzinājis restu?
— Es, — atbildēja Juris, un viņa balss notrīcēja.
Līna skumji nolieca galvu.
— Nabadziņš … Varu iedomāties, cik tev grūti…
— Puisis iekļuvis nelaimē, — Vans domīgi teica. — Saprotams, viņam tagad nav viegli.