Arī Jurim, protams, nav diez cik labi ap dūšu. Bet nekas, lai zeņķis pilnā mērā izjūt, ko nozīmē vieglprātības vai muļķības sekas! Taču drīz Koļinam kļuva jaunekļa žēl, un viņš nolēma dot tam iespēju mazliet izlocīt kājas.
— Aizej, pārbaudi restu, vai nav sakarsis pārāk nevienmērīgi … — Koļins sacīja, kaut gan temperatūras rādītājs atradās viņa acu priekšā.
Juris atgriezās ātri. Viņa lūpas bija cieši sakniebtas.
— Tā jau es domāju, — Koļins nomurmināja. — Viena puse restam bija stiprāk nolietota.
— Jāmēģina atdzesēt, — Juris ieminējās.
— Tas nav paredzēts. Bez speciālas iekārtas…
— Iztiksim. Es paņemšu šķidrā skābekļa balonu un pēc vajadzības uzpūtīšu strūklu …
— Doma nav peļama, — Koļins atbildēja. — Bet kā to realizēt? Vietas tur ir tik maz, ka pat kārtīgi stāvēt nav piespējams; jāsaliecas trijos līkumos… Ilgi tu neizturēsi.
— Izturēšu, — Juris sacīja.
— Tad ej.
Redzi nu, beigu beigās puisis vēl noderēja. Viņa ideja tiešām nav peļama. Katrā ziņā tā liecina, ka šādas tādas dotības puisim ir …
Hronokārā pulksteņi turpināja skaitīt sekundes. Saliecies trijos līkumos un vēl tajā pekles sutoņā… Katra minūte tur liksies kā stunda… Varbūt tomēr nedaudz kāpināt tempu? Ietaupīt kaut vienu minūti?
Ekspedīcijas priekšnieks pakratīja galvu: protams, labi jau būtu, bet izjaukt ritmu, kurā rests pašreiz darbojas, nedrīkst. Ritma maiņa var kļūt viņiem liktenīga. «Turies, puisi, vēl mazliet jāpaciešas,» Koļins domās uzmundrināja Juri.
Nākamo grupu viņi sasniedza tai pašā ritmā. Kad hronokārs atkal iznira laikā — vēsturiskajā laikā ar visām tā realitātēm un problēmām, Koļins labu brīdi nespēja atraut acis no mēraparātiem. Sasniedzām… Tomēr sasniedzām! Viņš uzmeta skatienu puisim, kas, tikko vilkdams kājas, spraucās pa šauro eju. Jā, viegli viņam tur nebija…
Rādītāju bultiņas lēni, it kā negribot atgriezās nulles stāvoklī. Bet, ja temps būtu kāpināts, vai arī tad viņi sēdētu šeit un vērotu, kā rādītāji pamazām atgriežas savās vietās?
īsu brītiņu atpūties sēdeklī, Juris piecēlās un izkāpa no mašīnas. Piecēlās un izkāpa! Bet tad… Iespējams, ka tad vairs nebūtu kam izkāpt un arī no kā izkāpt… Nebūtu ne hronokāra, ne rādītāju, ne arī cerību tiem, kas aizvien biežāk raugās uz savu enerģētisko vairogu indikatoriem …
Koļins nopūtās. Juris nesteidzās viņu iepriecināt. Tātad … restu nav arī šeit.
Neveikli cilādams notirpušās kājas, Koļins izrāpās no hronokāra. Viņam pretim nāca Juris un Ters Akopjans. Abiem sejas bija nopietnas.
— Arī šeit nekas nav atstāts, — Juris tikko dzirdami sacīja.
— Tas, vai zini, ir ļoti slikti, ka infralaikā nav nodibināti sakari, — Ters ierunājās. — Ļoti neērti, vai zini.
Būtu jūs man paziņojuši, es būtu paņēmis restus un jums ne par ko nevajadzētu raizēties.
— Neko teikt, raizēties! — Koļins iesaucās. — Runa ir par cilvēku dzīvībām…
Ters pamāja ar galvu.
— Zinu. Bet ko lai dara? Ja vaimanas spētu līdzēt, tad arī tagadnē būtu dzirdams, kā es šeit vaimanāju. Taču patlaban vaimanāt, šķiet, nav nozīmes. Es labāk paņemšu savas baterijas un, cik vien varēšu, aizvedīšu biedriem.
— Neaizmirsti, tavs hronolangs der tikai vidējam līmenim.
— It kā es to nezinātu, — Ters atcirta. — Galu galā viss mezozojs ietilpst vidējā līmenī.
— Labi. Bet šo risku tu uzņemsies tikai tad, ja mēs Sizovu nepanāksim, — Koļins sacīja. — Laika aprēķins tev ir zināms…
Jā, var gadīties, ka panākt Sizovu neizdosies. Tas ir pat ļoti iespējams. Patiesību sakot, šī iespēja ož pēc nekrologa. Taču nojauta paliek nojauta: labi tas nebeigsies. Šoreiz nolietotais rests slodzi neizturēs. Žēl — vairāk nekā divas trešdaļas ceļa ir jau aiz muguras.
Toties pēdējā trešdaļa ar uzviju atsver divas pirmās…
— "Braucam! — Koļins uzsita Jurim uz pleca. — Gan jau izkulsimies. Viss būs kārtībā …
Juris pamāja ar galvu, bet viņa lūpas nesavilkās smaidā, kas neapšaubāmi būtu noticis, ja vien tas būtu agrākais Juris… Acīm redzot, puisis saprot stāvokļa nopietnību, tāpēc mierināt viņu ar tukšiem vārdiem nav jēgas. Vārdi tik un tā viņu nepārliecinās. Te vajadzīgs kas cits. Bet nekā cita nav …
Baidīdamies, ka rests nosvils jau starta momentā, Koļins ieslēdza retaimeru uzmanīgāk nekā jebkad. Viņš lēni kāpināja tempu līdz parastajai robežai un tūdaļ pa- centās aizmirst, ka vispār pastāv tāds tempa regulētājs. Ritma maiņas vairs nebūs līdz galam. Lai kāds šis gals arī būtu.
Skatiens ierastā secībā slīdēja pa mēraparātu skalām. Pulksteņa rādītāji neiedomājami gausi vilkās pāri ciparnīcai … Barohrona bultiņas lēkāja uz visām pusēm. Bet rests turējās. Arī Juris turējās ellišķīgi karstajā retai- mera telpā. Kaut nu abi divi izturētu…
Pirmais padevās rests. Tas notika apmēram pēc trim stundām. Atskanēja viegls sprakšķis, kas tūdaļ atkārtojās. Koļins sāka steidzīgi grozīt limbus.
— Sadegušas divas šūniņas!.. — Juris iesaucās.
Koļins joprojām ierastā secībā pārlūkoja mēraparātus,
vienlaikus ieklausīdamies tikko dzirdamajā retaimera dūkoņā. Tagad tā bija kļuvusi skaļāka, kaut gan tikai trenēta auss varēja saklausīt starpību. Divas šūniņas, protams, nav daudz… Simt astoņpadsmit vēl bija veselas. Bet ne jau velti mēdz teikt, ka grūts esot vienīgi sākums. Atlikušās šūniņas tagad tiks noslogotas vēl vairāk, bet tas nozīmē…
Sprakšķis. Mēraparātu bultiņas sašūpojās uz dažādām pusēm. Kompensators sīkdams pārdalīja slodzi starp resta šūniņām. Koļins aiz muguras sadzirdēja elsas. Mirkli vēlāk Juris atlaidās blakus sēdeklī. Tātad tomēr neizturēja …
— Skābeklis izbeidzies. — Juris nopūtas. — Nav ar ko dzesēt…
Viņi saskatījās, neteikdami ne vārda. Un par ko gan viņi būtu varējuši runāt; nožēlot grēkus pirms nāves sen vairs nebija pieņemts…
Atkal sprakšķis. Ceturtais.
Koļins palūkojās pulkstenī. Vēl ne mazums laika… Vēsturiska, kas jāpārvar, un fiziska, kurā jānoturas. Viņi nenoturēsies. Jebkurš sprakšķis var kļūt par pēdējo, jo nav izslēgts, ka palikušās šūnas sadegs visas reizē. Nē, tik stipri pārslogot tās tomēr nedrīkst!
Viņš pastiepa roku pret tempa regulatoru, kuru nesen bija grasījies aizmirst uz visiem laikiem. Ātrums nedaudz samazinājās. Dūkšana pierima. Bet tā, protams, nebija panaceja. Samazināt tempu bezgalīgi nevar: ja viņi arī sasniegs mērķi, būs jau par vēlu. Un vispār, tā ir nūja ar diviem galiem: jo lēnāks temps, jo vairāk laika viņi pavadīs ceļā un jo ilgāk tiks noslogots rests. Nē, tempu viņš vairs nesamazinās.
Sprakšķis, sprakšķis, sprakšķis. Trīs reizes no vietas. Arī tempa palēnināšana nelīdz. Acīm redzot, šūnas jau sāk deģenerēties. Uzskatīsim vismaz, ka noskaidrota resta izturības robeža. Arī tas nav peļami…
Koļins pašķielēja uz Juri. Nevarīgi nolaidis rokas, atliecis galvu un aizvēris acis, puisis smagi elpoja. Tā tikai trūka^..
— Kas tev noticis?
— Slikti…
Jura balss bija tikko dzirdama. Saprotams — visu laiku tupēt pie retaimera tajā elles karstumā… un tad vēl nervu sasprindzinājums …
— Varbūt tev kaut ko iedot?
— Nē… Koļin, es neizturēšu…
— Blēņas.
— Neizturēšu … Dažas minūtes pagulēt zālē…