Viņš nopētīja plauktus, pulēdamies atcerēties, kur iepriekšējā reize pārtraucis meklējumus, l ai rūpīgi izpētītu visu, būtu vajadzīgi gadi, bet viņš bija īpaši ieverojis divas kastes. Iepriekšeja reize viņš nepaspeja saki to apskati, jo arhīvs tika slēgts atrak par godu Starptautiskajai sieviešu dienai.
Viņš atrada abas kasies, nocēla tas no plaukta un novietoja uz viena no vienkāršajiem koka galdiem. Apmēram metru platas un gārās kastes bija smagas katra svēra kādus divdesmit vai trīsdesmit kilogramus. Ierēdnis vel sēdēja sava postenī pie arhīva durvīm. Viņš saprata, ka drīz vien šis nekaunīgais muļķis atvilksies šurp, lai izspiegotu, ko apmeklētājs peta šoreiz.
Uz augšējas kastes vaka bija uzraksts ar slāvu burtiem: VAI ,STS ĀRKĀRTAS KOMISMA VĀCIJ FAŠISTU OKUPANTU UN TO LĪDZDALĪBNIEKU NOZIEGUMU UN TO NODARĪTO KAITĒļUMU PADOMU) SOCIĀLISTISKO REPUBLIKU SAVIENĪBAS PILSOŅIEM, KOLEKTĪVAIĀM SAIMNIECĪBĀM. SABIEDRISKAIĀM ORGANIZĀC1IĀM. VALSTS UZŅĒMUMIEM UN IESTĀDĒM REĢISTRĒŠANAI UN IZMEKLĒŠANAI.
Viņš labi zinaja par šo Komisiju. Ta tika izveidota tūkstoš deviņsimt četrdesmit otraja gada, lai atrisinalu ar nacistu okupaciļii saistītas problēmas, un drīz vien uzsaka plašu darbību, gan izmeklējot Sarkanas armijas atbrīvotas koncentrācijas nometnes, gan novērtējot no padomju muzejiem nolaupītas mākslās vērtības. Tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektaja gada ši komisija pārvērtās par represiju mehānismu, kas sūtīja tūkstošiem gustekņu un nodevība apsūdzēto uz gulagiem. Tas bija viens no Staļina izgudrojumiem savas vārās saglabašanai, kas drīz vien jau apvienoja tūkstošiem darbinieku, to skaita arī ceļojošos izmeklētājus, kas mekleja vāciešu nolaupītos mākslās darbus Rietumeiropa, Afnkas ziemeļos un Dienvidamerika.
Viņš apsēdas metala krēslā un sāka pa vienai lappusei pārcilāt pirmās kastes dokumentus. Darbs ritēja gausi, jo materialu bija daudz un visi rakstīti grūti lasāmajiem slavu burtiem. Kopuma pirmā kaste sagadaja vilšanos, jo taja bija galvenokārt tikai dažadu komisijas izmeklēšanu atskaišu kopsavilkumi. Bija pagājušas divas ilgas stundas, bet viņš nebija atradis neko ievērības cienigu. Tad viņš ķeras pie otras kastes, kura arī bija atskaišu kopsavilkumi. Kastes vidu viņš atrada kaudzīti izmeklētāju ziņojumu no meklējumu vietām. Tie bija mākslās darbu mekletaji, tapat ka viņš. Tikai Staļina un padomju valdības kalpība.
Viņš parlaida skatienu ziņojumiem.
Lielakoties tie bija neinteresanti vēstījumi par neveiksmīgiem meklējumiem un veltīgiem ceļojumiem. Taču bija arī dažas veiksmes atradumi, par kuriem aģenti vēstīja ar neslēptu lepnumu. I >ega "Konkordijas laukums", Gogēna "Divas masas". Van Cioga pēdējā glezna "balta māja nakti". Viņš pat pazina šo izmeklētāju vārdus. Sergejs Teļegins. Boriss Zernovs. Pjotrs Sabsals. Maksims Vološins. Viņš bija arī citos arhīvos lasījis viņu ziņojumus. Kaste bija ap simt ziņojumiem, visi sen jau aizmirsti un nevienam nevajadzīgi, izņemot tos, kuri vel joprojām mekleja.
Pagāja vel stunda, kuras laika ierēdnis trīs reizes atklīda pie viņa, izlikdamies, ka veļas palīdzēt. Viņš ikreiz atraidīja piedavājumu, nepacietīgi vēlēdamies tikt vaļa no kaitinoša maza vīreļa. īsi pirms pieciem viņš atrada zīmīti, kas bija adreseta Nikolajam Šverņikam nežehgājam staļinistam, kas vadīja Arkartas komisiju. Bet ši zīmīte atšķiras no parejiem ziņojumiem. Ta nebija rakslila uz komisijas oficiālas veidlapas, uz tas nebija zīmoga. Ta bija rokraksta rakstīta personiska vēstule, datēta ar tūkstoš deviņsimt četrdesmit sestā gada divdesmit sesto novembri. Melna tinte uz. plana papīra bija gandrīz izdzisusi.
Biedri Šverņik!
Ceru, ka šī vēsts atradīs Jūs pie labas veselības. Es apmeklēju Donnersbergu, bet nevarēju atrast nevienu no Gētes manuskriptiem, kuri it kā esot tur atradušies. Ievācot ziņas, protams, diskrēti, atklājās, ka iepriekšējie padomju izmeklētāji varbūt bija izveduši šos manuskriptus tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada novembri. Iesaku vēlreiz pārbaudīt Zagorskas krājumus. Vakar tikos ar Yxo. Viņš ziņo par Loringa darbībām. Jūsu aizdomas bija pareizas. Harca raktuvēs vatākkārt ieradās dažādas strādnieku grupas, bet vietējais darbaspēks netika izmantots. Visus cilvēkus pārvadāja Lorings. Varbūt tika atrasta un aizvesta Jantamāja komnata. Tagad nav iespējams par to spriest. Yxo seko citām norādēm Bohēmijā un nedējas laikā ziņos tieši Jums.
Dana Čapajevs
Pie šis senas vēstules bija piespraustas divas jaunākas papīra lapas, abas kserokopijas. Tie bija VOK informatīvie ziņojumi, abi rakstīti marta pirms septiņiem gadiem. Savadi, ka tie atrodas šeit, viņš nodomāja, tik nevērīgi nobāzti kopa ar piecdesmit un vairak gadus veciem oriģināliem. Viņš izlasīja pirmo krievu valoda drukāto zīmīti.
Ir apstiprināts, ka Yxo ir Karols Borja, kas savulaik no tūkstoš deviņsimt četrdesmit sestā līdz tūkstoš deviņsimt piecdesmit astotajam gadam stradāja Komisijā. Tūkstoš deviņsimt piecdesmit astotajā gadā ar toreizējās valdības .il ļauju emigrēja uz Savienotajām Valstīm. Mainīja vārdu uz Kārlu Beitsu. Pašreizējā adrese: sloksvuda avēnija 9b9, Atlanta, Džordžijas štats (Pultonas apgabals), ASV. Sazinājos ar viņu. No liedz jebkādu informāciju par Jantarnaja komnata pēc tūkstoš deviņsimt piecdesmit astotā gada. Dāņu Čapajevu atrast neizdevās. Borja apgalvo, ka viņam nekas nav zināms par Čapajeva atra fianās vietu. Lūdzu norādījumus, kā rīkoties Iālāk.
Daņas Čapajeva vārds viņam bija pazīstams. Šo veco krievu viņš bija meklējis pirms pieciem gadiem, bet neveiksmīgi tas bija vienīgais starp dzīvajiem palikušais izmeklētājs, ko viņš nebija iztaujājis. Tagad izrādās, ka varbūt ir vel viens. Karols Borja, viņš arī Ka ris Beitss. Iesauka gan dīvaina. Krieviem laikam vispār patīk dažadi šifrēti vardi. Vai tas ir drošības apsvērumu deļ? Grūti pateikt. Viņš bija redzējis tādus segvārdus ka Vilks, Melnais lacis, Ērglis un Modra acs. Bet Yxo? Auss. Tas bija kaut kas pavisam ērmots.
Viņš pieversas otrajai lapai vel vienam VDK ziņojumam krievu valodā par Karolu Borju. Tagad šim vīram butu astoņdesmit viens gads. Pec profesijas juvelieris, tagad pensija. Sieva mirusi pirms ceturtdaļgadsimta. Viņam ir meita, precējusies, dzīvo Atlanta, Džordžijas štata, un divi mazbērni. Protams, ši informācijā bija sešus gadus veca. Tomēr taja bija vismaz kadas ziņas par Karolu Borju.
Viņš atkal ieskatijas tūkstoš deviņsimt četrdesmit sestā gada dokumenta. īpaši pievērsa uzmanību taja pieminētajam I.oringam. Jau otro reizi viņš atrod ziņojumos šo vardu. Tas nevareja but Ernsts Lorings. Pārāk jauns. Drīzāk viņa tevs Jozefs. Arvien nenoliedzamaks kļūst secinājums, ka arī Loringu ģimene sen jau ir uz pedam. Varbūt tomēr ceļojums uz Sanktpeterburgu nebūs bijis veltīgs. Divas tiešas atsauces uz laiitamāja kommta, īsts retums padomju dokumentos, un arī dažas jaunas ziņas.
Jauna norāde.
Auss.
Vai jūs drīz beigsiet?
Viņš pacēla skatienu. Ierēdnis raudzijas uz viņu. Interesanti, cik ilgi tas ķēms jau tur staveja?
Ir jau pāri pieciem, ierēdnis atgadinaja.
Es pat nepamanīju. Drīz beigšu.
Ieredņa skatiens pārslīdēja lappusei viņa rokā, cenšoties aizķerties aiz kada vārda. Viņš it ka vienaldzīgi nolika lapu uz galda. Ierēdnis laikam saprata mājienu un atgriežas pie sava galda.