Es esmu vecs virs. Drīz miršu. Man nav jēgas melot.
Par pedejo apgalvojumu gan man jašaubas, Borjas kungs.
Viņš cieši ieskatijas Knollam acīs.
Es jums kaut ko pastastišu varbūt tas jums palīdzes meklējumos. Dažus mēnešus pirms Mauthauzenas krišanas nometne ieradas Gērings. Viņš piespieda mani palīdzēt četru vāciešu spīdzināšana. Gerings lika tos kailus piesiet pie stabiem ledaina auk•.luma. Mes tiem lejam virsu ūdeni, līdz viņi nosala līdz nāvei.
Un kadeļ tas viss?
Gērings gribēja jūs Bernstein-Zimtner. I .aikam šie četri kareiv|i piedalījās Dzintara paneļu izvešanā no Kenigsbergas pirms krievu iebrukuma. Gērings gribēja Dzintara istabu, bet Hitlers dabūja to pirmais.
Vai kāds no kareivjiem kaut ko pateica?
Neko. Tikai kliedza Mein Fūhrer!, kamēr nosala līdz nāvei. Man vel tagad reizēm sapņos radas viņu sasalušas sejas. Savadi, I lerr Knoll, bet savā ziņā es esmu kadam vācietim pateicību parādā par savu dzīvību.
Kā tā?
Ja kāds no tiem četriem saktu runāt, Gērings piesietu pie staba mani un nogalinatu tada paša veidā. Viņš bija noguris no atminam. Vajadzēja izdabūt šo okšķeri ārā no mājas, kamēr caurejas zāles nebija sākušas iedarboties. Varbūt tas notiks mašma pa ceļam uz viesnīcu. Es ienīstu vāciešus, Herr Knoll. Ienīstu komunistus. Es neko nepateicu VDK. arī jums neteikšu neko. Tagad ejiet projām!
Knolls laikam nojauta, ka nav vērts turpināt iztaujašanu, un piecēlās.
Labi, Borjas kungs. Nebušu uzstājīgs. Teikšu jums ar labvakaru.
Viņi devas uz priekšnamu, un Borja atvēra ārdurvis. Knolls izgāja ārā, pagriezās un atsveicinoties pasniedza roku. Pavisam bezrūpīga žesta, šķiet, vairak pieklājībās neka pienākuma dej.
Bija prieks iepazīties, Borjas kungs.
Viņš atkal atcerejas vācu kareivi Matiasu, kailu svelošaja aukstumā, un viņa atbildi uz Gēringa pratinašanu.
Viņš iespļava pastieptaja plauksta.
Knolls neko neteica un kadu mirkli neizkustējās no vietas. Tad mierīgi izvilka no bikšu kabatas mutautiņu un noslaucīja roku, kamēr durvis aizcirtas tieši viņam seja.
14
21:35
Borja vēlreiz parlasija International Art Review rakslu un atrada fragmentu, ko bija atcerējies.
..Alfrēds Rode, kurš vadīja Dzintara istabas evakuāciju no Kēnigsbergas, pēc kārā ātri tika atrasts un izsaukts uz nopratināšanu padomju vārāsiestādēs. Tā saucamā Valsts ārkārtas komisija vācu fašistu okupantu kaitējumu izmeklēšanai meklēja Dzintara istabu un vēlējās dzirdēt atbildes. Taču rītā, kad Rodem un viņa sievai bija jāierodas uz pratināšanu, viņi abi tika atrasti miruši savā mājā. Oficiāli atzītais nāves cēlonis bija dizentērija, kas ir gluži ticami, jo tolaik plosījās piesārņotā ūdens izraisīta epidēmija, taču daudzi runāja, ka viņi nogalināti, lai nevarētu izpaust Dzintara istabas atrašanās vietu.
Tajā pašā dienā pazuda Pauls Erdmans, ārsts, kurš pārākstīja Rodu pāra miršanas apliecības.
Hitlera personisko pārstāvi Prūsijā Erihu Kohu arestēja poļi un tiesāja par kārā noziegumiem. Tūkstoš deviņsimt četrdesmit sestajā gadā Koham tika piespriests nāves sods, bet pēc padomju vārāsiestāžu lūguma soda izpilde tika vairākkārt atlikta. Daudzi uzskatīja, ka Kohs ir vienīgais dzīvais palikušais, kas zina, kur atrodas kastes, ko tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektajā gadā izveda no Kēnigsbergas. Pārādoksālā kārtā Koha dzīvība bija atkarīga tieši no viņa klusēšanas, jo nebija iemesla ticēt, ka padomju vārāsiestādes iejauksies, lai viņu glābtu, kad Dzintara istaba būs atgūta.
Tūkstoš deviņsimt sešdesmit piektajā gadā Koha advokāti beidzot panāca padomju vārāsiestāžu solījumu saudzēt viņa dzīvību pēc informācijas atklāšanas. Tad Kohs paziņoja, ka kastes esot iemūrētas bunkurā netālu no Kēnigsbergas, taču precīzu to atrašanās vietu viņš neatceroties, jo pēc kārā tur daudz kas ir mainījies un pārbūvēts. Viņš tā arī devās kapā, neatklājis paneļu atrašanās vietu.
Turpmākajās desmitgadēs mīklaini gāja bojā trīs rietumvācu žurnālisti, kas meklēja Dzintara istabu. Viens no tiem iekrita šahtā pamestās sāls raktuvēs Vācijā, kur, kā vēstīja baumas, glabājoties nacistu laupījumi. Abi pārējie tika sabraukti un vainīgie aizbēga no avārijas vietas. Vācu zinātnieks Georgs Šteins, kas ilgu laiku vāca ziņas par Dzintara istabu, it kā izdarīja pašnāvību. Visi šie notikumi veicināja baumas, ka Dzintara istabu vajā lāsts, kas savukārt vēl vairāk ieintriģēja dārgumu meklētājus.
Viņš sēdēja augšstāva, bijušaja Reičelas istaba. Tagad ta bija bibliotēka, kur viņš glabaja savas gramatas un papīrus. Tur bija senlaicīgs rakstāmgalds, ozolkoka dokumentu skapis un klubkrēsls, kura bija tik patīkami pasēdēt un palasīt. Četri riekstkoka grāmatplaukti bija pilni ar romāniem, vēsturiskiem traktatiem un klasisko literatūra.
Viņš bija u/nacis augša pēc vakariņam, joprojām domadams par Kristiānu Knollu, un kada skapīti atrada vel vairakus rakstus.
Tie visi bija īsi un nenozīmīgi, bez nopietnas informācijās. Pārējie vel joprojām dzesējās ledusskapi. Tos vajadzēja paņemt, bet vecaj,im vīram negribejas pec tam velreiz kapt augšā pa kapnem.
Avīžu un žurnālu raksti par Dzintara istabu bija visai pretruni. Daži apgalvoja, ka paneļi pazuda tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada janvāri, bet citi ka aprīli. Vai tie tika aizvesti ar kravas auto, ar vilcienu vai pa jum? Dažādi autori izteica dažadus pieņēmumus. Viena raksta bija teikts, ka padomju kārāspēks nogremdēja "Vilhelmu C iustlofu" Baltijas jura, sašaujot to ar torpēdām, lvi cita bija piemineta bombardēšana no gaisa. Kāds autors bija pārliecināts, ka no Kenigsbergas tika izvestas septiņdesmit divas kasies, cits nosauca skaitli divdesmit sešas, vel kāds cits astoņpadsmit. Vairakos rakstos tika izteikta pārliecībā, ka paneļi sadega Kenigsberga bombardēšanas laika. Citi autori bija izsekojuši norādēm, ka paneļi slepus pārvesti pāri Atlantijas okeanam uz Ameriku. Grūti bija no ta visa izlobīt kaut ko noderīgu, un nevienā raksta nebija minēts informācijās avots. Tas varēja but pa ausu galam saklausītas baumas. Vai vel ļaunak klaji izdomājumi.
Tikai viena raksta pavisam nezināmā izdevumā The Military lli>torian tika pieminets vilciens, kas ap tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada pirmo maiju atstaja Krieviju, it ka aizvedot kastes ar 1 Dzintara istabas paneļiem. Aculiecinieki vēstīja, ka kastes esot izkrautas maza Čehoslovakijas pilsētiņa Tineca pie Sazavas. No turienes tas it ka esot ar autofurgoniem aizvestas uz dienvidiem un noglabatas pazemes bunkura, kura atradas feldmaršala fon Sornera štābs. Fon Šorners komandēja miljoniem kareivju lielo vācu armiju, kas nedēļu pirms padošanas vel turējās savas pozīcijas Čehoslovakija. Taču raksta bija teikts, ka tūkstoš deviņsimt astoņdesmit devitaja gada padomju iestāžu veiktajos izrakumos bunkura nekas nav atrasts.
Tuvu patiesībai, viņš nodomāja. Pavisam tuvu.
Kad viņš pirms septiņiem gadiem pirmoreiz izlasīja šo rakstu, viņš gribēja zināt, no kurienes nākusi informācijā, pat meģinaja sazinaties ar autoru, bet tas neizdevās. Tagad kāds virs vārda Veilends Makojs rakņajas 1 larca kalnos netālu no Stodas Vacija. Vai viņš bija uz īstajam pedam? Vienīgais neapgāžamais fakts bija tas, ka, meklejot Dzintara istabu, cilvēki gāja boja. Tas, kas notika ar Alfrēdu Rodi un Prihu Kohu, bija vēsturiski dokumenteti fakti. Tapat arī parejie nāves un pazušanas gadījumi. Sagadīšanas? Varbūt. Taču viņš tam īsti negribēja ticēt. Sevišķi, ņemot vera to, kas notika pirms deviņiem gadiem. Ka gan viņš to varētu aizmirst? Šis atmiņas vajaja viņu ikreiz, kad viņš pārāudzijas uz Polu Katleru. Un daudzreiz, viņam bija jadoma, vai upuru sārākstam nebūtu jāpievieno vel divi vardi.